Ledus okeāns

(fragmenti) 

1

Rasa aizgājusi mammai līdzi apciemot omi nabagmājā. Sastingusi kā spalvaina vaska figūra savā aitādas kažociņā un mammas adītajās sinepju krāsas vilnas biksēs, kas nežēlīgi kož, viņa stāv šaurajā, pustumšajā istabā un par visu vairāk vēlas neko neredzēt, nekam nepieskarties, pat neelpot. Pūloties nekustēties, viņa bezpalīdzīgi gaida, kad mamma beigs ciemošanos.

Rasai nepatīk šī vieta – nabagmāja. Šurpnākot viņu šausmināja doma, ka tāda māja ir pilna ar skrandās ģērbtiem, slimiem, veciem cilvēkiem, kas cieš no bada, un visi metīsies viņai virsū prasīt maizīti, bet viņai nebūs. Neizprotamas, vārdos neizsakāmas šausmas liek Rasai aizķerties aiz sīkiem akmeņiem un klupināties pret čiekuriem. Viņa nevis iet, bet velkas mammai līdzi, jo šī vieta viņām sanāk pa ceļam uz mājām, kaut viņa labprātāk būtu braukusi mājās pati, vienalga, cik tālu, kaut vai ar kājām, tikai lai nav jānāk šurp. Rasa lūdzas, lai atļauj viņai pagaidīt ārpusē un palasīt čiekurus turpat mežā, bet mamma stingri atsaka, ka nav ko ņemties, ka viņa nevar izstiepties uz visām pusēm un Rasai tas ir jāsaprot, ka galu galā jāmācās dzīve. Rasu biedē šie vārdi. Vai tad visas dzīves patiešām beidzas šādi – nabagmājā?

Un tā smaka. Asa, šķebīga nemazgātas veļas, čuru un pelējuma smaka, un nav iespējams to novērst, noberzt, izvēdināt, nekad un nekādā veidā. Tā izgaro no miesas, drēbēm, traukiem, aizkariem un lampām, ar to pievildzis pat gaiss un ēdiens. To var sajust no attāluma, un tā neatlīp, pat ilgi vēdināta. Turpmāk visu dzīvi viņa mācēs izšķirt vecuma smaku no visām citām. Kad Rasa to kaut kur sajutīs, viņa vienmēr atcerēsies omi. Nevarību. Un nabagmāju.

Rasa zina, ka mamma ar omi nesatiek. Kāpēc tā, viņa nesaprot. Tikai ir dzirdējusi no mammas, ka ome esot bijusi nešpetna pret viņu. Tikai mammas brāli esot mīlējusi. Kā var mīlēt tikai vienu bērnu, bet otru ne? Bet, ja jau mamma tā saka, tad tā ir. Tikai kāpēc tieši mamma viņu kopa, gatavoja ēdienu, lika katliņos un emaljētās metāla bļodiņās un katru otro dienu pēc darba brauca pie omes uz mājām, bet tagad uz to nabagmāju? Lielajā mājā, kuru esot cēlis viņas vectēvs Edvards, taču dzīvo arī citi radinieki. Kāpēc viņi negribēja omi pieskatīt? Mamma teica, ka tas esot viņas pienākums. Arī trepes viņa tur mazgāja, jo Annas tante no pirmā stāva regulāri atgādināja, ka pa gaisu jau viņas pie omes neatlidojot, tās pašas trepes ar savu staigalēšanu piegružojot. Rasai šķita, ka mammai dara pāri, tāpēc vienreiz sakliedza uz Annas tanti: “Tu te nepavēlēsi, mamma vispār te neko vairs nedarīs. Mēs te vispār vairs nedzīvojam, saprati!”

Bet tāpat jau mamma darīja, katru otro dienu. Rasai pat šķita, ka berza trepes vēl rūpīgāk. Spītīgāk. Kamēr ome pavisam uz gultas palika, tad vajadzēja pārvest uz to nabagmāju. Viņu mazajā Kauguru dzīvoklītī nebūtu vietas.

Kad Rasa beidzot sakustas, lai mammai pa priekšu ātrāk izspruktu pa šerminoši čīkstošajām durvīm, ome viņu satver aiz kažociņa un kaut ko saka. Kaut ko par mammu. Viņa no bailēm īsti nesaklausa. Viņai liekas, ka ome grib viņu noraut sev blakus tajos briesmīgajos palagos.

 

2

Opis izvelk lielu albumu zaļos ādas vākos, tajā Māra ziņkāri apskata melnbaltas un brūngandzeltenas bildes ar cakainām maliņām un skaistiem cilvēkiem – mammu un tēti. Viņa ir slaida sieviete, kas izskatās kā vācu kinozvaigznes uz kioskos nopērkamām atklātnītēm: smalkās zīda drānās, sudrablapsu ap kaklu un spožām sprādzēm glīti sakārtotos tumšajos, ondulētajos matos. Viņa pozē greznās ballēs kopā ar cilvēkiem svinīgās garās kleitās un frakās, laiski atgāzusies spīdīgos ādas zviļņos vai atlaidusies šūpuļtīklā uz koptu dārzu fona. Vai nobildēta, staigājot gar jūras krastu gaišā peldmētelī ar jostu, kurai galos palieli pušķi. Un viņai blakus gandrīz vienmēr stalts, smaidīgs vīrietis – smejošām acīm, gaišiem, viļņainiem matiem, dažās bildēs baltos cimdos, ar studentu korporācijas deķeli galvā. Viena bilde viņai īpaši patīk – tur ar milzīgu rožu pušķi rokās attēlota sieviete kupliem tumšiem matiem, ar augšup pavērstu skatienu, gluži kā eņģelis no blakus pieliktas apsveikuma kartītes – tik smuka. Tā arī esot viņas mamma, Opis apgalvo, tikai jaunāka, augstskolas izlaidumā. Māra nekad neko tik skaistu nav redzējusi un domā, ka bildes ir no senseniem laikiem vai atsūtītas no kādām citām zemēm, un nekādi nevar saprast Opja teikto, ka tām ir vien daži gadi. Māra tās uztver kā svešas dzīves iemūžinātus mirkļus – paskatās, aizver albumu un noliek plauktā. Vairāk neskatās. Vienā no fotogrāfijām bija brālis, pavisam maziņš, bet nevienā nebija viņas – Māras.

 

3

1951., Igarka

Irma noliek rakstāmo, sakārto papīrus, uzvelk vaļinkus un, uzmetusi skatienu tētiņa Staļina bildei, kas karājas pretim viņas darba galdam, steidzas mājup. Mazajā dzīvoklītī, kuru dala ar Martu, viņa grib nokļūt pirmā. Lai atvadītos.

Pa ceļam viņa jau pārdomā, kā klās svētku galdu. Izņems no maza skapīša balto kokvilnas galdautu, ko sašuvusi no līdzpaņemtā palaga, uzliks divas dažādas māla bļodiņas ar ieskrambātām malām, divas slīpētā stikla spicglāzītes, kuras iemainījusi no lopkopes Ļizas pret zīda naktskreklu. Ļiza ilgi grozīja galvu, nesaprazdama, kāpēc Irmai nepieciešami tādi buržuju krāmi. Tad uzliks divas bleķa dakšas un glītas salvetes, kuras sašuvusi no savas baltās, ar ceriņkrāsas punktiņiem izraibinātās satīna blūzes ar špicainajiem volāniem; ar to viņa lepojās Kaspara kristību dienā, bet tagad noslauka taukainu muti.

Irma beidz rosīties ap galdu. Mazā krāsniņā silti čurkstinās treknais omulis. Viņa uzmanīgi atver sālītu sēņu burciņu un ielej spicglāzītēs slepus sagādāto kandžu. Kad zivs ir rūpīgi sadalīta divās daļās, viņa pusi uzliek uz pretējā šķīvja, apkārt glītā mēness lokā izkārto sēnes.

Irma apsēžas pie galda un aizdedz sveces galu. Brīdi klusējot raugās liesmā. Sākumā vārdi plūst lēni un mijas ar lielām pauzēm.

Vakariņas tev par godu, tēt. Piedod, ka ātrāk nezināju. Zivs ir reta. Kādreiz lasīju, ka tādas tikai Anglijas karaļnamā pasniedz. Un šeit.

Tēt, piedod man par tiem tomātiem. Irma iesmejas. Atceries. To rītu mūsu bērnības mājā. Kad ar māsu atradām tevis noglabātos gardumus – reti dabonamus tomātus, veselu kasti, noslēptu virtuves skapī zem dvieļiem, un uzspēlējām ar tiem kariņu. Visa virtuve bija piešķaidīta ar sārto sulu. Mēs smējāmies. Vaigi dega. Kleitas notrieptas ar tomātu miltaino mīkstumu. Tu neko neteici. Nevienu pašu vārdu. Tikai ātri mazgāji virtuvi, lai mamma neredz un nerūc, tīrīji nošķiestos traukus, galdu, krēslus, sienas un klusēji. Es dusmojos un gribēju, kaut tu kliegtu, kārtīgi sabārtu mūs abas. Skaļš pārmetums būtu bijis vieglāk panesams nekā tavas platās muguras saspringtais klusums, kas sūrstēja vairāk par sitienu. Viss gardais, tevis slepus gādātais pārsteigums man dzimšanas dienā neglīti saķepis grīdas spainī.

Man tev jāatzīstas, es zagu, tēt. Kā instinktu vadīts dzīvnieks. Bez sirdsapziņas un godaprāta. Zini, kad ir tikai dzīvība, tad viss ir daudz vienkāršāk. Jutekļi notrulinās, un pagātnes rēgi izgaist. Lai izdzīvotu, tiem nav nozīmes. Tad uz katru lietu vai notikumu raugies vien ar tādu nozīmi, vai tas kaut kā var palīdzēt izvilkt kaulaino bezdvēseles esību.

Es kļuvu par peli – izgrauzu katru zāles stiebru no akmeņainās, nedzīvās zemes. Izvilināju ikvienu koka skaidu, kas atkrita no pavasarī garām braucošajām laivām, jo skaida bija siltums. Niecīga kartupeļu miza bija spēks, katra iepuvusi sīpola šķēle – vitamīni, bet maize no puvušiem miltiem nozīmēja, ka sagaidīšu rītu.

Latviešu vīri, kas dzimtenē bijuši zvejnieki, pieņēma mani savā laivā, pārkāpjot jūrnieku likumu, ka sievietes uz klāja nes nelaimi. Kaut gan nebijām pārliecināti, vai tā būs laime vai nelaime, ja iesim bojā. Un kas es par sievieti? Dzīvnieks. Ēdu jēlas zivis turpat laivā un, apakškreklā iesietas, nesu pārējiem uz barakām, kaut par to draudēja sods. Mani ne reizes nepieķēra vai arī izlikās neredzam. Droši vien jau pat nemetu ēnu. Katru rītu vīri mani satuntuļoja un teica: “Irmačka, galvenais – turies stingri pie laivas malām!” Laivele zvārojās, apkārt zēģelēja asi griezīgs vējš. Es tikai kliedzu. Neko nelūdzu. Tur nebija Dieva, ko lūgt. Mana balss saplūda ar griezīgiem vēja auriem. Vienbrīd šķita – es arī biju okeāna vējš. Vīrieši mani izglāba. Visu paši darīja, es tikai turējos. Vienam no viņiem nebija bērnu, vecpuisis ar diviem lolotiem suņiem. Kad viņu veduši projām no mājām, nošāvis abus. Pažēlojis. Reizēm domāju: vai arī mani nevajadzēja pažēlot?

No trakās zvejošanas man tā kāja, apsaldēti asinsvadi un nervs. Bez štoka ļimstu kā klauns.

Tēti, man nav zobu. Bet ko es stāstu. Tu jau tagad tāpat visu redzi. Kad sakrāju tik daudz naudas un sālītu sēņu, lai ieliktu bleķa zobus, daudzas vietējās krievietes noskatījušās pasūta tādus un liek uz saviem veselajiem. Un es nenēsāju lakatus, man ir cepurīte, ko pagatavoju no veca šineļa un vilkādas atgriezumiem. Mani pieņem gandrīz kā savējo, nesaprot, bet pieņem. Kā gan var saprast to, kurš spiests būt tas, kas nevēlas būt? Vēlāk, kad mūs pārveda tuvāk cilvēkiem, kur novērtē izglītību, tad jau izsitos, iegrozījos kolhozā par grāmatvedi.

Tajās reizēs, kad man liekas, ka esmu zivs, kas slāpst zem ledus, domāju par tevi un bērniem. Esmu taču tava meita. Ja tu varēji būt stiprs, tad arī es varēšu. Vai tu esi viņiem stāstījis par mani? Kā gan citādi, protams, ka esi. Tas ir vienīgais, kas man pieder, cerība, kas stiprina, ka viņi domā par mani. Ka viņos ir daļa no manis.

Vienpadsmit un piecpadsmit gadu. Reizēm mokos, varbūt vajadzēja ņemt viņus līdzi. Te ir skolas, un es labi iztieku. Es varētu tik daudz ko viņiem stāstīt, mācīt valodas. Kaut gan nezinu, kā ir labāk – redzēt, kā bērni nomirst no bada vai kad viņi saprotoši skatās uz tevi badīgām, izvalbītām acīm un no cingas asiņojošām smaganām.

Varbūt būs labi, ko? Varbūt viņi kaut kā izaugs? Viņus taču pieskata Oskars. Mājā dzīvojot arī sievietes. Varbūt Oskara meita kļūs viņiem par pamāti? Droši vien, vai ne? Kā gan citādi. Nav taču gluži sveši bērni. Tēva brāļa mazbērni taču. Vismaz nav badā un mācās. Oskars taču rakstīja. Sapņos bieži redzu Kasparu, kā viņš spēlējas ar koka zirdziņu mūsu krāsaino stikliņu verandā un smejas. Uz balta mežģīņu galdauta smaržo āboli un plūmes, un tu lasi viņam priekšā pasaku par jātnieku zelta zirgā. Tāds omulīgs, atgāzies ādas zvilnī un smaidi. Vējš pārskaita mežģīņu aizkara bārkstis un šūpina ābeļzarus, un gaismas stars, izlauzies cauri stikliņu krāsu miriādēm, pielej telpu simtiem krāsainu zvaigžņu atspulgu. Es pie klavierēm spēlēju Šūmani vai Čaikovski.

Atceries to vienīgo reizi, kad pārmeti man pārāk grezno dzīvi, biežās balles un rautus, tu man teici par to maizīti, ko būtu gan vajadzējis pakārt augstāk. Nez par cik augstāk tu īsti biji domājis, mīļo tēt? Nespēju iztēloties tavu seju tagad, kad zini, ka tava meita no nabaga ir ņēmusi žēlsirdībā pasniegtu sakaltušas maizes gabalu, bet naktīs sausu muti, saplaisājušām lūpām alkaini murgojusi par spaini ar izšķaidītiem tomātiem.

Irma sadzird soļus pie ārdurvīm un ātri čukst: Dusi saldi, mīļo tēt. Es ticu, ka kādreiz tikšu mājās. Pie tevis. Es apsolu! Es zvēru! Es aiznesīšu tev ceriņus no mūsu dārza. Tie ir izturīgi, tos taču viņi nebūs pazudinājuši.

 

4

Kad visi devušies pie miera, Irma aizdedz sveci, kuru iestiprinājusi grāmatplauktā atrastajā nosūbējušajā sudraba svečturī, kas ir viņas vienīgā piemiņa no mātes. Kā ēna bez skaņas izstaigā otrā stāva istabu, koridoru un virtuvi. Sienas piesūkušās svešām smaržām, smakām, trulas vienaldzības un parastības. Durvis pavirši nokrāsotas dažādos toņos, krāsa vietām lobās kā veca koka miza, dažas apkniedētas ar brezentu. Kāpnes, nevīžīgi negludi nostaigātas, virtuve ar svešiem katliņiem un traukiem, vienādām karotēm, kas piesūkušās ar nepazīstamu pirkstu, lūpu, mēles zīmogiem. Smagās, vijumiem darinātās sudraba karotes Kaspars ar Māru izmetuši laukā, esot bijušas pavisam nomelnējušas un nespodras, nopirkuši jaunas – gaišas un vieglas – no bleķa. Istabā baltā podiņu krāsns ir vesela. Viņa tai pieglaužas. Tik patīkami sajust gludo vēsumu pie kaistošās pieres. Pie sienas īrisu ziedu gobelēna auduma dīvāniņš ar apzeltītu aukliņu apdari, bērnu izgulēts un vietām izdilis pavisam plāns, viens dekoratīvais spilventiņš pazudis. Viņa noglāsta riekstkoka skapi, tā virsma bērnu nagu apskrambāta, robaina, dažviet skabargaina. Grāmatplauktā sējumi ir veseli, lai gan noputējuši un, visticamāk, nelasīti.

Māja ir kā viņa, Irma – kropla, novalkātu, piesmietu spozmi, pievilgusi svešām dzīvēm, atmiņām, nāvi, riebumu, svešu valodu, citādām domām un paražām. Tur aiz klusējošām brezenta durvīm, aiz viņas mājas durvīm elpo tie citi, kas guļ viņas gultās, sedzas ar viņas palagiem. Laimes meklētāji. Vai viņi tik tiešām ir gandarīti, krākdami svešā mājā, zinot, kur palikuši tās saimnieki? Nē, viņi nezina, kā tas ir, kad ir sava istaba, virtuve un buduārs, savs pods un savs dārzs. Savas drēbes viņi glabā Irmas skapjos un izmazgātas izvēdina viņas dārzā. Brīvi no kauna un nezinoši. Pieraduši. Tāpat kā Irma pieradusi, izplēsusi no miesas kaunu, kamēr ikmēneša asinīm notrieptas lupatas žuva svešu vīriešu acu priekšā.

Mazajā istabā Irma atrod patafonu un Šūberta plati. Labi saglabājušās. Ķermeni pārvirmo trīsas – neviens nav cilājis, nav klausījies. Viņa saudzīgi notrauc putekļus no papīra aploksnes, drudžaini izvelk patafonu. Ai! Adata nolūzusi. Attopas, ka ir taču nakts. Gan jau Kaspars salabos, vai arī jānopērk radio ar atskaņotāju. Pagājuši sešpadsmit gadi. Progress lieliem soļiem iet pār pasauli.

Irma izvelk Žeņas sagādāto Dostojevska “Idiotu”. Viņš negribēja Irmu laist, solījās braukt līdzi. Irma aizliedza. Žeņa piedraudēja viņu nodurt. “Dur ar’,” Irma nošņāca. Žeņa, lādēdams zemi, debesis un Irmu, izgāza dusmas ar visām durvīm, aizgāja un slīcināja tās šņabī. Naktī, kad bija izdauzījies pie neaizslēgtām durvīm, izsita viņas istabas logu un aizmiga uz lieveņa kā pamests suns. Sabijusies, ka tik tiešām nenosit, Irma tonakt nakšņoja pie paziņas Zojas un vairs par viņu nedomāja. Žeņa Irmai vairs nav vajadzīgs. No rīta viņa noskūpstīja sirsnīgi raudošo Zoju un aizbrauca, neatstājot Žeņam ne vēstuli, ne adresi. Viss bija pateikts.

Un uz ko gan viņš cerēja? Krievs būdams, viņš nebija dzirdējis Čaikovski, sagādāja Irmai Tolstoju, Dostojevski, pat Šolohovu. Tikai nesaprata, kāpēc viņai tas nepieciešams. Priekš kam viņai kolhozā aristokrātu murgi? Deva Irmai, piesakot, ka izrāvis pāris lapu no “Kara un miera,” neesot bijis, kur ietīt speķi. Irma pārbrauc ar plaukstu grāmatas vākam un ieliek to plauktā. Vai viņš tiešām domāja, ka varētu ieņemt Edvarda vietu?

Viņa apsēžas Māras gultā un vēro guļošo Kasparu. Tik līdzīgs viņam. Divdesmit gadu, mazliet mazāk, nekā bija Edvardam, kad viņi iepazinās. Tikai acis nesmejas. “Tas nekas, pēc laika viss sakārtosies,” Irma sevi mierina. Viņa pēkšņi skaidri atceras pirmos gandrīz piecus gadus kopā, pirmos dēla vārdus, pat īsu teikumu, ko viņam bija iemācījusi viņu aukle: “Mammīt, tu esi mana saulīte.” Tad viņa vieglītēm noglāsta Kaspara silto muguru. Roka tik sen nevienu nav glāstījusi.

Viņa lēnām izkārto savas nedaudzās lietas – pāris svārku, jaku, zeķes, veļu. Rīt viņa ies un nopirks jaunu kleitu, jāapjautājas, vai šuvēja, prasmīgā žīdiete, vēl kaut kur atrodama. Šuvēja Zelma, kuras jaunākais puisītis nomira pa ceļam uz Sibīriju, palika Igarkā, bet otrs dēls studē Noriļskas celtniecības institūtā.

Vēl viņa nopirks īstu kafiju. Ak Dievs, cik sen tāda nav baudīta! Kopš tās reizes tundrā, kad iedzimtie ņenci, nezinādami, ko ar tādām cietām spirām darīt, bija izgāzuši kafijas pupiņas laukā. Nometinātajiem to veikaliņā nepārdeva, “ņepaloženo, toļko dļa ļudej”*, bet ņenciem notirgoja. Tie vārīja, vārīja vairākas stundas, bet, tā kā tās mīkstākas nepalika, ņēmuši un izlējuši laukā pie jurtas. Sievietes, ašas kā vāveres, veikli salasīja, sasmalcināja, uzvārīja un pievērtām acīm dzēra kā ambroziju. Lāga ļaudis – ņenci. Viņus iesauca par “Pit i tai”, jo lielā vērtē turēja spirtu un tēju. Vismaz zināja, ko ar tiem darīt. Arī jau uzmanījās, bēguļoja, lai netiek ieslodzīti kādā kolhozā. Nāca pie nometinātajiem ciemos savu ziņkāri apmierināt – uz baltajiem vergiem paskatīties. Sēdēja barakā, bet Irma nervozēja, redzot, ka utis strīpām lien no drēbēm laukā. Žēl cilvēku, bet citu utis vairs negribējās. Savējās bija uzvarējušas ar karstu ūdeni un tīrību.

Tagad viņa izvelk no jakas kabatas pasi – pirmo dokumentu sešpadsmit gados, kas apliecina viņas likumīgo piederību cilvēku sugai un piešķir tiesības dzīvot tā, kā vēlas. To viņai izsniedza komisariātā kopā ar papīru, ka viņa ir reabilitēta un brīva. Pietrūka vien piebildes: “Staigā un negrēko vairs!” Gatavā Marija Magdalēna, bet Jēzus vietā Hruščovs. Tikai neviens nepaskaidroja – ko lai ar tādu brīvību dara? Ja starp bijušo un jauno dzīvi plājas laika izdedzināts tuksnesis.

Viņa nebrauca uzreiz. Sākumā bija jāaprod ar nebrīvē turēta, tramdīta, apspiesta zvēra brīvību. Vajadzēja atbildēt sev, vai viņai vispār ir tiesības sākt dzīvi no jauna tur, kur viss jau ir citādi, kur viņas saknes saaugušas ar svešām saknēm, bet varbūt jau izravētas pavisam. Vai viņa drīkst atgriezties tur, kur neviens viņu tā īsti vairs negaida, varbūt pat uzskata par traucēkli? Vai viņa varēs dzīvot tā, it kā nekā nebūtu bijis, tur, kur viss ir atņemts, tur, kur nezini, ko domā vai jūt tavi pieaugušie bērni? Vai viņi klausās Čaikovski? Vai ir redzējuši Kazāku, Eliasu, Skulmi, vai viņu pirksti jutuši porcelānu, vai viņi gribēs mācīties, vai viņi vispār kaut ko no tās dzīves vēlas? Vai viņi mani sapratīs un gribēs? Šis tramīgais Kaspara skatiens un trūcīgā valoda.

Vai dēls jutās glaimots vai tomēr viņa acīs pavīdēja tāda kā viegla pretestība – tajā brīdī, kad Irma piedāvāja dzīvot vienā istabā? Minēja kaut ko, ka gribējis doties dzīvot citur, īrēt kādu istabu vai vismaz izkrāmēt mazo aukles kaktu, bet Irma viņu pārtrauca, sakot, ka tur jau ir tik šauri, ka viņš ar savām garajām kājām atdurtos durvīs. Un vispār, tās ir muļķības. Irma nepiekrīt. Tikko satikušies. Viņš ir ar mieru, protams, viņš piekrīt. Kur tad lai viņa dzīvotu?

Māra – spurains skuķis, tikpat smalki veidota kā viņa, kupliem tumšiem matiem, bet augums sasprindzis un mēle – asa kā pātaga, gaita – neveikla, nekādas grācijas, nekādu manieru, ēdot čāpstina un sarunājas ar pilnu muti. Irma ievērojusi, ka Mārai ir Edvarda īkšķi – slaidi, bet gali taisni kā nošķelti. Pirmajā dienā aizskrēja, kā spoku ieraudzījusi. Neaudzināta. Izprasījusies Oskaram gulēt lejā uz tahtas. Viņai neviens to ne liedz, ne arī aizkavē. Irmai šķiet, ka viņa Mārai nepatīk, ka viņa to ir nobiedējusi. Viņa bija gaidījusi neveiklību, mulsumu. Nepatikai nebija gatavojusies. Nu lai skrien, nomierināsies, tad aprunāsimies. Irma pūlas iztēloties to sajūtu, kad nēsāja Māru sevī, kad viņa tur brieda, kad abas bija tik tuvas, kad bija nešķiramas. Un nevar.

___________

* Nepienākas, tikai cilvēkiem. (Krievu val.)

Kustība ir gandrīz nemanāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *