http://www.punctummagazine.lv/2022/10/10/valoda-sak-spicinaties-ka-zimulis/
Kategorija: Miniatūras
Runā ar mani. Bērnu mentālās veselības nedēļa 7.-13.marts
Spēks ziedēt. Auces Bieles izstāde Dubultu Mākslas stacijā 30.04.-06.06.2021. (Vērojumi)
Auces Bieles darbu izstādē “Spēks ziedēt” sākotnēji sajutos kā spoks no Geimena “Kapsētas grāmatas”. Susinot pieri, stīvēju melno mētelīti nost. Marokas gaismas un krāsu ņirboņa uzstājīgi palien zem ādas un kņudina sirds rajonā (pieņemot, ka tur mīt prieka avots). Noģērbu nost arī gaidas un priekšstatus, lai padotos mākslinieces aicinājumam samērot savas iekšējās izjūtas ar košajiem tēliem un instalācijām, kā arī pamēģināt zemapziņā uztaustīt atbildi uz kādu gruzdošu jautājumu, izmantojot Auces Bieles Ziedu kāršu komplektu, kas veidots pēc taro principa un ir psiholoģiski smalkjūtīgi radīti 78 stāsti, kuri atklājas, ļaujoties intuīcijai.
Kuratores Ingas Šteimanes autoru izvēle kā allaž patīkami pārsteidz: siltie, gaismas, tēlu un simbolu gleznojumi ir smalki un atklāti apspriesta moderna cilvēka zemapziņa mūžīgas vasaras krāsu košumā. Teiksmainie tēli, savulaik aizgūti folklorā, mitoloģijā, saauguši ar popkultūru tik ļoti, ka to pirmavots teju aizmirsies. Tomēr katra darba pamatā ir zemapziņas dzīlēs radies intuitīvais stāsts. Katram tas ir savējais. Īstais trāpa, ja vērotājam izdodas iekšēji noģērbties – nonākot aiz apzinātības fasādes. Ja neizdodas, būs saņemta uzmundrinoša vitamīnu deva.
Noklausīts:
Kundze ar bordo podiņcepuri: “Beidzot normāla izstāde, šito var rādīt cilvēkiem. Citādi visu laiku briesmīgi. Jūs esat māksliniece?”
Inga: “Nē, kuratore”.
Sieviete ar bordo podiņu: “Nu malacis!”
Par mākslinieci:
Izstādes kuratore Inga Šteimane raksturo: “Auces Bieles talants Marokā ir uzplaucis dienvidnieciskās krāsās un mūžīgas vasaras košumā. Māksliniecei raksturīgi sakausēt dizaina un tēlotājmākslas aspektus. Pirms došanās prom no Latvijas Auce Biele spilgti sevi pieteica ar lielformāta džinsa auduma kodinājumiem “Mumbo Jumbo”, kas bija kā popārtisks sievietes mītu kaleidoskops. Jaunie darbi izstādē “Spēks ziedēt” dvēseles noslēpumus pauž ar tīra pigmenta iedarbību un arābiski smeldzīgu niansētību”.
Auce Biele dzimusi 1981. gadā Rīgā, mācījusies tekstildizainu Rīgas Dizaina vidusskolā un ieguvusi bakalaura grādu Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā (2007). Mācījusies Brēmenes Mākslas universitātē. Strādājusi Šveices dizaina uzņēmumā BIBI ar bērnu preču dizainu. Iekļauta Jaunā muzeja (New Museum, Ņujorka) izdevumā “Younger Than Jesus: Artist Directory” (2009). Kopš 2013. gada ar ģimeni dzīvo un strādā Marokā, vada “Shine Smile” mākslas studiju. Personālizstādes “Mīlas muskulis” (2006)
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, Rīgā, “Norma Džīna” (2007) galerijā Pirmais stāvs, Rīgā, “LO&VE” (2007) galerija Mākslas dārzs, Rīgā, “Mumbo Jumbo” galerijā Pirmais stāvs (2009) un galerijā Kunstwarenhaus Cīrihē (2011). Piedalījusies izstādē “CandyBomber” Latvijas jaunie gleznotāji, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” (2008).
Sākumā bija glezna
Sākumā bija glezna ar skumju kabarē dejotāju. Ieraudzīta pirms vairākiem gadiem, tā iegūla manas sirds dzelmē. Fascinēja poza. Tās nedabiskajā izliekumā bija kas ļoti pazīstams. Nostāties tiltiņā. Izvērsties uz āru. Veidot savienotu apli. Vienlaikus sarežģītība, sāpīgums un atklātība. Teicu Gundegai Dūdumai, ka nākotnē gribētu šo gleznu uz savas grāmatas vāka.
Krājums “Bumbulītis” tapa pēc krietna laika. Kad Gundega izlasīja stāstus, ierosināja uzgleznot citu gleznu. Kad ieraudzīju rezultātu, teicu, ka tā nav tā pati. Tagad sejā ir lasāms kas cits. Kā tad tā? Ir taču lietas, kas nepāriet! Un tad vienā brīdī to pieņēmu. Šo mieru. Par spīti grāmatas redaktores Andas Ogriņas paustajam: kad izlasīju manuskriptu, nodomāju, tā autore nu gan ir viena temperamentīga būtne. Labrīt, nodomāju es. (Gundega Dūduma, Pliante dance, 2020, 200x150cm, eļļa.)
Saruna ar rakstnieci Gunu Rozi
Author profile in catalogue “A Modern Introvert`s Reading List 2020” (171)
Vīrietis un sieviete (1966)
Bildi ar ANUKU EMĒ bērnībā izgriezu no poļu žurnāla “Kobieta” un uzlīmēju uz attiecīgos akvareļtoņos pludināta fona. Mamma stāstīja, ka redzējusi filmu “Vīrietis un sieviete” (1966) un mīklaini izdvesa: “jā, tā tik bija filma, un tā ir Emē.” Tā kā viņa neko vairāk nepaskaidroja, nospriedu, ka aktrise kaut kādā veidā ir īpaša sieviete un nogriezu nost aktieri viņai blakus, ja nemaldos – Žerāru Filipu.
No visiem materiāliem, kurus toreiz savācu par aktrisi, pirms līmēju savā kinoaktieru katalogā, nošņāpu arī rakstu autoru vārdus. Desmit gados tas nešķita būtiski. Tajos ir minēti šādi fakti:
- Anukai pseidonīmu atrada dzejnieks Žaks Prevērs (aimée – mīļotā), ietverot vienā vārdā jūtas, ko aktrise izraisa skatītājos, režisoros, kolēģos, draugos.
- “Anukas būtība atklājas balsī”, apgalvoja Bernardo Bertoluči. Un nolēma, ka viņai jāierunā sava loma filmā “Smieklīga cilvēka traģēdija” itāliešu valodā ar franču akcentu. “Viņa var čukstēt jums vispārzināmas patiesības un pilnīgi jūs savaldzināt vai arī gauži satriekt ar divām trim īsām frāzēm.”
- Viņai (80-tajos gados) piederēja trīs suņi un vairāki kaķi. Kad viņai jautāja, vai tie viņai palīdz atgūties, kad viļas cilvēkos, viņa atbildēja, ka ir drīzāk otrādi. “Jo vairāk noņemos ar dzīvniekiem, jo labāk izprotu cilvēkus…”
Filmu noskatījos tikai šodien. Vai mana attieksme ir mainījusies, es nezinu. Pat negribu formulēt. Varbūt vienīgi vairāk saprotu savu māti. Un Anukai patiešām ir īpaša balss. Iedomājos dzirdēt kādu no zemi samtainajiem altiem ar pīpētāja krakstu, bet tā ir savādi maiga un raisa kaudzi asociāciju, arī par Žaku Prevēru un viņa dzeju.
Klods Lelušs viņus ar Žanu Luiju Trentinjānu – savus “vīrieti un sievieti” – filmējis atkal pēc 50 gadiem. Kā runā, jaunākajā filmā “Dzīves labākie gadi” (2019) uzņemta bez mēģinājumiem.
Foreign Literature and Art. Stāsts “Ziemeļbriedis” lasāms arī Ķīnā.
Par skolām
Tikšanās skolās vienmēr atgādina manu mācību laiku. Starp mūsdienu pusaudžiem ieraugu sevi toreiz. Tajā nespējā neķiķināt, trinoties pēdējā solā, un reizēm pārsteidzot sevi, klausoties pavērtu muti. Nekas nav mainījies. Es redzu sevi toreiz.
Iecavas vidusskolā jaunieši pārsteidz ar iedziļināšanos autora darbos, ar savu normālo saprašanu un nesaprašanu, ar morfoloģijas, leksikas, sintakses, vēsturiskā un sociālā fona, pārnesto nozīmju vārdu un frāžu analīzi. Ļoti aizkustina piedzīvojums ar “Oda putekļiem”: sākuma apmulsums, kas tie par oda putekļiem un varbūt ods putekļos, un visbeidzot oda vecumam.
Es jūs mīlu, jaunie cilvēki! Jo redzu sevi toreiz.
Starp pierakstiem glabāju arī skolēnu īpaši izveidotu autora CV, kuram fakti ņemti, he, no paša autora vārdiem. Tātad, autores adrese: rakstāmgalds vai Rakstnieku iela, izglītība: pati nepildīja matemātikas mājas darbus, bet rakstīja domrakstus, citas prasmes: piedzīvojusi gruzdoņu, izdzīvošanas prasmes laukos un pilsētā.
Jaunieši, es jūs mīlu no sirds! Jo redzu sevi toreiz.
Un ko autors? Lēkā uz vienas kājas, ka viņa darbs kādam licies tik dzīvs, bet rakstnieks, par laimi, arī šaisaulē un pieejams, ar kuru par šo parunāt. Sasodīts, kā man šī pieredze noderētu toreiz – astoņdesmitajos, putekļainā aktu zālē, kad skolotāju kušināta no kamčatkas vēroju RAKSTNIEKUS tur – uz neaizsniedzamās rampas! Bakstot ar lāpāmo adatu caurdurto auss ļipiņu, kurā ārpus skolas sienām šūpojās nolauzta armijas cepures kokarde, manas iekšējās pretošanās kustības padomju putekļiem ārējais relikts.
Un zīmējumi… veseli divi veļas striķīši unikālu ilustrāciju, liec kaut grāmatā, ieraudzījuši, spoguļojušies (kā paši uzsvēra). Un autors gavilē, jo jaunieši ir tuvu vai pavisam klāt. Pārsteidzoši asredzīgi, brīvi un dziļi jūtoši.
Balvu vidusskolā kāda meitene atsēdina, pajautājot, vai tas speciāli, ka visos “Ledus apelsīna” stāstos kāds smēķē. Nebiju pamanījusi, tas ir, nebiju īpaši par to domājusi. Nu plūst sižets un autors plivinās tam līdzi, straujākajās vietās ar airi pieturot laivu, šur tur uzmetot salto, tad krastā aizkūpinot pusmirkušu cigareti, kamēr nostājas bungājošā sirds. Bet meitene ar kritiķa aci pamana. Toreiz tā doma ieurbās smadzenēs, līdz atrada vietu uz “Tad redzēs” vāka. Tā tie nejaušie impulsi nostrādā.
Tik žēl, ka laika vienmēr tik maz, ka diez vai paspēju atdarīt ar kaut cik vērtīgu stāstījumu.
Tomēr grāmatas paliek un visvairāk – jauniešu atvērtība. Viņi ar autoru izdara to, ko spēj laba literatūra ar lasītāju: pārsteidz, saraudina, sasmīdina, rosina šo to pārdomāt un pavisam noteikti neaizmirst.
Un vēl šis: Autore ir centusies iedrošināt lasītāju piepildīt sapņus. Tas par autores sleju “Gruzdoņa”. Klāt teksta un vēstījuma jēgas analīze.
Dārgie latviešu literatūras skolotāji, jūs es arī mīlu!
Roņu nogalināšana
Fragments no stāsta Roņu nogalināšana žurnālā Lilit Look pavasaris/vasara 2019:
“Pārlasu feisbukā draugu komentārus pie savām fotogrāfijām: Cik burvīgs banānkoks tev aiz muguras! Tu esi labākā mamma! Respect, mīļā, jūs abas ar suneni esat tik skaistas tajā rožu dobē. Tikai nevaru saprast, vai pildītais rubīna čemurs ir Monako princis vai Čipendeils? Ierakstu atbildē, ka esmu kā upe, kas lēni ieplūst jūrā. Saņemu vienu paceltu īkšķi, sešas sirsniņas un komentāru no savas frizieres: Turi buru! Nezāles neiznīkst!”
Ilustrāciju autore ALISE TIPSE (1997) dzīvo Skotijā, studē Edinburgas Universitātes ilustrācijas un dizaina nodaļā. Šobrīd strādā pie disertācijas Latviešu un britu tautas māksla. Ilustrējusi grāmatas, žurnālus, piedalījusies izstādēs Latvijā un Skotijā. Kopā ar jau plaši pazīstamiem britu māksliniekiem Mark Hearld un Chloe Cheese ilustrējusi St.Judes mākslas skolas izdevumu The Lumber Room un radījusi ilustrācijas manam stāstam Roņu nogalināšana.
Satikāmies feisbukā. Alise mani uzrunāja, jo patika grāmata Ledus apelsīns. Viegli aprunājāmies, ātri sapratāmies un radījām mazliet smeldzīga prieka.
Paldies redaktorei Kristīnei Rudzinskai par atsaucību.
Saruna ar Lauru Brokāni Punctummagazine
Par filmu un trolejbusiem
Par filmu un trolejbusiem
Šīs pārdomas turpina jūsmīgo ierakstu, ko publicēju uz savas feisbuka sienas, pēc oskarotā režisora Pāvela Pavļikovska filmas Aukstais karš (2018) noskatīšanās.
Vērojot kadru gaismēnu kontrastus un aktieru poētisko spriedzes spēli uz ekrāna, atskāršu, ka aktrises Joannas Kuligas seja man kaut ko atgādina. Kādu epizodi no bērnības. Tas notika 1975. gadā, man bija pieci gadi. Ar tēvu izkāpām no trolejbusa. Tā vietā, lai ātri turpinātu ceļu, jutu, kā mana roka viņa raupjajā plaukstā viegli saspiežas. Mēs apstājāmies uz apsnigušās ielas. Kad neizpratnē paraudzījos tēva sejā, viņa vaibsti bija kļuvuši maigāki, lūpu kaktiņos ievilcies viegls smaids, skatiens klejoja tālumā. Brīdi mēs klusējām. Tad viņš pateica ko ļoti dīvainu: “Tā sieviete pie trolejbusa stūres ir ļoti līdzīga Simonai Siņorē.” Vairs neko. Mēs stāvējām vēl kādu brīdi. Piebrauca nākamais trolejbuss un mums vajadzēja kustēties. Vairāk nekad par to nerunājām. Kad iemācījos lasīt, atšķīru mammas “zem letes” iegādātu, 1969.gadā izdotu grāmatiņu Ārzemju kinoaktieri un ilgi pētīju franču aktrises Siņorē seju, – salīdzināju ar pazīstamām sievietēm, piedzīvoju neizpratnes trīsas, kad mēģināju viņas vaibstos saskatīt līdzību ar māti, pati uzkrāsoju lūpas un izmēģināju dramatiskus skatienus spogulī.
Vēlāk pieķēru sevi vērojam trolejbusu vadītājas – sievietes, bet franču kino kļuva par manu apsēstību labā nozīmē.
Filmas laikā uzplaiksnījušais atmiņu kadrs pamudināja mani piezvanīt un pajautāt tēvam, vai viņš atceras to filmu ar Simonu Siņorē, kas viņam patikusi. Sākumā viņš neaptvēra, par ko runāju. Kāda Siņorē? Tad atcerējās, ka viņu patiešām aizkustinājusi filma Maksa par bailēm (1957) ar Īvu Montānu galvenajā lomā. Mākslinieks viņam dikti iepaticies, jo nebijis tāds kā citi dziedātāji: uzstājies vienkāršā džemperī, kad viesojies Maskavā, izmuldējis kaut ko nepareizu par Padomju Savienību, izcēlies mērens skandāls, gandrīz ticis izraidīts no valsts. Un Simona Siņorē bijusi viņa sieva, arī spēlējusi tajā filmā. Sievieti, pie kuras steidzies Montāna atveidotais varonis, bet aizgājis bojā. “Kolosāls dziedātājs”, viņš jūsmīgi nokrekstēja.
Filma Aukstais karš nepārprotami ir melnbaltā kadra šedevrs. Skaista un sāpīga kā Lorkas dzeja. Mīlestība uz ekrāna tik vitāla, ka neiespējama ne telpā, ne laikā, ne sabiedrībā. Tīrs kalnu strauta H2O. Attiecībās nekādi savstarpēji kompromisi netiek pieļauti. Tomēr kompromisa skaudrie upuri tiek nesti, bet tikai lai atkal satiktos. Pēdējais filmas kadrs vispār apstādina pulsu. Vairāk par filmu un Austrumeiropieša melanholiju Kristīnes Želves rakstā Kinoraksti www.kinoraksti.lv/kadra/personiba/pavels-pavlikovskis-austrumeiropiesa-melanholija-490
p.s. Pēc filmas noskatīšanās pie dažiem skatītājiem novērots psihoanalītisks efekts. Tāda kā attīrīšanās.
Ķīnas piezīmes mēness logā
Maijas Silmales (1924 – 1973) piemiņai
Andrē Bretona dzejolis no franču XX gadsimta modernās dzejas izlase Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu (1970).
Krājuma ilustrāciju autors ir Franču grupas neformālais vadītājs Kurts Fridrihsons. Sastādītāja Maija Silmale – apbrīnojama sieviete – disidente, bohēmiste, filosofe, briljanta tulkotāja un atdzejotāja no franču valodas, Franču grupas dalībniece, 1951.gadā notiesāta, izsūtīta, atgriezusies, lai turpinātu darītu to, par ko viņu sodīja – nelegāli no Maskavas draugiem ievestu, lasītu, tulkotu, atdzejotu un izplatītu franču un citu Padomju Savienībā aizliegtu autoru darbus. Riskējot ar personīgo brīvību, bet turot radošo brīvību augstāk par visu. Sējumā Maija ietilpinājusi ne tikai savu mīļāko autoru darbus, bet arī centusies parādīt tajā laikā valdošās jaunās vēsmas – dadaismu un sirreālismu, individuālismu un intelektuālismu, dzejošanu ārpus jebkāda rāmja – visu tā laika franču kultūras esenci.
Grāmata Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu iznāca gadā, kad piedzimu. Mani vecāki to nepaguva nopirkt. Vienīgo tirāžu izgrāba zibens ātrumā. Papildtirāžu apturēja. Pēc grāmatas iznākšanas, Latvijas lasošajos cilvēkos sākās viļņošanās, tas bija notikums. Par Maiju Silmali un šo darbu rakstīja lielākais franču laikraksts Le Monde, cauri dzelzs priekškaram izsūcās baumas, ka Žaks Pompidū ir sagatavojis tulkotājai ielūgumu, lai personīgi pateiktos. Lieki piebilst, ka ielūgums Latviju nesasniedza un, lai gan Maiju dēvēja par “vienīgo Latvijas francūzieti”, savām acīm savu mīlestības zemi viņa tā arī neieraudzīja.
Pēc gada viņu arestēja, kratīšanā atrada ko aizdomīgu, kādus pietiekamus niekus, neatļautas literatūras krikumu, lai ierosinātu lietu. Maija jau bija ļoti slima un zināja, ka otru ieslodzījumu neizturēs, tāpēc pakļāvās ne mazāk sāpīgai piespiedu izvēlei un staigāja ar padusē iespiestu zaļu plastmasas krokodilu psihiatriskās slimnīcas gaiteņos. Tikai pateicoties sanitāru labvēlībai, kuri saprata, kas patiesībā notiek, viņa varēja tikties ar draugiem un dzert vīnu slimnīcas puķu dārziņā.
Pēc gada viņa aizgāja, būdama vien divus gadus vecāka par mani. Lasītājiem atstājusi augstas raudzes tulkojumus: romānus (Lanū, Kamī, Ekziperī, Igo), rakstus, esejas, lugas, libretus un šo krājumu – dzejas pieminekli cilvēka gara un radošajai brīvībai.
SIEVIETE AR UGUNSKURA MATIEM (Maijas Silmales atdzejojumā)
Mana sieviete ar ugunskura matiem
Ar svelmes zibeņu domām
Mana sieviete kuras augums ir smilšu pulkstenis
Kuras augums ir ūdrs tīģera zobos
Mana sieviete kuras mute ir kokarde un zvaigžņu pušķis
Kuras zobi ir baltu peļu pēdas uz baltas zemes
Bet mēle dzintara un stikla drumslas
Mana sieviete ar nodurta upurjēra mēli
Ar mēli kā lellei kas atver un aizver acis
Ar neredzēta akmens mēli
Mana sieviete kuras skropstas ir bērna rokas vilkti ķeburi
Bet uzacis bezdelīgas ligzdas mala
Mana sieviete kuras deniņi ir siltumnīcas jumta kārniņi
Un stiklu svīdums
Mana sieviete kuras pleci ir šampanietis
Un strūklaka ar delfīnu galvām zem ledus
Mana sieviete ar sērkociņa delma locītavām
Mana sieviete kuras pirksti ir nejauši uzmests sirds dūzis
Kuras pirksti ir nopļauts siens
Mana sieviete ar caunas un smilšu lapsenes padusēm
Ar Jāņu nakts padusēm
Ar jasmīnkrūma padusēm kur ligzdo stagars
Ar slūžu un jūras putu rokām
Ar rokām kas ir vienlaikus dzirnavas un labība
Mana sieviete ar raķetes kājām
Ar izmisuma un pulksteņlabotāja kustībām
Mana sieviete kuras pēdas ir pati plūškoka serde
Mana sieviete kuras pēdas ir vārdu sākuma burti
Kuras pēdas ir atslēgu saišķis kuras pēdas ir kuģu drīvētāji kas dzer
Mana sieviete ar grūbu kaklu
Mana sieviete kuras krūšu dobīte ir Zelta ieleja
Ir satikšanās kalnu strauta gultnē
Pašā nakts dziļumā
Mana sieviete ar jūras kurmju rakumu krūtīm
Mana sieviete kuras krūtis ir rubīna tīģelis
Kuras krūtis ir rozes staru spektrs rasā
Mana sieviete kuras vēders ir atvērts dienu vēdeklis
Kuras vēders ir ir milzu spiedogs
Mana sieviete kuras mugura ir putns kas stāvus uzspurdz gaisā
Kuras mugura ir dzīvsudrabs
Kuras mugura ir gaisma
Mana sieviete kuras pakausis ir gluds akmens un mitrs krīts
Un nupat izdzertas glāzes kritiens
Mana sieviete ar gondolas gūžām
Mana sieviete kurai gūžas ir bultas greznojums un spožums
Un balta pāva spalvu stiegras
Un nejūtīgi svari
Mana sieviete ar azbesta un smilšakmens dibenu
Mana sieviete kuras dibens ir gulbja mugura
Un pavasaris
Mana sieviete ar gladiolas klēpi
Mana sieviete kuras klēpis ir zelta dzīsla un pīļknābis
Mana sieviete kuras klēpis ir aļģe un vecas konfektes
Mana sieviete kuras klēpis ir spogulis
Mana sieviete kuras acis ir pilnas asaru
Mana sieviete kuras acis ir mēļi vairogi un adatas ar magnēta spēku
Mana sieviete kuras acis ir savanna
Mana sieviete kuras acis ir ūdens ko cietumā padzerties
Mana sieviete kuras acis ir mežs kam mūžam draud cirvis
Kuras acis ir ūdens līmenis gaisa zemes un uguns līmenis
/Andrē Bretons/
Miniatūra 2
KAIMIŅIENE
Tumsa dur acis laukā. Sagramstu apskretušu rūti. Stikla vietā pape.
“Ko vajag?” nopīpētā balsī kāds noņurd.
“Te es, nu, kaimiņiene.”
“Kāda kaimiņiene?”
“Nu, no pretējās mājas.” Pavēzēju ar roku melnumā.
“Nesaprotu.”
“Atveriet, es jums maisiņu iedošu.”
Neattopu, kā citādi pateikt, durvju mājai nav, vien mitru dēļu aizslietnis skatam, nav arī elektrības, apkures, ūdens un nu jau arī suņa, – nošpricējām, kad, nokasījies červeļains, pakaļkājas noņēmušās, gulēja piesiets stūrī, atstāts nomirt. Roka necēlās pašai, naudas dakterim nav. Kādreiz suņam esot bijusi pase. Tajos laikos. Tāpat kā viņai. Visi dokumenti nosperti. Manījām, dabīgi, ka ilgi nav klibojis apkārt, bet no ielas jau neredz. Ienākt nav laika. Palīdzību viņa neprasa, tikai darbu. Reizēm uz ielas aprunājos ar kaimiņieni, kura katru rītu ielej viņai karstu kafiju, vasarā bija krūzīte ar vijolītēm, šoziem, ievēroju, – ar salaveci. Kaimiņiene vienu māju tālāk baroja to suni.
Maisiņš čaukstēdams iesūcas mitrajā melnumā.
“Lai jums viss labi!” kāds no dziļuma nokrekšķ vismaigākajā raupjās balss tonī.
“Paldies!” Pamāju siltajai tumsai.
Miniatūra 1
“Aiz manis var droši iet pa noledojušu taciņu. Neslīd kājas.”
Smilšu mākslinieks ELMĀRS GAIGALNIEKS
Grozoties mākslinieka mājas pagalmā Gaujas senlejā, uzreiz ir skaidrs, ka te slēpjas kāds knifs: kad vēlos izkadrēt kādu ainavas detaļu, apkārtne iecerei pretojas, neļauj neko ielikt perfektā rāmī, un iznāk, ka pagalmam nav robežu. Āboli izripojuši pa puspakalnu. Vecajā ratnīcā ieslodzītas bites, kas vēlāk izlaistas, aizmirsīs ceļu uz savu cietumu. Zem pakšķiem saliktas sīrupainas lapseņu ķeramās pudeles. No kadra laužas ārā brikšņaini pakalni un mežonīgas, medainas pļavas pavasara palu gaidās, kad upe tās neizbēgami iekaro pēc sniega. Aiz tām meži ar grūti pieejamām smilšakmens klinšu grotām. Ainavai šķērsu musturī viscauri vijas pašceptas maizes smarža un svešai acij nejaušamas, Elmāra kopš bērnības izlodātas, slepenas taku taciņas, uzietas diennaktīm klejojot mežā, klausoties dabas balsīs. Visas ved pie 400 miljonu gadu senām, ap 30 dažādu nokrāsu smiltīm, aizskalotām, tad laikmetu vētītām, atskalotām atpakaļ, citiem neko neizsakošām, Elmāra rūpīgi pētītām un vāktām. Ar tām viņš izglezno sev saistošu tēmu – pasaules radīšanas brīdi. Citādi to nevarētu izstāstīt.
Elmārs ir kā šī ainava. Vislaik laužas ārā no rāmja.
Jau 20 gadu viņš glezno ar smiltīm. Radījis unikālu smilšu cietināšanas tehniku: smilšu graudu reljefs gleznās izskatās kā tikko uzbērts, un saglabājas arī tad, kad kravas mašīna pārbrauc pāri. Tomēr vislabprātāk viņš glezno smilšu plastikas tehnikā, berot krāsainas smiltis, fokusējoties uz mirkļa neatkārtojamību, pirms vējš vai laiks visu noārda, un sākas jauns tapšanas process. Viņa veidotās izrādes ir spilgtas performances – mūzikas, filozofiskas domas caurstrāvotas smilšu izrādes, kurās mākslinieks stāsta par pasauļu radīšanu, par kosmosa tapšanas ritmu un haosu – to lielo, un to, kas cilvēkā, viss viens. Labprāt dalās ar plašāku publiku, piedalās dažādos radošos projektos. Jaudīgākā izrāde, ko atceros, bija skatāma Staro Rīga ietvaros. Pēcāk viņš raujas atpakaļ savā bezrāmja ainavā. Nozūd meža takās nadzīgs kā dzīvnieks – bez skaņas, klejodams sev zināmus, paša iezīmētus ceļus, labāk basām kājām, labāk viens. Kad izrunājies, sakārtojies un tapis brīvs, nāk laukā pilnām somām smilšu, gatavs radīt.
Elmārs Gaigalnieks dzimis 1962. gadā. 1985. beidzis Lietiškās mākslas vidusskolu – stikla nodaļu, 20 gadus strādājis par vizuālās mākslas pedagogu, tostarp Siguldas mākslas skolā un pamatskolā, pasniedzis stikla tehnoloģiju citiem māksliniekiem.
Šampanieša glāzes viņa rokās izstāžu atklāšanās mēdz izlīt, kanapē maizītes no šķīvja nobirt uz grīdas, kājai aizķeroties aiz pūkaina paklāja. Kad lūgts pastāstīt par paveikto, viegli apmulsis nopūšas, jo personālizstāžu saraksta un detalizēta dosjē izveidi uzskata par smagāko darbu, kāds vien veikts. Kad jāmin daudzās baznīcas, krogi, muzeji, kuriem veidots iekštelpu interjers, teātra izrādes, kurām radītas scenogrāfijas, muzeji, kuros iekārtotas novadpētniecības ekspozīcijas, spilgtākās smilšu izrāžu performances, sapinas nosaukumos un gadskaitļos. Savukārt par vēsturi, arheoloģiju, folkloru, tautas mūziku, novadpētniecību un mitoloģiju var runāt stundām, un viņam ir ko teikt.
Šobrīd demonstrē smilšu plastikas performances savā darbnīcā Turaidas muzeja rezervāta teritorijā. Ir gatavs rādīt tās visur, ja sauks.