Teksti/Vērojumi/Publikācijas

Ūdens ir pasaules dzīvība un resurss. To ir redzējis pirmatnējais cilvēks tāpat kā debesis un sauli. Un, kad es skatos debesīs, Barbara Gaile man atgādina, ka būtībā skatos bezgalībā. Ar ūdeni ir līdzīgi, es skatos dziļumā, un – jo dziļāk tā dzīlēs mans skatiens ieteicas, jo vērīgāk es ieskatos sevī; ūdens ir arī manu sajūtu, ...

2024. vasara. Pirms diviem gadiem izstādē XO galerijā, vērojot Laimas Bikšes veidotās skulptūriņas, piedzīvoju emocionālu attīrīšanos. Tas bija tā, it kā viss prāta sakonstruētais, mākslīgais, šabloniski iemācītais būtu atšķēlies no manis nost. Lielā pasaule uz brīdi aizvēra savu skaļo rīkli, un mani bija pārņēmis mazais dzīvošanās prieks. Es to dēvēju par tīru laimes sajūtu. Arī šobrīd Jūrmalas muzejā skatāmajā ...

Reizēm lasu krimiķus

  Šajās grāmatās nav padomu, kā tikt galā ar bēdām. Tās ir grāmatas bērniem un, es teiktu, arī pieaugušajiem. Par to, kā ir, kad kāds, kuru ļoti gaidi, nekad neatnāks. Un kā ir tad, kad saulainās dienas ar vecvecākiem vairs nav tik saulainas, jo cilvēks, kuru tu pazīsti, ir tepat, bet pavisam citāds. Un iekšā kaut ...

Krastā sāk pulcēties skatītāji, burzmā manāmi arī lielāko sporta klubu: Punctum, Domuzīme, Jaunā gaita, Strāva, Avīzes Nosaukums, Satori pārstāvji ar plediem un piknika groziem.

http://www.punctummagazine.lv/2022/10/10/valoda-sak-spicinaties-ka-zimulis/

https://www.youtube.com/watch?v=uPZR9uu0uO4

Auces Bieles darbu izstādē “Spēks ziedēt” sākotnēji sajutos kā spoks no Geimena “Kapsētas grāmatas”.

Sākumā bija glezna ar skumju kabarē dejotāju. Ieraudzīta pirms vairākiem gadiem, tā iegūla manas sirds dzelmē. Fascinēja poza. Tās nedabiskajā izliekumā bija kas ļoti pazīstams. Nostāties tiltiņā. Izvērsties uz āru. Veidot savienotu apli. Vienlaikus sarežģītība, sāpīgums un atklātība. Teicu Gundegai Dūdumai, ka nākotnē gribētu šo gleznu uz savas grāmatas vāka. Krājums “Bumbulītis” tapa pēc krietna laika. ...

http://www.aprinkis.lv/index.php/kultura/17456-dace-vigante-rakstnieks-noklausas-klacu-un-piemuld-klat

https://www.latvianliterature.lv/en/writers/171

Bildi ar ANUKU EMĒ bērnībā izgriezu no poļu žurnāla “Kobieta” un uzlīmēju uz attiecīgos akvareļtoņos pludināta fona. Mamma stāstīja, ka redzējusi filmu “Vīrietis un sieviete” (1966) un mīklaini izdvesa: “jā, tā tik bija filma, un tā ir Emē.”

Latviešu īsprozas antoloģija ķīniešu valodā. Shanghai publishing house. 2018. Paldies tulkotājai Žanetei Vēverei un Latvian Literature.

Tikšanās skolās vienmēr atgādina manu mācību laiku. Starp mūsdienu pusaudžiem ieraugu sevi toreiz. Tajā nespējā neķiķināt, trinoties pēdējā solā, un reizēm pārsteidzot sevi, klausoties pavērtu muti. Nekas nav mainījies. Es redzu sevi toreiz. Iecavas vidusskolā jaunieši pārsteidz ar iedziļināšanos autora darbos, ar savu normālo saprašanu un nesaprašanu, ar morfoloģijas, leksikas, sintakses, vēsturiskā un sociālā fona, pārnesto ...

Ilustrāciju autore ALISE TIPSE (1997) dzīvo Skotijā un studē Edinburgas Universitātes ilustrācijas un dizaina nodaļā. Šobrīd strādā pie disertācijas “Latviešu un britu tautas māksla”.

Jautāju viņam: vai ir brīži, kad jūties pilnīgi netalantīgs? Viņš atbildēja, ka tā ir viņa konstantā sajūta kopš bērnības. Bet nejūtas par to atbildīgs, ka nav jau sportists, ka būtu jācenšas un jāpārdzīvo. Un tad es saprotu: ja valodas ģēnijs to saka par sevi, tā nav koķetērija, tas ir kaut kas dziļi cildenāks, ko man gribētos apgūt tagad, kad nodarbojos ar literatūru.

Brīdi mēs klusējām. Tad viņš pateica ko ļoti dīvainu: “Tā sieviete pie trolejbusa stūres ir ļoti līdzīga Simonai Siņorē.” Vairs neko. Mēs stāvējām vēl kādu brīdi. Piebrauca nākamais trolejbuss un mums vajadzēja kustēties. Vairāk nekad par to nerunājām.

Ķīnas piezīmes mēness logā

Andrē Bretona dzejolis Maijas Silmales atdzejojumā no franču XX gadsimta modernās dzejas izlases “Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu” (1970).

Tumsa dur acis laukā. Sagramstu noskretušu rūti, kam stikla vietā pape.

“Aiz manis var droši iet pa noledojušu taciņu. Neslīd kājas.” Smilšu mākslinieks ELMĀRS GAIGALNIEKS