ROMANTIĶIS

Zvaigzne ABC, 2022

   Viss sākās ar tēta dienasgrāmatu, kas gadiem putekļojās manā grāmatplauktā. Tajā viņš smalki aprakstīja darbošanos ar tehniku un motorsporta sacīkstes, kurās bija piedalījies. Kad beidzot to izlasīju, sapratu, ka nedrīkstu šo donkihotisma liecību atstāt aizmirstībai. Bija jāuzraksta romāns. Riskēt mesties svešā pasaulē un vēstīt no vīrieša skatpunkta bija gatavā avantūra. Vai bija tā vērts, jāspriež lasītājiem. Vienīgais mans attaisnojums, ka grāmata tapusi ar to netveramo, dziļo, neizsakāmo spēku, ko mēdz dēvēt par mīlestību.

Romāns nominēts Latvijas sabiedrisko mēdiju balvai “Kilograms kultūras”

Undīne Adamaite “Kultūras Diena” 09.2022.

“Restaurējot tēta dienasgrāmatas, Dace Vīgante gluži ar duendes vilkmi ir radījusi motora augsto ziņģi. Visi dzelži – sveces, karburators, kloķvārpstas, eļļas sūknis u.c. – šķiet izmantoti daiļākās ziemeļblāzmas aprakstam – ātruma kaislībai.

Skaudri precīzi un viedi izprotot dzīvi un cilvēkus, rakstniece rāda arī otru pusi – par kādu cenu sapnis par rēcošu “ziemeļblāzmu” ir pirkts. Saviļņo, ka lapās pludo nevis apsūdzības, bet mīlestība un saprašana izlīdzinājumā un piedošanā. Intonācijas ziņā Romantiķi var salīdzināt ar Ingmara Bergmana meitas Linnas Ullmannas romānu Trauksmainie.”

Saruna ar Ievu Plūmi

http://www.punctummagazine.lv/2022/10/10/valoda-sak-spicinaties-ka-zimulis/

Saruna ar Andu Buševicu LR1 raidījumā “Augstāk par zemi”

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/romantikis-daces-vigantes-romans-vestis-par-auto-un-motosportu-p.a164381/

Saruna ar Aritu Grīnbergu LR1 raidījumā “Monopols”

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/monopols/rakstniece-dace-vigante-es-nekad-netiesaju-savu-stastu-varonus.a165621/

http://lalksne.blogspot.com/2022/10/dace-vigante-romantikis.html 

 

Fragmenti

Mammai labāk nepīties pa kājām. Kad man ļoti gribas viņai ko pajautāt, vingrinos likt mutei roku priekšā, lai dzītu jautājumu atpakaļ. Tētis gan reizēm izspļauj ko dīvainu. Reiz, kad mātes balss kļuva spalgāka un rāviens aiz mana pleca stingrāks, tētis strauju kustību atpogāja krekla pogu zem zoda un aizrādīja, ka vajadzējis gan būt gudrākai; tā vietā, lai jaunības dullumā bēgtu no tēva mājām un meklētu piedzīvojumus Latvijā, būtu varējusi iegādāt drusku dārgāku biļeti un līgot līdz Parīzei. Tur tagad, apkārusies pērļu virtenēm, izrādītu modīgus peņuārus līdzās krievu kņazienēm, kuras paspēja aizlaisties no boļševiku izārdītās Krievijas. Toreiz mamma aizskrēja kaut kur prom un pārradās pašā vakarā kopā ar tēti, kurš, sirdību nomainījis pret nemieru, bija aizmeties viņu meklēt.

Visvairāk mums ar brāli Edgaru patīk, kad tēvs tāpat kā Memmīte ķircinoties sauc mammu par pani. Tad viņa piesarkst, runā augstos toņos svešādiem vārdiem, kuros izceļas skaņas ž, šč un pš, tad pazūd lauka tumsā, ar krakšķi aizcērtot durvis. Kad nāk atpakaļ, viņas kleita un pirksti mikli ož pēc papirosa dūma. Memmītei tad ir ko ķiķināt. Citkārt atkal brīnos, kādēļ Memmīte pienāk pie mammas, to apskauj siltām rokām un pieglauž savu lakatiņu pie viņas tumšajām lokām, kas paspūrušas no ātras darbošanās, bet mamma tad pieliecas un viegli nomutē Memmīti uz rievainās pieres, un abas paliek tā kādu brīdi, līdz atkal pievēršas darāmajam.

Kad domāju par tēti, es vēroju mammu. Iztēlojos, kā viņa raudzījās uz tēti, kā apskāva, kā sarunājās ar viņu. Alku mammā notvert to žestu vai kustību, kādu citiem nepamanāmu nieku, kas manu tēti un mammu vienu otrā aizķēra un savalgoja. Tomēr, pat ja es toreiz būtu to noskaidrojis, man tas šķistu nieks, sīkums, kaut kas tik nejēdzīgs, ka varētu iesmieties. Kāds valšķīgs skatiens vai atliekts mazais pirkstiņš, kad viņa padeva tētim spaini, lai dzirdinātu lopus, un kā viņš to satvēra; tāds brīdis, kad viņi sev atzinās – es gribu šo vīrieti, es gribu šo sievieti, nevienu citu, un pārējie lai iet dillēs ar visām muižām, mūzikas instrumentiem un kariem. Ja es to zinātu, visticamāk, paraustītu plecus, pirms aizmirstu. Bet varbūt tieši tas sīkums izraisīja alošanos un vēlāk izveidoja pūžņojošu puvi manā mātē. Tas, kas tētim bija šķitis skaists, vēlāk kļuva par slazdu viņai pašai.

No rītiem Ellātante glezno. Vispār viņa ir Elizabete, bet esam viņu iesaukuši par Ellātanti. Tā jau var sakāmo aizmirst, kamēr izrunā to Elizabetestante. Uzstutē melnu jumta papes gabalu vai rāmi ar tajā iestiprinātu maisa drēbi uz krēsla. Tad ar mālderu sienas krāsām, ko iemainījusi no kolhoza noliktavas saimniecības pārziņa pret adītu kamzoli, pindzelē kaut ko līdzīgu krāšņam dārzam ar tādu kā pili vidū. Uz cita kartona gabala viņa jauc toņus kopā un sūkstās, ka iznāk par sausu, par asu, bet, kā saka, ko kolhozs devis, ar to jālīksmo. Galvu noliec te pa labi, te pa kreisi, brīžiem pakāpjas atpakaļ līdz durvīm. Uz galda pret samovāru atstutēta liela, nobružāta grāmata franču valodā. Vīrs bijis stipri sirdīgs, uzzinājis, kur palicis par pēdējo naudu pirktais maizes kukulis mājupceļam no Tveras. Viņa to iemainījusi pret šo krāmu, kaut kādu Monē. Tā arī nevarējis sagremot, kam viņai to krāsaino bilžu ķieģeli vajag, kad nevar zināt, vai rīt būs, ko likt uz zoba. Tak savilcis jostu, ēduši apsalušus kartupeļus. Piedevis. – Kur ta liksies. Reizēm, manu zēn, vajag pabarot dvēseli, bet tai slāpst pēc skaistuma. Un roku triepienā izvingrināt vajag, lai neierūsē, vai ne? – viņa, uzacu lokus uz augšu uzrāvusi, valšķīgi vēršas pie manis.

Kad izbeidzas krāsas, švīkā uz plāna dēļa vai kāda labvēļa atnesta papīra gabala ar krāsns ogli. Reiz iejautājos, vai kāds tās peizāžas arī pērk, un Ellātante atbild: – Tas nav svarīgi, manu zēn. Svarīgi ir tas, ka māksla baro cilvēku, jebkuru, bagātu vai nabagu. Tu skaties uz to bildi un brīdi nedomā par savu dzīvi te, lejā. –  Iebilstu, ka mēs dzīvojam otrajā stāvā. Viņa tik noķiķina, ka gluži zem egles netupstam gan, un turpina: – Tam nav nozīmes. Ja tev ir dvēsele, kas spēj redzēt un just, tu esi paēdis.

Piecpadsmit gados es iemīlējos. Ļoti skaidri atceros to dienu. Pagalmā nolaidies smags un spiedīgs bula laika klusums. Divas vistas stiepti klukstina rāceņu dobēs. Virs šķūņa snaikstās cāļa dzelteni saules stari. Nodomāju, ka no šitā skata Ellātantei sanāktu laba bilde, kā viņa teiktu, klasiska lauku mājas ainava meža ielokā. Un tur jau viņš stāv. Atsliets pie šķūņa sienas – mocis DKW 350, saimniekdēla Jura jaunā manta –, un blenž uz mani ar savu hromēto niķeļa aci, sak, panāc, ute, priekšā.

Māte par jaunumiem nepriecājās. Glūnēja uz mani kā uz apdullušu marta runci un uzstājīgi tirdīja par mīlestību, it kā tā būtu taustāma lieta, ko var paņemt kā ābolu un iespiest sev iekšā. Tā arī deklarēju, ka tas ir tikai vārds, ko visi kā tepiķi klāj vietā un nevietā, tak pašai ar to lietu gājis kā dziesmā. Visas ziņģes beidzās vai nu ar atdotu, samītu vai salauztu sirdi, “gredzens un devēja – putas un maldi”. Ko es varēju viņai atbildēt? Es nezināju, kas tas ir. Pat sarīdāmies šajā jautājumā. Beigās aizveru viņai runājamo, pavēstot, ka var taču vienkārši dzīvot ar orgānu tajā vietā, kur tam patiešām jāatrodas. Kaut vai bērna dēļ. Māte neatlaidās un visādi izmēģinājās ietekmēt manu lēmumu, skaidrojot to pa savam. Dzīvei, lūk, vajagot kaut ko vairāk nekā tikai karstu gultu un zeļonku pa tvērienam. Visādi mani apvārdoja, lai nesteidzos, sabojāšu dzīvi ne tikai sev. Kā allaž, runājām viens otram garām. Nu, pasaki, Mazulīt, kurš tad klausa mammas? 

Skatos uz Lidiju. Ielikusi ilgviļņus. Glīta sieviete. Mana sieva. Šī sieviete izglāba manu kāju un nieres. Kādreiz darīja mani traku. Tagad kaut kāds ginekologs dara viņu laimīgu. Dara to, ko es nespēju. Pēkšņi pārņem sāpīgums, skumjas un žēlums. Attopu, ka esmu neglābjami kaut ko palaidis garām, pieļāvis, pat nevilšus veicinājis. Un nu ir par vēlu ko mainīt. Izskanot sausajiem faktiem, aptveru, ka esmu šo brīdi pat gaidījis, tikai nezināju, ka nebūšu tam gatavs. Bez pēdējās cigaretes pirms eksekūcijas.

– Ja tu gribi, lai bērns ir laimīgs, tev tas jānokārto. Pēc tam vari sisties pret asfaltu, izniekot savu dzīvi un kaisīt naudu vējā. Bet tev nav tiesību pārmest, ka Elzai kāds kaut ko dāvina. – Lidijas balss kļūst dobjāka. Viņa atver ledusskapi un iegrūž kefīra pudeli atpakaļ. Ledusskapja durvis aizcērtas. Iekšā kaut kas noklinkst. Viņa turpina, ka ir apnicis par mani baidīties un mūžīgi gaidīt. Ka tā vairs nevar. Ka man dzelži ir svarīgāki par visu, par cilvēkiem.

– Tā nav. – Nostājos ar seju pret logu. Ar skatienu pavadu steidzīgu garāmgājēju, līdz tas izzūd skatienam. – Bet tev taisnība, es bez tā nevaru.

Izamizējušies uzmetam brangu dzeramnaudu. Promejot melnace mums sirsnīgi klanās un vēlīgi nokūko pakaļ, ka nākamajā dienā atkal gaidīs operas prinčus. Karodziņš arī būšot, kā ne. Jankas aicinājumam uz numuru pasēdēt un parunāt par Štrausu un Masnē ar konjaku viņa atsaka, aizbildinoties ar steidzamām darīšanām un izglābj mūs no kauna. Naudas vēl vienam konjakam tikpat vairs nebūtu.

No rīta galva džinkst kā apzeltītais vannas krāns. Aiz loga bronzas Nikolajs zirgā tup svešādi draudīgs. Pārskaitām makos atlikušos rubļus un secinām, ka ir galīgs goļaks, tātad nākamajās dienās būs jāiztiek ar suhaču. Čortojamies un diebjam uz tuvējo veikalu pēc dienišķā provianta. Uz marmora galdiņa ar kabatas nazi šķērējam Krakovas desu un klājam šķēles uz baltmaizes batona rikām. Pārģērbušies darba kombinezonos, savācam parpalas un pametam vēl pēdējo skatu uz šīs viesnīcas interjeriem. Šķiet, pat augstie griesti noraugās uz mums ar lepnu smīnu kā bajāriete, kas, klinkšķinot kristāla auskariem mūs jau vakar zinīgi atšifrējusi, izsūkusi pēdējos grašus kā asinis, nu šļauganus izspļauj uz ielas. Pat šveicara milostji prosim izskan ņirdzīgi no pazodes. Nesagaidījis kādu rubli par durvju atvēršanu. Uz kāpnītēm saskrienamies ar vakardienas melnacaino oberi. Viņa gan laipni sveicina prinčus, bet špaktelētā seja, kad uzmetusi skatienu mūsu darba kombinezoniem, saiet aukstā viesnīcas marmorā. Un smaids. Ne vairs valšķīgi siltais. Tas, ko dāļā ubagiem aiz laipnības. Noskatāmies viņai pakaļ, smalkie papēdīši aizklidzina tālumā. Glāžu durvis aizvērdamās viegli nošķind aiz muguras. Nepārmijuši skatienus, ievelkam dunošās galvas plecos un naski attālināmies. Ātrāk pie savējiem.

Pēc darba rudens un ziemas brīvajos vakaros mēs sēžam koncertzālēs, un es atklāju sev simfonisko mūziku. Pirms tam biju apmeklējis šādus tādus koncertus, klausījies radio. Bieži pārskrullēdams stacijas, sodīdamies, kādēļ tik skumji ritmi un stieptas gaudas. Kādēļ ne šlāgeris vai viegls džezs? Tu jau zini, Mazulīt, mūzikas vilkme manī allaž ir mitusi. Līdz šim tas bijis vairāk kā burvīgu skaņu jūklis, kuras uzsūcu, bet kuras pagaisa no atmiņas līdz ar beigu akordiem. Vai zaudēja savu burvību, kad garāžā, kur džinkstēja rādžiņš, iesoļoja mans jaunais mehāniķis Koļa, sarauca pieri, norūca, kuram kompartijas biedram tad atkal bēres, un noslāpēja skaņu pavisam. Viņam patīk vīlēt klusumā. Nu sāku mūziku izjust citādi. It kā manī būtu notikusi pārkārtošanās. Līdz šim koncertā biju rāvies uz pirmajām rindām, lai redzētu mūziķu sejas, vērotu viņu kustības, saspringumu lakotajās kurpēs ieautajās pēdās un mēģinājis izkost direģenta žestus, kuriem uzticīgi atbild mūziķu acis un precīzi pieskārieni instrumentiem. Taču Beātei labāk patīk apsēsties tālāk no skatuves. Pēc viņas domām atsevišķi mūziķi, viņu sejas un kustības mēdz būt pārāk uzkrītošas. Viņa nemīl, kad skatuve uzstājīgi uzbāžas ar savu esamību. Labāk klausīties pievērtām acīm. Es arī aizveru acis. Un turu viņas roku.

– Mamm, pasaki, kā var piedot? Kā var piedot sev?

Viņa pieliecas un ar pirkstugaliem glāsta manu krūzi. Brīdi skatās man acīs, tad sāpīgi novēršas kā spilgtas gaismas apžilbināta. – Es arī kādreiz tā domāju – ka man taps piedots, ja sevi iznīcināšu.

Pelni no viņas cigaretes nobirst uz grīdas.