Daces Vīgantes prozu man gribas salīdzināt ar zemdegu gruzdēšanu. Virs mānīgi rimtas ainavas kūp pa dūmu strūkliņai, vietumis kāja nodevīgi iegrimst augsnē… taču neļaujiet šķietamajam mieram sevi maldināt. Tur, zemsedzē, gruzd teju neapdzēšamas liesmas, tur, aiz redzīgi tvertajām sadzīves detaļām, virmo kaislības un sagrūst likteņi. Patiesi, skaudri, īsti.
“Ledus okeāns” ir pirmais stāsts, ar ko Dace pirms vairākiem gadiem spoži ienāca literatūrā. Stāsts par sievietēm, kuras reizē vieno un šķir vistuvākā iespējamā radniecība un cilvēces vēsturē līdz šim nežēlīgākais gadsimts. Tuvuma un mīlestības dzirksteles zemdegās slēpjas tik dziļi, ka šķiet – pār trim paaudzēm sasalis ledus okeāns.
Lai lauztu atsvešinātības ledu, vajadzīga liela drosme. Dace Vīgante raksta arī par to.
Bārbala Simsone, Dr. philol.
Garstāsts no krājuma “Ledus apelsīns” (2016), kas tika nominēts Latvijas literatūras gada balvai kategorijā: spilgtākā debija 2017 un Latvijas sabiedrisko mēdiju balvai “Kilograms kultūras” 2016.
Saņemta bērnu vecāku žūrijas balva.
The story from the collection of stories “Icy Orange” which was nominated for the Annual Latvian Literary Award 2017 as the britest debut and the “Kilogram of Culture Award” as well.
Stāsta fragments
Rasa ir aizgājusi mammai līdzi apciemot omi nabagmājā. Sastingusi kā spalvaina vaska figūra aitādas kažociņā un mammas adītajās sinepju krāsas vilnas biksēs, kas nežēlīgi kož, viņa stāv šaurajā, pustumšajā istabā un par visu vairāk vēlas neko neredzēt, nekam nepieskarties, pat neelpot. Pūloties nekustēties, viņa bezpalīdzīgi gaida, kad mamma beigs ciemošanos.
Rasai nepatīk šī vieta – nabagmāja. Šurpnākot viņu šausmināja doma, ka tāda māja ir pilna ar skrandās ģērbtiem, slimiem, veciem cilvēkiem, kas cieš no bada, un visi metīsies viņai virsū prasīt maizīti, bet viņai nebūs. Neizprotamas, vārdos neizsakāmas šausmas liek Rasai aizķerties aiz sīkiem akmeņiem un klupināties pret čiekuriem. Viņa nevis iet, bet velkas mammai līdzi, jo šī vieta viņām sanāk pa ceļam uz mājām, kaut viņa labprātāk būtu braukusi mājās pati, vienalga, cik tālu, kaut vai ar kājām, tikai lai nav jānāk šurp. Rasa lūdzas, lai atļauj viņai pagaidīt ārpusē un palasīt čiekurus turpat mežā, bet mamma stingri atsaka, ka nav ko ņemties, ka viņa nevar izstiepties uz visām pusēm un Rasai tas ir jāsaprot, ka galu galā jāmācās dzīve. Rasu biedē šie vārdi. Vai tad visas dzīves patiešām beidzas šādi – nabagmājā?
Un tā smaka. Asa, šķebīga nemazgātas veļas, čuru un pelējuma smaka, un nav iespējams to novērst, noberzt, izvēdināt, nekad un nekādā veidā. Tā izgaro no miesas, drēbēm, traukiem, aizkariem un lampām, ar to pievildzis pat gaiss un ēdiens. To var sajust no attāluma, un tā neatlīp, pat ilgi vēdināta. Turpmāk visu dzīvi viņa mācēs izšķirt vecuma smaku no visām citām. Kad Rasa to kaut kur sajutīs, viņa vienmēr atcerēsies omi. Nevarību. Un nabagmāju.
Rasa zina, ka mamma ar omi nesatiek. Kāpēc tā, viņa nesaprot. Tikai ir dzirdējusi no mammas, ka ome esot bijusi nešpetna pret viņu. Tikai mammas brāli esot mīlējusi. Kā var mīlēt tikai vienu bērnu, bet otru ne? Bet, ja jau mamma tā saka, tad tā ir. Tikai kāpēc tieši mamma viņu kopa, gatavoja ēdienu, lika katliņos un emaljētās metāla bļodiņās un katru otro dienu pēc darba brauca pie omes uz mājām, bet tagad uz to nabagmāju? Lielajā mājā, kuru esot cēlis viņas vectēvs Edvards, taču dzīvo arī citi radinieki. Kāpēc viņi negribēja omi pieskatīt? Mamma teica, ka tas esot viņas pienākums. Arī trepes viņa tur mazgāja, jo Annas tante no pirmā stāva regulāri atgādināja, ka pa gaisu jau viņas pie omes neatlidojot, tās pašas trepes ar savu staigalēšanu piegružojot. Rasai šķita, ka mammai dara pāri, tāpēc vienreiz sakliedza uz Annas tanti: “Tu te nepavēlēsi, mamma vispār te neko vairs nedarīs. Mēs te vispār vairs nedzīvojam, saprati!”
Bet tāpat jau mamma darīja, katru otro dienu. Rasai pat šķita, ka berza trepes vēl rūpīgāk. Spītīgāk. Kamēr ome pavisam uz gultas palika, tad vajadzēja pārvest uz to nabagmāju. Viņu mazajā Kauguru dzīvoklītī nebūtu vietas.
Kad Rasa beidzot sakustas, lai mammai pa priekšu ātrāk izspruktu pa šerminoši čīkstošajām durvīm, ome viņu satver aiz kažociņa un kaut ko saka. Kaut ko par mammu. Viņa no bailēm īsti nesaklausa. Viņai liekas, ka ome grib viņu noraut sev blakus tajos briesmīgajos palagos.
Ocean of Ice
Excerpt translated by Tereze Svilane
Little Rasa has accompanied her mother on her visit to Oma in the poorhouse. Stiff as a feathered wax figure in her sheepskin coat and the mustard-coloured woollen trousers her mother knitted – they are chafing unbearably – she stands in the cramped, half-dark room and more than anything else would like not to see anything at all, not to touch a thing, not to breathe even. She is making every effort to stay still, waiting helplessly for Mamma’s visit to come to an end.
Rasa doesn’t like this place – the poorhouse. On her way over she was terrified at the thought that this house was teeming with ill old people dressed in rags, suffering from hunger, and they were all going to attack her, demanding bread, but she wouldn’t have any to give them. Inexplicable terror that cannot be expressed in words makes Rasa’s feet catch on tiny bits of gravel and trip over pinecones. She is not walking but rather dragging herself along with her mother, because this place is on their way home, although she would have preferred to go straight home, alone, however far it may be, even on foot, just so that she wouldn’t have to come here. Rasa begs her mother to let her wait outside, picking up pine cones in the forest, but Mamma sternly refuses saying that it’s too much bother, that she cannot spread herself out in every direction and Rasa has to understand this, after all, she needs to learn about life. Rasa is frightened by these words. Does every life really end up like this – in the poorhouse?
And that smell. The sharp, sickening odour of unwashed laundry, pee and mould, impossible to get rid of, to scrub out, to eliminate, never, not in any way. It emanates from the flesh, from clothing, dishes, curtains and lamps, even the air and the food are saturated with it. You can already pick it up from a distance and it doesn’t go away, not even after a good long airing. For the rest of her life she will be able to distinguish the odour of old age from all other smells. Whenever Rasa will smell it, she will always remember her grandma. Incapacity. And the poorhouse.
Rasa knows that Mamma doesn’t get on with Oma. Why it is like that, she doesn’t understand. She’s only heard from Mamma that Oma had been nasty to her. She’d only loved Mamma’s brother. How can a mother love only the one child and not the other? But if that’s what Mamma says, then that’s the way it is. But why is it that Mamma was the one who took care of Oma, made food for her, put it into little saucepans and enamel bowls and every other day went to Oma’s home after work, and now keeps on going to the poorhouse? There were other relatives living in the large house that her grandfather Edvards had built, too. Why didn’t they want to look after Oma?
Mamma said that it’s her duty. She used to wash the stairs there at the house, as well, because Annas tante from the first floor regularly brought to their attention that they didn’t fly through the air when they came to visit Oma, did they, that they were making a mess in the stairwell with their walking to and fro. Rasa felt that her mother was being unfairly treated, and so one day she bawled out Annas tante: “You’re not the one to boss us about, Mamma is not going to do a thing around here any more. We don’t even live here, do you understand!”
But still Mamma did carry on doing the task, every other day. It even seemed to Rasa that she scrubbed the stairs all the more painstakingly. Spitefully. Until Oma became bedridden, and then they had to move her to the poorhouse. There wouldn’t have been any room for her in their tiny apartment in Kauguri.
When Rasa finally starts to move so that she can quickly slip out through the creepily creaking door ahead of her mother, Oma catches her by her coat and says something. Something about Mamma. In her fear, Rasa doesn’t really hear properly. She feels as if Oma wants to drag her down next to her into those revolting sheets.