Sāku rakstīt tad, kad šķita esam par vecu literatūrai. Visi autori, kuru darbi mani aizrauj, bija sākuši radīt jau jaunībā. Tomēr nepiepildītības sajūta zemapziņā gruzdēja tik neciešami, ka sapratu: ja ar to neko nedarīšu, zemdegas izplēnēs, un mani sagaida vien pieklājīgā darbā uzkrāts pensiju fonds un rimtas vecumdienas ģimenes dārziņā pie puķu dobes.
Patiesībā sāku rakstīt jau bērnībā. Vecāki mani dzenāja apkārt mājai, lai pakustos, citādi kas tas par bērnu – tik lasa un kaut ko skribelē. Divreiz apklimtu apkārt deviņstāvenei un biju atpakaļ dīvānā. Aizvesta uz laukiem pie zvēriņiem un svaiga gaisa, kluknēju kūtī ar vistām, trušiem un pažobelē atrastām grāmatām. Skolā aizrautīgi rakstīju sacerējumus un baudīju klases biedru cieņu. Man gan bija aizdomas, ka par dīvaini mani skaļi nesauca tikai tāpēc, ka domrakstus rakstīju arī rēķinātāju vietā. Viņi man savukārt atlīdzināja ar izpildītiem matemātikas mājas darbiem, tādējādi ļaujot kaut cik piesegt gara nepilnības: ko gan citu var padomāt par grūtgalvi, kurai nepielec formulas un teksta uzdevumos interesantāks šķiet iztēlē uzburtas banānu kastes reljefs un augļa aromāts, nevis tajā esošā produkta svara un naudas attiecības.
No strauji sirmot sākušajiem vecākiem neprasmīgi slēptajā pusaudžu bohēmas laikā, kur cita starpā iederējās arī mūzikas klausīšanās un pašradītu literāru darbu lasīšana, no draugiem uzzināju, ka rakstu ļoti labi, proti – ģeniāli. Lai gan savus draugus mīlēju no visas sirds, nojautu, ka tikpat nesavtīgi un ar visiem trūkumiem viņi mīlēja arī mani, tāpēc atstāju rakstīšanu tikai īpašiem dvēseles katarses brīžiem. Turklāt biju jau iepazinusies ar Gundegas Repšes un Andras Neiburgas daiļradi un jaunības maksimālismā nospriedu, ka, ja nevaru rakstīt tik spoži, tad nav ko piesārņot debesis ar kusli blāzmojošiem miglājiem. Tajā laikā maniem vecākiem, kuri bija vienkārši strādnieki, izdevās iedvest manā svārstīgajā prātā savu svētāko pārliecību – tiecību pēc kārtīga darba. Tādēļ, atšķirībā no franču autora Pola Verlēna, kurš brīnišķīgi apraksta cietumus, kuros nonāca pēc drauga Artura Rembo sašaušanas, es varētu aprakstīt apģērbu šūšanas iestādes, no kurām viena bija fabrika, kur nerimstoša putekļu virpuļa dēļ teju iedzīvojos astmā. Savukārt Rīgas Modeļu Namā no brīnišķīgas Ulmaņlaiku šuvējas apguvu amata noslēpumus un paspēju sadraudzēties ar nedaudzajām leģendārajām astoņdesmito gadu topmodelēm, kuras sevi par tādām nesauca, bet kuras arī bez feisbuka un instagrama ikviens zināja vaigā.
No pilnīgas nosmakšanas zem audumu blāķiem mani glāba slepus apmeklētie sagatavošanas kursi Mākslas akadēmijā. Pienācīgi nesamācījos iestājeksāmeniem uz mākslas vēsturniekiem, jo diemžēl darba laiki fabrikā un bibliotēkā sakrita. Toties Atmodas laika izaicinājumu jūklī, kad atkal tiku pie kārtīga darba firmā, kas nodarbojās ar visu, sākot ar maisiņu tirdzniecību un beidzot ar azartspēlēm, beidzot varēju atļauties studēt neklātienē. Filologos tādas nebija, toties juristos bija milzīgs konkurss, un es iestājos. Domāju, lūk – īstais plaukts un dzīve! No sausiem papīriem un juridiskās literatūras atelpojos mārketinga nodaļā, kur piepalīdzēju ar tekstu radīšanu un veidoju klientu avīzi. Mans kolēģis Havjers Garsija – mākslinieks un pavārs no Meksikas, kurš īsā laikā iemācījās pieklājīgi runāt un lasīt latviski – puspanopietnam piedāvāja kopā uzrakstīt grāmatu. Puspajokam piekritu. Mēness fāzes sakrita tā, ka Renātei Punkai – Jāņa Rozes apgāda vadītājai – iepatikās gan ideja, gan Havjera dzīve, gan Gatavots a la Mexicana teksts. Grāmata iznāca, pat saņēma lasītāju balvu grāmatu skaistumkonkursā Zelta ābele.
Tad jau nerimstošā gruzdoņa pieņēmās spēkā. Nepazinu nevienu literātu, kam prasīt viedokli par nezināmo X, kas tapa uz mana rakstāmgalda, tomēr Literārā akadēmija varēja viest skaidrību. Iesācēju grupas vadītāja – rakstniece Ieva Melgalve, kas dalīja burkānus mājas darbu pildītājiem un toleranti izturējās pret sliņķiem, uzmeta man drīzāk mīklainu, nevis pārliecinošu skatienu un ieteica stāstus aizsūtīt kādam literāram izdevumam. Iesākumā aizsūtīju žurnāliem, kuri priecē ar krāsainām bildēm un specializējas padomu sniegšanā sievietēm. Nesagaidījusi nevienu atbildi, pat ne tik daudz kā “paldies, mums neder”, jau samierinājos ar ceļu uz rimtām vecumdienām, kad saņēmu aicinājumu no Satori.lv publicēt stāstu Barankas, ko nolasīju 2015. gada Prozas lasījumos.
Sekoja Ievas Melgalves piekrišana kļūt par manas pirmās grāmatas redaktori. Bārbala Simsone, kuras recenzijas allaž lasu kā izsmalcinātus mākslas darbus, nekavējoties piekrita grāmatas publicēšanai Zvaigzne ABC. Ledus apelsīnu izvirzīja nominācijai Par spilgtāko debiju 2017 un Sabiedrisko mediju balvai Kilograms kultūras. Grāmatai piešķirta Bērnu un jauniešu vecāku žūrijas balva 2017. Stāsti publicēti Punctum, Domuzīme, Jaunā gaita u.c. Skolas un bibliotēkas aicina ciemos, pasniedz puķes, cienā ar gardumiem un šampanieti. Turpinu rakstīt.