“Aqua” Dubultu laikmetīgās mākslas izstāžu zālē

Ūdens ir pasaules dzīvība un resurss. To ir redzējis pirmatnējais cilvēks tāpat kā debesis un sauli. Un, kad es skatos debesīs, Barbara Gaile man atgādina, ka būtībā skatos bezgalībā. Ar ūdeni ir līdzīgi, es skatos dziļumā, un – jo dziļāk tā dzīlēs mans skatiens ieteicas, jo vērīgāk es ieskatos sevī; ūdens ir arī manu sajūtu, atmiņu, pieredzes, traumu un emociju spogulis; ūdens vērošana var izraisīt pārdzīvojumu, atsaukt atmiņas, radīt tēlus, likt ieraudzīt gan matērijas, gan cilvēka trauslumu. Māksliniece vairākkārt uzsver, ka viņai ir svarīgi saskatīt ūdenī sajūtu un to uzgleznot. Būtībā – uzgleznot netveramo.

Man bija unikāla iespēja sastapt Parīzē dzīvojošo latviešu avangarda mākslinieci Barbaru Gaili. Vērojot darbus, atkal jau piedzīvoju to fantastisko sajūtu jeb nonākot dziļākajā saskarsmes punktā, kur sastopas mākslinieces niansētā vērotājas un sajūtu pieredze un skatītāja līdzšinējā plakanā pieredze, un notiek šī skatītāja transformācija jeb robežu paplašināšanās.

Mīlu šīs mākslas sniegtās dāvanas. Kuratore Inga Šteimane

Laima Bikše

2024. vasara.
Pirms diviem gadiem izstādē XO galerijā, vērojot Laimas Bikšes veidotās skulptūriņas, piedzīvoju emocionālu attīrīšanos. Tas bija tā, it kā viss prāta sakonstruētais, mākslīgais, šabloniski iemācītais būtu atšķēlies no manis nost. Lielā pasaule uz brīdi aizvēra savu skaļo rīkli, un mani bija pārņēmis mazais dzīvošanās prieks. Es to dēvēju par tīru laimes sajūtu.
Arī šobrīd Jūrmalas muzejā skatāmajā izstādē “Cilvēki, zvēri, koki un tapetes” piedzīvoju līdzīgu atvēršanos.
Šoreiz izstāde ir daudz personiskāka. Galvenajā lomā ir Laima pati, un gleznas ir viņas dzīves notikumu spogulis, kurā ar trāpīgu un atbruņojošu ironiju fiksēti tīra prieka (arī skumjas ir gaišas) un harmonijas brīži, – tie dziļie, patiesie, nesajaukti ar pārsaldinātu jūsmību. Manuprāt, māksliniecei ir izdevies pietuvoties netveramajam – apstādināt skaistuma mirkli: attiecībās ar cilvēkiem, dabu; ieniršanas brīdi vienas puķes pasaulē, nofiksēt iekšējā miera stāvokli, panākt saplūšanu. Katrai gleznai ir īpaša faktūra, ar ko radīta mirkļa pasaules telpas dziļums, kurā dzīvoties. Es iekāpu.
Pateicos.

Klusējošā paciente

Reizēm lasu krimiķus. Meita lasa, tādēļ nav variantu. Pēcāk pārspriežam, šausmināmies, jūsmojam, žēlojamies un citādi izverdam emocijas.  Biju jau iesildījusies ar Dženas Andersones psiholoģisko krimināltrilleri, ko vēl tikai gaidām (būšot ap Ziemassvētkiem), bet pa draugam esmu jau izgaršojusi. Nu, es teikšu, turieties! Lektīra – kā ar Kafkas skalpeli pār muguru, un lasītāja ieslīdināšana cilvēka psihes tumšajās dzīlēs bez iespējas pretoties garantēta.

Tad meita ieteica Aleksa Maiklīdesa “Klusējošo pacienti”. Tā burvīgā sajūta, kad trīssimt lappušu garumā tiec mīlīgi maldināts un smalki rotēts sižeta līkločos, tad beigās lielisks pavērsiens uzmet tevi trīskāršā salto. Bučas.

Grāmatas bērniem

 

Šajās grāmatās nav padomu, kā tikt galā ar bēdām. Tās ir grāmatas bērniem un, es teiktu, arī pieaugušajiem. Par to, kā ir, kad kāds, kuru ļoti gaidi, nekad neatnāks. Un kā ir tad, kad saulainās dienas ar vecvecākiem vairs nav tik saulainas, jo cilvēks, kuru tu pazīsti, ir tepat, bet pavisam citāds. Un iekšā kaut kā neizskaidrojami sāp. Un to sāpi nevar īsti izrunāt. Ļoti iejūtīgas grāmatas, ar kuru starpniecību runāt ar bērniem par TO. Un, jā, tā ir. Katram nedaudz citādi. Un vēl – to sāpi var uzzīmēt. Un tā reizēm var pateikt vairāk nekā runājot.
Mana vecmāmiņa mani nepazīst. Iva Bezinoviča-Haidona, Hana Tintora. No horvātu valodas tulkojusi Santa Dimijana-Zviedre. Aminori
Tonakt sākās ziema. Anna Elina Isvaro, Mira Malliusa. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. liels un mazs

Airēšanas treniņš

Stāsts veltīts manam Literārās Akadēmijas prozas darbnīcas kursam 2023

(Visas atsauces tekstā attiecas uz notikumiem, kas patiešām ir radīti iztēlē)

Airēšanas treniņš

– Nu, kā ir? Tev pirmā reize, – treniņnometnes vadītājs Ronalds uz laipas ir rāms un pēc skata nedaudz saburzīts kā liedags pēc vētras.

– Mazliet skurina, – jaunā trenere Dace aizsmēķē cigareti no otra gala un pagriežas pret vadītāju. – Un cik tev reižu, esi skaitījis?

Ronalds brīdi raugās upes pūsleņu čemurā, tad paceļ galvu un, samiedzis acis, veras uz to vietu tālumā, kur lubu romānos parasti iezaigojas oranži sārta bumba.

– Zini, tas nav svarīgi. Galvenais, ka tu to izbaudīsi. Garantēju. Kad sāc kaut ko jaunu, vienmēr skurina. – Dacei pēkšņi šķiet, ka tādi skolotāji ir redzēti filmās: mūžseni, visu zinoši un nesatricināmi kā leģendas. Beigās viņiem vienmēr izrādās taisnība. Tikai konkrētajā brīdī nepalīdz.

– Bet ja nu man nesanāks? – viņa trīsošiem pirkstiem iebāž mutē pareizo cigaretes galu, bet izmet no rokām šķiltavas un badīgi noskatās, kā tās aiziet pie nārām.  

Ronalds atpogā žaketi un viņa kalsnajā sejā ievizas rīta blāzma. – Bet ko tad mēs te divus gadus darījām? Ūdensrozes cirpām vai tomēr trenējāmies? Tu taču izairēji. Nu pienācis laiks dalīties. – Dacei šķiet, ka Ronaldam nozib monoklis trešajā acī un viņa ciešāk sažņaudz rokās karšu mapi.

Pirmā uz starta līnijas ierodas Līga maijpuķītēm rotātā kanoe. Sirma un viedi smaidīga kā pirmmāte, viņa tur klēpī grozu ar marinētu gaileņu burciņām.

Otrā no Tallinas puses kautrīgi pieslīd Daiņa vadītā laiva, viņš sirsnīgi māj ar Kalev šokolādi un putras cepumu iepakojumu, bet no laivas priekšgala skan Nessun dorma! – ārija no Turandotas. Par stūrmani aizmugurē iekārtojies milzīgs kaķis vai lūsis, uzreiz nevar saprast. Dace sabīstas, bet Dainis smejoties mierina, ka tas Igaunijā normāli – saticis nabadziņu pie kafejnīcas, iežēlojies, pacienājis ar omleti, nevedīs taču uz patversmi, ņēmis līdzi. Viņš esot pieradis pie kaķiem. Reiz pat bijusi darīšana ar pumu.  

Laura kajaka sānus rotā asinssārts uzraksts Lūzeris, bet aizmugurē piesietas kūļājās ragaviņas ar cilvēkveidīgu lelli uz tām. Bet varbūt tā nav lelle? Kamēr viņš drudžaini vāc laivas dibenā sagumzītos miskastes maisus, braucamais bīstami sasveras spēcīga viļņa sašūpots, ragaviņas smagnēji pašaujas gaisā un noplakšķ pret ūdeni. No līkuma iznirst ātrā braucēja – tā ir Kristīne. Viņas kanoe priekšgalam uzmontēts ķīlis, kuru rotā sfinksas galva spožā ķiverē. Aizmugurē piemetušās Virdžīnija un Aspazija – strinkšķina ģitāru un sit kārtis.

Tūliņ no krēslas zonas pavisam nemanāmi izpeld Gunta, nozibina tumšo acu skatienu un sakārto tērpu, kas no priekšpuses atgādina mūķenes kleitu, bet no aizmugures atklāj Adamsu mātes pikanto izgriezumu līdz krusta kaulam. Viņa cēli paklanās un pamāj visiem sveicienu ar dzelkšņotu rožukroni.

Miks izrāpjas no zemūdenes, esot peldējis upei pa apakšu. Zundas pazemes ūdeņu malks vai kazas galva – tā arī paliek nenoskaidrots – esot transformējuši viņu precīzi noteiktā punktā. Kamēr Miks, blondajiem matiem plandot aprīļa vējā, pārrāpjas sporta kanoe, visus priecīgi sveicina Lea Vinks. Daudziem par izbrīnu viņa materializējusies nez no kurienes, un, vēlīgi smaidot par tik mulsu sagaidīšanu, paskaidro treniņbiedriem, ka čūskeja, pa kuru viņa atpeldējusi šurp, tak esot pieejama visiem, kam laiks nav lineāra vienība.

Linda uz starta ierodas ziedu vainagiem pušķotā laivā, tērpusies līvu tautas tērpā un sveic treniņbiedrus ar jūsmīgu: Jova Pava!

Madaras kanoe iznirst no aizvēsturiskas miglas, viņas seju rotā mīklains smaids kā bālajām skaistulēm Japānas imperatora Hanadzono laika gleznojumos uz rīspapīra. Ir klusa kā upe pirms negaisa un vērtējoši atturīga kā pūce pirms medībām.

Patrīcija atšūpojas uz gulbja, nošalc kā Brigaderes pasaku mežs un nevar izšķirties, vai atstāt laivā mātišķo Annu vai tomēr palikt kopā ar šaubīgo Agnesi.

No skanošajām atbalsīm varētu šķist, ka Vita ierodas ar kori. Bet tā nav. Viņu pavada senču asinsbalsis, skandējot tāmnieku mēlē: – Nav ko daudz dūmet, viš` i labs, tik palasas.

Indra turas nomaļus, ir noslēpumaini smaidīga, viņas roku tur alter ego, laiva ir pilna ar brīnumgrāmatām un zirnekļiem.

Elīna ir vēsi atturīga, izrādās – līdz starta vietai braukusi ar tramvaju, tur viņu gandrīz piekāvusi pensionāre. Vienkārši tā esot, ar viņu regulāri notiekot kriminālas lietas, kaut vai raksti detektīvu.

Ance ierodas ar bērnu bariņu laivā un tūdaļ taisnojas, ka nav tā, kā izskatās, – tie esot gan sveši, gan savējie bērni, tik ļoti mīļi, ka vienmēr seko līdzi kā gaismas hologrammas.

Krastā sāk pulcēties skatītāji, burzmā manāmi arī lielāko sporta klubu: Punctum, Domuzīme, Jaunā gaita, Strāva, Avīzes Nosaukums, Satori pārstāvji ar plediem un piknika groziem.

Jaunā trenere Dace, mēģinot saturēt ļodzīgos ceļgalus, uzreiz bliež ar ideju: nav ko gari muldēt – sākam airēt! Instruēšu pa ceļam! Viņai uz muguras atritinās milzu spāres spārni un, zīmuļsvārkiem švīkstot, viņa paceļas virs raibā bariņa tik augstu, lai brīvi lidinoties, varētu katram viegli pieskarties ar nagiem.

– Tā, vai visiem ir ideja, kur jāairē? – viņa nobļaujas. – Apakšā atskan klusa murdoņa un nedrošas atbildes. – Skaidrs! Par galamērķi vēl īstas saprašanas nav, bet airi rokās māk noturēt visi. Uz priekšu!

Visiem uzsākot ceļu, Dace rāda virzienu – sākumā dodamies turp, kur lielā jūra, pēcāk airēsiet katrs savā virzienā. – Stūrēsim tēlaini, bet ar struktūru! Tā, sākumā atbrīvojamies no bailēm. – Drošības pēc rāda piemēru un ienirst dziļumā, par laimi, arī iznirst, turot rokās kaut kādu karti.

– Kas tā par slapju fūriju virs mums! – šausmās iekliedzas Līga:. – Gorgona? Ragana? Un kas viņai rokās – pātaga?

– Nu nē tak – viņu mierina Lea Vinks. – Tā mūsu trenere, un viņai rokās karte ar varoņa ceļojumu. Un slapja viņa ir tāpēc, ka tā ir metafora, mums arī būs jāmainās ceļojuma laikā. Sākumā viņa taču bija sausa, vai ne? Kad ienira dziļumā un atkal iznira – ir slapja.

– Pareizi. Ceļojuma laikā ar jums jānotiek pavērsienam, nekādas muļļāšanās uz vietas! – sauc Dace un jautā, vai visi sapratuši uzdevumu.

– Ar mums jānotiek pavērsienam!  – vienbalsīgi iedziedas braucēju koris.

– Tagad esiet uzmanīgi, koncentrējieties uz savu mērķi, skaidri iztēlojieties savus tēlus, izpētiet teritoriju, veidojiet ceļa sinopsi, būs vieglāk saskatīt zemūdens akmeņus, atcerieties par valodu. Ja jautāsiet ceļu šķībā valodā, tiksiet novirzīti neceļos.

– Mik, – Dace iesaucas, ar nagu pieķerot viņa vaigam: kas ir kimera? – I’m not sure, but this is conciously. – Lai tā būtu, Mik, bet latviski, laid himēras ārā, bet latviski! – OK, nais.

– Turamies pie skatpunktiem! Vai visiem ir skatpunkts?

– Vita sāk griezties uz vietas, ir skaidri redzams, ka skatpunkts ir nobīdījies. Dace kliedz, lai pamēģina tagadnē, tad pagātnē, un galvenais – lai visi nebļauj un nedomā vienā teikumā, piedodiet, laikā.

Kristīne ar Lauri izvirzās priekšgalā, viņus ir ķērusi līdzjutēju modernā Strāva un Avīzes Nosaukuma kronis. Viņi pirmie ir pārvarējuši slieksni. Laurim laivā iekrīt Punctum mestais vainags. Pārējie uzgavilē un ieguļas airos sparīgāk. Pēc brīža arī Lea Vinks saņem vainagu no Punctum. Labi! Dace virpuļo virs viņiem, vicinoties ar dialogu satiksmes karodziņiem. – Atpakaļceļa vairs nav!

Brauciens nav vienmērīgs. Patrīcija nedaudz novirzījusies un piestājusi uz kapu svētkiem. Arī Linda izkāpusi Mazirbes krastā – padziedāt lībiski un pamuzicēt uz dažādiem instrumentiem. Madara satraucas, vai tie nav saltkurpji, kas Lindu vilina un atgādina Upesmeitiņas gadījumu. Nebaidies par mani, Linda atmet ar roku, tie īstie līvi ar miesu un asinīm, ja neskaita līksmos senču garus.

Jau esot pavisam tuvu galvenajam pārbaudījumam Ance nomet airus. – Biedri, trūkst spēka, ļimstu zem ikdienas smaguma, sapnis gaist.

– Ko tu iedomājies! – tūliņ iegavilējas biedru koris. – Mētāsies te ar sapņiem, vai zinies!

Visi laivotāji sastājas ap viņu un stumj uz priekšu – kāds baksta ar airi, cits – ar padomu, Lea uzbur vienradzi un dursta ar rozā ragu Ances pakausī, Dainis sāk runāt eņģeļu balsīs, cienā ar šokolādi un iedvesmo, kā izrādās, ne tikai Anci, visus. Arī Dace uzpilina sāļu uz varoņa ceļojuma kartes un paziņo: – Jūs esat šķērsojuši simboliskās nāves punktu, jūs esat mainījušies. – Visi mulsi paskatās uz augšu. Dace nogrudzina: – Pat nepamanījāt?

– Bet mēs esam sausi. Tu biji slapja. – Neticīgi murmina Vita.

Dace viszinīgi novicina ar konflikta karodziņu un piebilst: – Ne vienmēr vajag izmirkt līdz ādai, būtiskas pārmaiņas var būt tikko jaušamas. Skaties, tev vairs nav airīši, bet pamatīgs airis.

Te no Līgas laivas atskan vaimanas: – Draugi, man ir pieci airi. Kā lai airēju ar pieciem airiem?

– Līga, met trīs airus nost. – Dace krata ar pirkstu. – Mēs zinām, ka vari vadīt trīs laivas uzreiz, bet… taupi spēkus! Sākumā izairē vienu, tad ķeries pie pārējām. – Nekādu meksikāņu seriālu, un ir – vainags no Jaunās gaitas. Līga uz brīdi pierimst, noņem brilles, aicina visus pitstopā uz siera kūku un sveicina: “Labdien, kungs!” Tad apsēžas savā vietā un pamet acis uz Zvaigznes debesu skatlogu sev priekšā.

Pēkšņi Dace sāk šķindināt zvaniņu. – Un tagad, draugi, kill your darlings! Daini, kas tas ir? – Dace iebaksta ar nagu viņa skaustā. – Kill your darlings nenozīmē, ka jāizvērš genocīds pret varoņiem. Savāc pazaudētās detaļas, atjauno sajūtas, atmosfēru, vidi un ved mūs uz apsolīto Aegnu. Šobrīd tu esi kā uz Mēness: divi koki un Dāmu komiteja. Tu vari, tu esi patiess! Ver krūškurvi vaļā, dod savas asinis, un Aegna dzīvos.

– Es nezinu, kas man uznāca, – Dainis lauza rokas un ieskā lūša ausi, – laikam gribēju būt lakonisks, vēl iejaucās pasaules notikumi un es tā varonīgi – šņiku, šņaku.  Pag, kur es esmu? Kur Aegna? Aū! – Kamēr Dainis virza laivu uz salu, Dace pagrābj sauju igauņu konfekšu no viņa ceļasomas.

– Sasodītais dieva skatpunkts! Kāpēc tik grūti būt dievam? – iesaucas Indra. – Dace saka, ka mēs esam dievi, bet tad kāpēc tik grūti visu redzēt, visu just vienlaicīgi? Vai dievi arī mēdz sapīties meistarībā? Kāpēc nevar uzreiz kā Dostojevskis, vai vismaz kā Sagāna?

Dace uzvirpuļo augšup, noplakšķina spārnus un gandrīz zaudē līdzsvaru: – Jo tu esi dievs Indra. Tu vari kā Indra. Tas nozīmē – kā neviens. Netērē spēkus ar paskaidrojumiem, labāk rādi, radi, radirallā, ridi, rudi rididā! – Trenere Dace uz brīdi pazūd miglājā.

– Kas tas bija? – visi bažīgi saskatās. – Sapinās meistarībā?

Pēc brīža Dace iznirst no Greizo ratu zvaigznāja, piekārto saņurcītos spārnus un iespraucas atpakaļ treneres kostīmā.

Te Vita pamatīgi sašūpojas un teju apgāž laivu. – Kas noticis? Viņas kanoe iekrituši veseli divi Domuzīmes mesti vainagi. Treniņbiedri uzgavilē un apstājas pitstopā – draudzīgi nosūkāt lakricas nūjiņas.

Drosmīgā Kristīne ir pirmā, kas lepni izklāj savu jaunradīto sinopses ceļojuma karti. Visi badīgi sametas virsū to pētīt. Dace nenovērtē bīstamo situāciju, burzma gandrīz nolauž Kristīnes sfinksai galvu. – Kā tu varēji, Lauri! – viņa noelšas un atgrūž kajaka Lūzeris aso purnu no savas laivas sāniem. – Tu pārāk ilgi esi bijis ar slepkavu! Proties!

Lauris noslīcina cigaretes straumē, pasūtina gramatikas mācību grāmatu un uzraksta atvainošanās vēstuli visām 26 gados sastaptajām sievietēm.

Gunta ar Madaru aicina visus nezaudēt saikni ar realitāti, turēties pie loģikas un saskatīt konotācijas. Tikmēr Elīna, vicinot airi, slepkavo divdabjus, dūšīgi gremo pieclapītes un vienlaikus trenējas savaldīt grimases. Un ir – vainags no Punctum!

Lea Vinks, gatavojoties šķērsot Janus punktu, uz atvadām uzcienā visus ar Dikinsones melno kūku un drosmīgi ienirst čūskejā.

Kristīne un Vita ir pārvarējušas puteni un sasniegušas Kurzemes Rakstnieku māju, lai palasītu stāstus un gūtu “zināmu” pieredzi.

Līga ir uzlabojusi fizisko formu, pielikusi laivai motoru un traucas uz priekšu ar dubultu sparu. – Līga, lēnāk, ar izjūtu, tu neraksti scenāriju, – čukst Dace.

Ance iedzer augstākā labuma Ķiršu sulu enerģijai, Dainis tur stabilu kursu uz Aegnu un līmē plāksterus uz rētām sirds rajonā, Patrīcija ir atmetusi šaubas un airē dziļumā, Linda ir ievilkusi laivā muskuļoto kačoku Viktoru un baro viņu ar vārītiem banāniem, Indra klusi bur maģisko drāmu, bet Mika laiva sērfo viļņos palēkdamās, pilna rīta rasas bērniņiem un japāņu mangu mošķiem, you know.

Tikmēr trenere Dace nemanot attālinās un nolaižas līdzās Ronaldam upes krastā. Piegludina izspūrušo frizūru, brīdi vēro spožās uguntiņas tālumā, tad pašķielē uz Ronaldu, kurš tobrīd kārtējo reizi aizpogā žaketi. – Kā tu domā, vai viņi atgriezīsies?

– Nezinu. Varbūt drīz, varbūt nekad. To pateicis, Ronalds ar ierastu kustību izvelk no azotes sagumzītu ežgalvīšu pušķi un klusējot pasniedz trenerei.

 – Kas tas ir?                                              

 – Tās ir zāles pret nemirstību. – Ronalds ir rāms kā jūra pēc vētras. – Vēl tās var izkaltēt un dzert kā tēju. Uzlabo atmiņu un mazina skumjas. Ne… garantēju.

Spēks ziedēt. Auces Bieles izstāde Dubultu Mākslas stacijā 30.04.-06.06.2021. (Vērojumi)

Auces Bieles darbu izstādē “Spēks ziedēt” sākotnēji sajutos kā spoks no Geimena “Kapsētas grāmatas”. Susinot pieri, stīvēju melno mētelīti nost.  Marokas gaismas un krāsu ņirboņa uzstājīgi palien zem ādas un kņudina sirds rajonā (pieņemot, ka tur mīt prieka avots). Noģērbu nost arī gaidas un priekšstatus, lai padotos mākslinieces aicinājumam samērot savas iekšējās izjūtas ar košajiem tēliem un instalācijām, kā arī  pamēģināt zemapziņā uztaustīt atbildi uz kādu gruzdošu jautājumu, izmantojot Auces Bieles Ziedu kāršu komplektu, kas veidots pēc taro principa un  ir psiholoģiski smalkjūtīgi radīti 78 stāsti, kuri atklājas, ļaujoties intuīcijai.

Kuratores Ingas Šteimanes autoru izvēle kā allaž patīkami pārsteidz: siltie, gaismas, tēlu un simbolu gleznojumi ir smalki un atklāti apspriesta moderna cilvēka zemapziņa mūžīgas vasaras krāsu košumā.  Teiksmainie tēli, savulaik aizgūti folklorā, mitoloģijā, saauguši ar popkultūru tik ļoti, ka to pirmavots teju aizmirsies. Tomēr katra darba pamatā ir zemapziņas dzīlēs radies intuitīvais stāsts. Katram tas ir savējais. Īstais trāpa, ja vērotājam izdodas iekšēji noģērbties – nonākot aiz apzinātības fasādes. Ja neizdodas, būs saņemta uzmundrinoša vitamīnu deva.

 

Noklausīts:

Kundze ar bordo podiņcepuri: “Beidzot normāla izstāde, šito var rādīt cilvēkiem. Citādi visu laiku briesmīgi. Jūs esat māksliniece?”

Inga: “Nē, kuratore”.

Sieviete ar bordo podiņu: “Nu malacis!”

Par mākslinieci:

Izstādes kuratore Inga Šteimane raksturo: “Auces Bieles talants Marokā ir uzplaucis dienvidnieciskās krāsās un mūžīgas vasaras košumā. Māksliniecei raksturīgi sakausēt dizaina un tēlotājmākslas aspektus. Pirms došanās prom no Latvijas Auce Biele spilgti sevi pieteica ar lielformāta džinsa auduma kodinājumiem “Mumbo Jumbo”, kas bija kā popārtisks sievietes mītu kaleidoskops. Jaunie darbi izstādē “Spēks ziedēt” dvēseles noslēpumus pauž ar tīra pigmenta iedarbību un arābiski smeldzīgu niansētību”.

Auce Biele dzimusi 1981. gadā Rīgā, mācījusies tekstildizainu Rīgas Dizaina vidusskolā un ieguvusi bakalaura grādu Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā (2007). Mācījusies Brēmenes Mākslas universitātē. Strādājusi Šveices dizaina uzņēmumā BIBI ar bērnu preču dizainu. Iekļauta Jaunā muzeja (New Museum, Ņujorka) izdevumā “Younger Than Jesus: Artist Directory” (2009). Kopš 2013. gada ar ģimeni dzīvo un strādā Marokā, vada “Shine Smile” mākslas studiju. Personālizstādes “Mīlas muskulis” (2006)

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, Rīgā, “Norma Džīna” (2007) galerijā Pirmais stāvs, Rīgā, “LO&VE” (2007) galerija Mākslas dārzs, Rīgā, “Mumbo Jumbo” galerijā Pirmais stāvs (2009) un galerijā Kunstwarenhaus Cīrihē (2011). Piedalījusies izstādē “CandyBomber” Latvijas jaunie gleznotāji, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” (2008).

Sākumā bija glezna

Sākumā bija glezna ar skumju kabarē dejotāju. Ieraudzīta pirms vairākiem gadiem, tā iegūla manas sirds dzelmē. Fascinēja poza. Tās nedabiskajā izliekumā bija kas ļoti pazīstams. Nostāties tiltiņā. Izvērsties uz āru. Veidot savienotu apli. Vienlaikus sarežģītība, sāpīgums un atklātība. Teicu Gundegai Dūdumai, ka nākotnē gribētu šo gleznu uz savas grāmatas vāka.

Krājums “Bumbulītis” tapa pēc krietna laika. Kad Gundega izlasīja stāstus, ierosināja uzgleznot citu gleznu. Kad ieraudzīju rezultātu, teicu, ka tā nav tā pati. Tagad sejā ir lasāms kas cits. Kā tad tā? Ir taču lietas, kas nepāriet! Un tad vienā brīdī to pieņēmu. Šo mieru. Par spīti grāmatas redaktores Andas Ogriņas paustajam: kad izlasīju manuskriptu, nodomāju, tā autore nu gan ir viena temperamentīga būtne. Labrīt, nodomāju es. (Gundega Dūduma, Pliante dance, 2020, 200x150cm, eļļa.)

Vīrietis un sieviete (1966)

Bildi ar ANUKU EMĒ bērnībā izgriezu no poļu žurnāla “Kobieta” un uzlīmēju uz attiecīgos akvareļtoņos pludināta fona. Mamma stāstīja, ka redzējusi filmu “Vīrietis un sieviete” (1966) un mīklaini izdvesa: “jā, tā tik bija filma, un tā ir Emē.” Tā kā viņa neko vairāk nepaskaidroja, nospriedu, ka aktrise kaut kādā veidā ir īpaša sieviete un nogriezu nost aktieri viņai blakus, ja nemaldos – Žerāru Filipu.

No visiem materiāliem, kurus toreiz savācu par aktrisi, pirms līmēju savā kinoaktieru katalogā, nošņāpu arī rakstu autoru vārdus. Desmit gados tas nešķita būtiski. Tajos ir minēti šādi fakti:

  • Anukai pseidonīmu atrada dzejnieks Žaks Prevērs (aimée – mīļotā), ietverot vienā vārdā jūtas, ko aktrise izraisa skatītājos, režisoros, kolēģos, draugos.
  • “Anukas būtība atklājas balsī”, apgalvoja Bernardo Bertoluči. Un nolēma, ka viņai jāierunā sava loma filmā “Smieklīga cilvēka traģēdija” itāliešu valodā ar franču akcentu. “Viņa var čukstēt jums vispārzināmas patiesības un pilnīgi jūs savaldzināt vai arī gauži satriekt ar divām trim īsām frāzēm.”
  • Viņai (80-tajos gados) piederēja trīs suņi un vairāki kaķi. Kad viņai jautāja, vai tie viņai palīdz atgūties, kad viļas cilvēkos, viņa atbildēja, ka ir drīzāk otrādi. “Jo vairāk noņemos ar dzīvniekiem, jo labāk izprotu cilvēkus…”

Filmu noskatījos tikai šodien. Vai mana attieksme ir mainījusies, es nezinu. Pat negribu formulēt. Varbūt vienīgi vairāk saprotu savu māti. Un Anukai patiešām ir īpaša balss. Iedomājos dzirdēt kādu no zemi samtainajiem altiem ar pīpētāja krakstu, bet tā ir savādi maiga un raisa kaudzi asociāciju, arī par Žaku Prevēru un viņa dzeju.

Klods Lelušs viņus ar Žanu Luiju Trentinjānu – savus “vīrieti un sievieti” – filmējis atkal pēc 50 gadiem. Kā runā, jaunākajā filmā “Dzīves labākie gadi” (2019) uzņemta bez mēģinājumiem.

 

Par skolām

Tikšanās skolās vienmēr atgādina manu mācību laiku. Starp mūsdienu pusaudžiem ieraugu sevi toreiz. Tajā nespējā neķiķināt, trinoties pēdējā solā, un reizēm pārsteidzot sevi, klausoties pavērtu muti. Nekas nav mainījies. Es redzu sevi toreiz.

Iecavas vidusskolā jaunieši pārsteidz ar iedziļināšanos autora darbos, ar savu normālo saprašanu un nesaprašanu, ar morfoloģijas, leksikas, sintakses, vēsturiskā un sociālā fona, pārnesto nozīmju vārdu un frāžu analīzi. Ļoti aizkustina piedzīvojums ar “Oda putekļiem”: sākuma apmulsums, kas tie par oda putekļiem un varbūt ods putekļos, un visbeidzot oda vecumam.

Es jūs mīlu, jaunie cilvēki! Jo redzu sevi toreiz.

Starp pierakstiem glabāju arī skolēnu īpaši izveidotu autora CV, kuram fakti ņemti, he, no paša autora vārdiem. Tātad, autores adrese: rakstāmgalds vai Rakstnieku iela, izglītība: pati nepildīja matemātikas mājas darbus, bet rakstīja domrakstus, citas prasmes: piedzīvojusi gruzdoņu, izdzīvošanas prasmes laukos un pilsētā.

Jaunieši, es jūs mīlu no sirds! Jo redzu sevi toreiz.

Un ko autors? Lēkā uz vienas kājas, ka viņa darbs kādam licies tik dzīvs, bet rakstnieks, par laimi, arī šaisaulē un pieejams, ar kuru par šo parunāt. Sasodīts, kā man šī pieredze noderētu toreiz – astoņdesmitajos, putekļainā aktu zālē, kad skolotāju kušināta no kamčatkas vēroju RAKSTNIEKUS tur – uz neaizsniedzamās rampas! Bakstot ar lāpāmo adatu caurdurto auss ļipiņu, kurā ārpus skolas sienām šūpojās nolauzta armijas cepures kokarde, manas iekšējās pretošanās kustības padomju putekļiem ārējais relikts.

Un zīmējumi… veseli divi veļas striķīši unikālu ilustrāciju, liec kaut grāmatā, ieraudzījuši, spoguļojušies (kā paši uzsvēra). Un autors gavilē, jo jaunieši ir tuvu vai pavisam klāt. Pārsteidzoši asredzīgi, brīvi un dziļi jūtoši.

Balvu vidusskolā kāda meitene atsēdina, pajautājot, vai tas speciāli, ka visos “Ledus apelsīna” stāstos kāds smēķē. Nebiju pamanījusi, tas ir, nebiju īpaši par to domājusi. Nu plūst sižets un autors plivinās tam līdzi, straujākajās vietās ar airi pieturot laivu, šur tur uzmetot salto, tad krastā aizkūpinot pusmirkušu cigareti, kamēr nostājas bungājošā sirds. Bet meitene ar kritiķa aci pamana. Toreiz tā doma ieurbās smadzenēs, līdz atrada vietu uz “Tad redzēs” vāka. Tā tie nejaušie impulsi nostrādā.

Tik žēl, ka laika vienmēr tik maz, ka diez vai paspēju atdarīt ar kaut cik vērtīgu stāstījumu.

Tomēr grāmatas paliek un visvairāk – jauniešu atvērtība. Viņi ar autoru izdara to, ko spēj laba literatūra ar lasītāju: pārsteidz, saraudina, sasmīdina, rosina šo to pārdomāt un pavisam noteikti neaizmirst.

Un vēl šis: Autore ir centusies iedrošināt lasītāju piepildīt sapņus. Tas par autores sleju “Gruzdoņa”. Klāt teksta un vēstījuma jēgas analīze.

Dārgie latviešu literatūras skolotāji, jūs es arī mīlu!

Roņu nogalināšana

Fragments no stāsta Roņu nogalināšana žurnālā Lilit Look pavasaris/vasara 2019:

“Pārlasu feisbukā draugu komentārus pie savām fotogrāfijām: Cik burvīgs banānkoks tev aiz muguras! Tu esi labākā mamma! Respect, mīļā, jūs abas ar suneni esat tik skaistas tajā rožu dobē. Tikai nevaru saprast, vai pildītais rubīna čemurs ir Monako princis vai Čipendeils? Ierakstu atbildē, ka esmu kā upe, kas lēni ieplūst jūrā. Saņemu vienu paceltu īkšķi, sešas sirsniņas un komentāru no savas frizieres: Turi buru! Nezāles neiznīkst!”

Ilustrāciju autore ALISE TIPSE (1997) dzīvo Skotijā, studē Edinburgas Universitātes ilustrācijas un dizaina nodaļā. Šobrīd strādā pie disertācijas Latviešu un britu tautas māksla. Ilustrējusi grāmatas, žurnālus, piedalījusies izstādēs Latvijā un Skotijā. Kopā ar jau plaši pazīstamiem britu māksliniekiem  Mark Hearld un Chloe Cheese ilustrējusi St.Judes mākslas skolas izdevumu The Lumber Room un radījusi ilustrācijas manam stāstam Roņu nogalināšana.

Satikāmies feisbukā. Alise mani uzrunāja, jo patika grāmata Ledus apelsīns. Viegli aprunājāmies, ātri sapratāmies un radījām mazliet smeldzīga prieka.

Paldies redaktorei Kristīnei Rudzinskai par atsaucību.

Par filmu un trolejbusiem

Par filmu un trolejbusiem

Šīs pārdomas turpina jūsmīgo ierakstu, ko publicēju uz savas feisbuka sienas, pēc oskarotā režisora Pāvela Pavļikovska filmas Aukstais karš (2018) noskatīšanās.  

Vērojot kadru gaismēnu kontrastus un aktieru poētisko spriedzes spēli uz ekrāna, atskāršu, ka aktrises Joannas Kuligas seja man kaut ko atgādina. Kādu epizodi no bērnības. Tas notika 1975. gadā, man bija pieci gadi. Ar tēvu izkāpām no trolejbusa. Tā vietā, lai ātri turpinātu ceļu, jutu, kā mana roka viņa raupjajā plaukstā viegli saspiežas. Mēs apstājāmies uz apsnigušās ielas. Kad neizpratnē paraudzījos tēva sejā, viņa vaibsti bija kļuvuši maigāki, lūpu kaktiņos ievilcies viegls smaids, skatiens klejoja tālumā. Brīdi mēs klusējām. Tad viņš pateica ko ļoti dīvainu: “Tā sieviete pie trolejbusa stūres ir ļoti līdzīga Simonai Siņorē.” Vairs neko. Mēs stāvējām vēl kādu brīdi. Piebrauca nākamais trolejbuss un mums vajadzēja kustēties. Vairāk nekad par to nerunājām. Kad iemācījos lasīt, atšķīru mammas “zem letes” iegādātu, 1969.gadā izdotu grāmatiņu Ārzemju kinoaktieri un ilgi pētīju franču aktrises Siņorē seju, – salīdzināju ar pazīstamām sievietēm, piedzīvoju neizpratnes trīsas, kad mēģināju viņas vaibstos saskatīt līdzību ar māti, pati uzkrāsoju lūpas un izmēģināju dramatiskus skatienus spogulī.

Vēlāk pieķēru sevi vērojam trolejbusu vadītājas – sievietes, bet franču kino kļuva par manu apsēstību labā nozīmē.

Filmas laikā uzplaiksnījušais atmiņu kadrs  pamudināja mani piezvanīt un pajautāt tēvam, vai viņš atceras to filmu ar Simonu Siņorē, kas viņam patikusi. Sākumā viņš neaptvēra, par ko runāju. Kāda Siņorē? Tad atcerējās, ka viņu patiešām aizkustinājusi filma Maksa par bailēm (1957) ar Īvu Montānu galvenajā lomā. Mākslinieks viņam dikti iepaticies, jo nebijis tāds kā citi dziedātāji: uzstājies vienkāršā džemperī, kad viesojies Maskavā, izmuldējis kaut ko nepareizu par Padomju Savienību, izcēlies mērens skandāls, gandrīz ticis izraidīts no valsts. Un Simona Siņorē bijusi viņa sieva, arī spēlējusi tajā filmā. Sievieti, pie kuras steidzies Montāna atveidotais varonis, bet aizgājis bojā. “Kolosāls dziedātājs”, viņš jūsmīgi nokrekstēja.

Filma Aukstais karš nepārprotami ir melnbaltā kadra šedevrs. Skaista un sāpīga kā Lorkas dzeja. Mīlestība uz ekrāna tik vitāla, ka neiespējama ne telpā, ne laikā, ne sabiedrībā. Tīrs kalnu strauta H2O. Attiecībās nekādi savstarpēji kompromisi netiek pieļauti. Tomēr kompromisa skaudrie upuri tiek nesti, bet tikai lai atkal satiktos. Pēdējais filmas kadrs vispār apstādina pulsu. Vairāk par filmu un  Austrumeiropieša melanholiju Kristīnes Želves rakstā Kinoraksti www.kinoraksti.lv/kadra/personiba/pavels-pavlikovskis-austrumeiropiesa-melanholija-490

p.s. Pēc filmas noskatīšanās pie dažiem skatītājiem novērots psihoanalītisks efekts. Tāda kā attīrīšanās.

Maijas Silmales (1924 – 1973) piemiņai

Andrē Bretona dzejolis no franču XX gadsimta modernās dzejas izlase Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu (1970).

Krājuma ilustrāciju autors ir Franču grupas neformālais vadītājs Kurts Fridrihsons. Sastādītāja Maija Silmale – apbrīnojama sieviete – disidente, bohēmiste, filosofe, briljanta tulkotāja un atdzejotāja no franču valodas, Franču grupas dalībniece, 1951.gadā notiesāta, izsūtīta, atgriezusies, lai turpinātu darītu to, par ko viņu sodīja – nelegāli no Maskavas draugiem ievestu, lasītu, tulkotu, atdzejotu un izplatītu franču un citu Padomju Savienībā aizliegtu autoru darbus. Riskējot ar personīgo brīvību, bet turot radošo brīvību augstāk par visu. Sējumā Maija ietilpinājusi ne tikai savu mīļāko autoru darbus, bet arī centusies parādīt tajā laikā valdošās jaunās vēsmas – dadaismu un sirreālismu, individuālismu un intelektuālismu, dzejošanu ārpus jebkāda rāmja – visu tā laika franču kultūras esenci.

Grāmata Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu iznāca gadā, kad piedzimu. Mani vecāki to nepaguva nopirkt. Vienīgo tirāžu izgrāba zibens ātrumā. Papildtirāžu apturēja. Pēc grāmatas iznākšanas, Latvijas lasošajos cilvēkos sākās viļņošanās, tas bija notikums. Par Maiju Silmali un šo darbu rakstīja lielākais franču laikraksts Le Monde, cauri dzelzs priekškaram izsūcās baumas, ka Žaks Pompidū ir sagatavojis tulkotājai ielūgumu, lai personīgi pateiktos. Lieki piebilst, ka ielūgums Latviju nesasniedza un, lai gan Maiju dēvēja par “vienīgo Latvijas francūzieti”, savām acīm savu mīlestības zemi viņa tā arī neieraudzīja.

Pēc gada viņu arestēja, kratīšanā atrada ko aizdomīgu, kādus pietiekamus niekus, neatļautas literatūras krikumu, lai ierosinātu lietu. Maija jau bija ļoti slima un zināja, ka otru ieslodzījumu neizturēs, tāpēc pakļāvās ne mazāk sāpīgai piespiedu izvēlei un staigāja ar padusē iespiestu zaļu plastmasas krokodilu psihiatriskās slimnīcas gaiteņos. Tikai pateicoties sanitāru labvēlībai, kuri saprata, kas patiesībā notiek, viņa varēja tikties ar draugiem un dzert vīnu slimnīcas puķu dārziņā.

Pēc gada viņa aizgāja, būdama vien divus gadus vecāka par mani. Lasītājiem atstājusi augstas raudzes tulkojumus: romānus (Lanū, Kamī, Ekziperī, Igo), rakstus, esejas, lugas, libretus  un šo krājumu – dzejas pieminekli cilvēka gara un radošajai brīvībai.

SIEVIETE AR UGUNSKURA MATIEM (Maijas Silmales atdzejojumā)

Mana sieviete ar ugunskura matiem

Ar svelmes zibeņu domām

Mana sieviete kuras augums ir smilšu pulkstenis

Kuras augums ir ūdrs tīģera zobos

Mana sieviete kuras mute ir kokarde un zvaigžņu pušķis

Kuras zobi ir baltu peļu pēdas uz baltas zemes

Bet mēle dzintara un stikla drumslas

Mana sieviete ar nodurta upurjēra mēli

Ar mēli kā lellei kas atver un aizver acis

Ar neredzēta akmens mēli

Mana sieviete kuras skropstas ir bērna rokas vilkti ķeburi

Bet uzacis bezdelīgas ligzdas mala

Mana sieviete kuras deniņi ir siltumnīcas jumta kārniņi

Un stiklu svīdums

Mana sieviete kuras pleci ir šampanietis

 Un strūklaka ar delfīnu galvām zem ledus

Mana sieviete ar sērkociņa delma locītavām

Mana sieviete kuras pirksti ir nejauši uzmests sirds dūzis

Kuras pirksti ir nopļauts siens

Mana sieviete ar caunas un smilšu lapsenes padusēm

Ar Jāņu nakts padusēm

Ar jasmīnkrūma padusēm kur ligzdo stagars

Ar slūžu un jūras putu rokām

Ar rokām kas ir vienlaikus dzirnavas un labība

Mana sieviete ar raķetes kājām

Ar izmisuma un pulksteņlabotāja kustībām

Mana sieviete kuras pēdas ir pati plūškoka serde

Mana sieviete kuras pēdas ir vārdu sākuma burti

Kuras pēdas ir atslēgu saišķis kuras pēdas ir kuģu drīvētāji kas dzer

Mana sieviete ar grūbu kaklu

Mana sieviete kuras krūšu dobīte ir Zelta ieleja

Ir satikšanās kalnu strauta gultnē

Pašā nakts dziļumā

Mana sieviete ar jūras kurmju rakumu krūtīm

Mana sieviete kuras krūtis ir rubīna tīģelis

Kuras krūtis ir rozes staru spektrs rasā

Mana sieviete kuras vēders ir atvērts dienu vēdeklis

Kuras vēders ir ir milzu spiedogs

Mana sieviete kuras mugura ir putns kas stāvus uzspurdz gaisā

Kuras mugura ir dzīvsudrabs

Kuras mugura ir gaisma

Mana sieviete kuras pakausis ir gluds akmens un mitrs krīts

Un nupat izdzertas glāzes kritiens

Mana sieviete ar gondolas gūžām

Mana sieviete kurai gūžas ir bultas greznojums un spožums

Un balta pāva spalvu stiegras

Un nejūtīgi svari

Mana sieviete ar azbesta un smilšakmens dibenu

Mana sieviete kuras dibens ir gulbja mugura

Un pavasaris

Mana sieviete ar gladiolas klēpi

Mana sieviete kuras klēpis ir zelta dzīsla un pīļknābis

Mana sieviete kuras klēpis ir aļģe un vecas konfektes

Mana sieviete kuras klēpis ir spogulis

Mana sieviete kuras acis ir pilnas asaru

Mana sieviete kuras acis ir mēļi vairogi un adatas ar magnēta spēku

Mana sieviete kuras acis ir savanna

Mana sieviete kuras acis ir ūdens ko cietumā padzerties

Mana sieviete kuras acis ir mežs kam mūžam draud cirvis

Kuras acis ir ūdens līmenis gaisa zemes un uguns līmenis

/Andrē Bretons/

Miniatūra 2

KAIMIŅIENE 

Tumsa dur acis laukā. Sagramstu apskretušu rūti. Stikla vietā pape.

“Ko vajag?” nopīpētā balsī kāds noņurd.

“Te es, nu, kaimiņiene.”

“Kāda kaimiņiene?”

“Nu, no pretējās mājas.” Pavēzēju ar roku melnumā.

“Nesaprotu.”

“Atveriet, es jums maisiņu iedošu.”

Neattopu, kā citādi pateikt, durvju mājai nav, vien mitru dēļu aizslietnis skatam, nav arī elektrības, apkures, ūdens un nu jau arī suņa, – nošpricējām, kad, nokasījies červeļains, pakaļkājas noņēmušās, gulēja piesiets stūrī, atstāts nomirt. Roka necēlās pašai, naudas dakterim nav. Kādreiz suņam esot bijusi pase. Tajos laikos. Tāpat kā viņai. Visi dokumenti nosperti. Manījām, dabīgi, ka ilgi nav klibojis apkārt, bet no ielas jau neredz. Ienākt nav laika. Palīdzību viņa neprasa, tikai darbu. Reizēm uz ielas aprunājos ar kaimiņieni, kura katru rītu ielej viņai karstu kafiju, vasarā bija krūzīte ar vijolītēm, šoziem, ievēroju, – ar salaveci. Kaimiņiene vienu māju tālāk baroja to suni.

Maisiņš čaukstēdams iesūcas mitrajā melnumā.

“Lai jums viss labi!” kāds no dziļuma nokrekšķ vismaigākajā raupjās balss tonī. 

“Paldies!” Pamāju siltajai tumsai.

Miniatūra 1

“Aiz manis var droši iet pa noledojušu taciņu. Neslīd kājas.”

Smilšu mākslinieks ELMĀRS GAIGALNIEKS

Grozoties mākslinieka mājas pagalmā Gaujas senlejā, uzreiz ir skaidrs, ka te slēpjas kāds knifs: kad vēlos izkadrēt kādu ainavas detaļu, apkārtne iecerei pretojas, neļauj neko ielikt perfektā rāmī, un iznāk, ka pagalmam nav robežu. Āboli izripojuši pa puspakalnu. Vecajā ratnīcā ieslodzītas bites, kas vēlāk izlaistas, aizmirsīs ceļu uz savu cietumu. Zem pakšķiem saliktas sīrupainas lapseņu ķeramās pudeles. No kadra laužas ārā brikšņaini pakalni un mežonīgas, medainas pļavas pavasara palu gaidās, kad upe tās neizbēgami iekaro pēc sniega. Aiz tām meži ar grūti pieejamām smilšakmens klinšu grotām. Ainavai šķērsu musturī viscauri vijas pašceptas maizes smarža un svešai acij nejaušamas, Elmāra kopš bērnības izlodātas, slepenas taku taciņas, uzietas diennaktīm klejojot mežā, klausoties dabas balsīs. Visas ved pie 400 miljonu gadu senām, ap 30 dažādu nokrāsu smiltīm, aizskalotām, tad laikmetu vētītām, atskalotām atpakaļ, citiem neko neizsakošām, Elmāra rūpīgi pētītām un vāktām. Ar tām viņš izglezno sev saistošu tēmu – pasaules radīšanas brīdi. Citādi to nevarētu izstāstīt.

Elmārs ir kā šī ainava. Vislaik laužas ārā no rāmja.

Jau 20 gadu viņš glezno ar smiltīm. Radījis unikālu smilšu cietināšanas tehniku: smilšu graudu reljefs gleznās izskatās kā tikko uzbērts, un saglabājas arī tad, kad kravas mašīna pārbrauc pāri. Tomēr vislabprātāk viņš glezno smilšu plastikas tehnikā, berot krāsainas smiltis, fokusējoties uz mirkļa neatkārtojamību, pirms vējš vai laiks visu noārda, un sākas jauns tapšanas process. Viņa veidotās izrādes ir spilgtas performances – mūzikas, filozofiskas domas caurstrāvotas smilšu izrādes, kurās mākslinieks stāsta par pasauļu radīšanu, par kosmosa tapšanas ritmu un haosu – to lielo, un to, kas cilvēkā, viss viens. Labprāt dalās ar plašāku publiku, piedalās dažādos radošos projektos. Jaudīgākā izrāde, ko atceros, bija skatāma Staro Rīga ietvaros. Pēcāk viņš raujas atpakaļ savā bezrāmja ainavā. Nozūd meža takās nadzīgs kā dzīvnieks – bez skaņas, klejodams sev zināmus, paša iezīmētus ceļus, labāk basām kājām, labāk viens. Kad izrunājies, sakārtojies un tapis brīvs, nāk laukā pilnām somām smilšu, gatavs radīt.

Elmārs Gaigalnieks dzimis 1962. gadā. 1985. beidzis Lietiškās mākslas vidusskolu – stikla nodaļu, 20 gadus strādājis par vizuālās mākslas pedagogu, tostarp Siguldas mākslas skolā un pamatskolā, pasniedzis stikla tehnoloģiju citiem māksliniekiem.

Šampanieša glāzes viņa rokās izstāžu atklāšanās mēdz izlīt, kanapē maizītes no šķīvja nobirt uz grīdas, kājai aizķeroties aiz pūkaina paklāja. Kad lūgts pastāstīt par paveikto, viegli apmulsis nopūšas, jo personālizstāžu saraksta un detalizēta dosjē izveidi uzskata par smagāko darbu, kāds vien veikts. Kad jāmin daudzās baznīcas, krogi, muzeji, kuriem veidots iekštelpu interjers, teātra izrādes, kurām radītas scenogrāfijas, muzeji, kuros iekārtotas novadpētniecības ekspozīcijas, spilgtākās smilšu izrāžu performances, sapinas nosaukumos un gadskaitļos. Savukārt par vēsturi, arheoloģiju, folkloru, tautas mūziku, novadpētniecību un mitoloģiju var runāt stundām, un viņam ir ko teikt.

Šobrīd demonstrē smilšu plastikas performances savā darbnīcā Turaidas muzeja rezervāta teritorijā. Ir gatavs rādīt tās visur, ja sauks.