Gruzīnu dzimtas Jaši sāga, kas sākas 1900. gadā un turpinās līdz mūsdienām, ir rūgta un reibinoša kā šokolāde, kuras receptes noslēpumu glabājis stāstītājas Nizas vecvectēvs un kuru pārmanto dzimtas sievietes. Tiek izstāstīti astoņi sieviešu stāsti, kuros liela loma ir vīriešiem, kas, veidojot iluzorās varas vēsturi, viņas gan dievina un posta, gan glābj un pazudina.
Viņas nepadodas, mīl un glābj zaudētos, iekšēji mirst, ziedojas un rīkojas pārdroši (reizēm muļķīgi), izdzīvo karos un izrauj sev laimes kripatas no šķietami neiespējamām situācijām, ko viņām atvēlējis laiks un gadījums.
Tomēr, kamēr dzimta turpinās, pastāv cerība. Gribētos teikt – mums arī.
Un vēl ļoti personiski, kā man gribējās, lai Kristīnei un Mikam tiktu drusku vairāk laimes!
No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, Zvaigzne ABC
“Es piedevu viņam, redzēdama mīlestību, ko viņš dāvājis kādam citam cilvēkam: manai māsai. Es piedevu viņam, jo tajā mirklī sapratu, ka šī ir tā saikne, kuru esmu meklējusi visu laiku, varbūt visciešākā saikne starp mums: mīlestība pret vienu un to pašu sievieti, kuras vairs nav starp mums. Es piedevu par viņa aukstumu un valdonību, piedevu par tirāniju, piedevu par to, ka viņš tik bieži nav licies mani redzam.(…) un padarījis nelaimīgus tik daudzus cilvēkus, nodevis tik daudzus.
Mūsu mīlestības objekts bija prom. Mēs bijām zaudējuši to, par kuras mīlestību bijām cīnījušies. Tagad vairs nebija nekā tāda, par ko būtu vērts strīdēties.”
“Es biju neglīts bērns (tādi ātri iemācās izcīnīt sev skaistumu).”
“Viņi aizdeva viens otram laimi. Viņi aizdeva viens otram tagadni un dāvāja sev nākotnes atmiņas.”