Spēks ziedēt. Auces Bieles izstāde Dubultu Mākslas stacijā 30.04.-06.06.2021. (Vērojumi)

Auces Bieles darbu izstādē “Spēks ziedēt” sākotnēji sajutos kā spoks no Geimena “Kapsētas grāmatas”. Susinot pieri, stīvēju melno mētelīti nost.  Marokas gaismas un krāsu ņirboņa uzstājīgi palien zem ādas un kņudina sirds rajonā (pieņemot, ka tur mīt prieka avots). Noģērbu nost arī gaidas un priekšstatus, lai padotos mākslinieces aicinājumam samērot savas iekšējās izjūtas ar košajiem tēliem un instalācijām, kā arī  pamēģināt zemapziņā uztaustīt atbildi uz kādu gruzdošu jautājumu, izmantojot Auces Bieles Ziedu kāršu komplektu, kas veidots pēc taro principa un  ir psiholoģiski smalkjūtīgi radīti 78 stāsti, kuri atklājas, ļaujoties intuīcijai.

Kuratores Ingas Šteimanes autoru izvēle kā allaž patīkami pārsteidz: siltie, gaismas, tēlu un simbolu gleznojumi ir smalki un atklāti apspriesta moderna cilvēka zemapziņa mūžīgas vasaras krāsu košumā.  Teiksmainie tēli, savulaik aizgūti folklorā, mitoloģijā, saauguši ar popkultūru tik ļoti, ka to pirmavots teju aizmirsies. Tomēr katra darba pamatā ir zemapziņas dzīlēs radies intuitīvais stāsts. Katram tas ir savējais. Īstais trāpa, ja vērotājam izdodas iekšēji noģērbties – nonākot aiz apzinātības fasādes. Ja neizdodas, būs saņemta uzmundrinoša vitamīnu deva.



Kundze ar bordo podiņcepuri: “Beidzot normāla izstāde, šito var rādīt cilvēkiem. Citādi visu laiku briesmīgi. Jūs esat māksliniece?”

Inga: “Nē, kuratore”.

Sieviete ar bordo podiņu: “Nu malacis!”

Par mākslinieci:

Izstādes kuratore Inga Šteimane raksturo: “Auces Bieles talants Marokā ir uzplaucis dienvidnieciskās krāsās un mūžīgas vasaras košumā. Māksliniecei raksturīgi sakausēt dizaina un tēlotājmākslas aspektus. Pirms došanās prom no Latvijas Auce Biele spilgti sevi pieteica ar lielformāta džinsa auduma kodinājumiem “Mumbo Jumbo”, kas bija kā popārtisks sievietes mītu kaleidoskops. Jaunie darbi izstādē “Spēks ziedēt” dvēseles noslēpumus pauž ar tīra pigmenta iedarbību un arābiski smeldzīgu niansētību”.

Auce Biele dzimusi 1981. gadā Rīgā, mācījusies tekstildizainu Rīgas Dizaina vidusskolā un ieguvusi bakalaura grādu Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā (2007). Mācījusies Brēmenes Mākslas universitātē. Strādājusi Šveices dizaina uzņēmumā BIBI ar bērnu preču dizainu. Iekļauta Jaunā muzeja (New Museum, Ņujorka) izdevumā “Younger Than Jesus: Artist Directory” (2009). Kopš 2013. gada ar ģimeni dzīvo un strādā Marokā, vada “Shine Smile” mākslas studiju. Personālizstādes “Mīlas muskulis” (2006)

Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, Rīgā, “Norma Džīna” (2007) galerijā Pirmais stāvs, Rīgā, “LO&VE” (2007) galerija Mākslas dārzs, Rīgā, “Mumbo Jumbo” galerijā Pirmais stāvs (2009) un galerijā Kunstwarenhaus Cīrihē (2011). Piedalījusies izstādē “CandyBomber” Latvijas jaunie gleznotāji, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” (2008).

Little Bump

Translated by Ieva Melgalve
Excerpt from the “Little Bump” 2020

For I.

We all came from tiny towns and didn’t really know what we were looking for at this school. The diploma guaranteed long working hours at the factory, equipped with noise-muffling earphones: without them, after the long day in the monotonous cacophony of needles scratching the multitudinous patterns, we wouldn’t be able to tell music apart from tyre screeching on the streets. None of us were an offspring of a dynasty of famous machine knitters, and neither we wanted to become the founding mothers of such. However, it was soothing to have met.

In the dorm room, there were three of us. Energetic Amanda was from Rēzekne, she had deep voice and her hair, when she let it down, reminded of rye field in sunshine. Her large, reddish palms, always burned by the winter cold, looked as if they had been borrowed from a much larger person and attached to her too fragile body by mistake. She preferred action to thought, and she could do anything, whether to carry a fridge into the kitchen, work through the night shift during practice or take up a wrestler’s position between Lelde and some overzealous pursuer of hers.

Lelde came from Alsunga, named by her mother, because of a crush she had on Harijs Liepiņš, the actor who was then playing the minstrel Thoth. At the first glance, one could imagine that Lelde’s gentle features could be seen on a shy baby angel of Rundāle castle’s painted ceiling, or maybe you’d think of a season’s greetings card sent from across the border, depicting an sentimental Christmas scene. However, it would take only a single day together with this heavenly being to change this impression. Our Lelde rushed through life as a tiny motor boat in a swarming sea of passion, always getting into storms and rows. It was as if the creator had accidentally given a single person the amount of trials meant for tens. Lelde embodied the Hollywoodian saying of “live fast and die young” per excellence, except for the star-spangled glory and racecars. Thus, she always forced us to consider the fragility of life, or even its meaning.

If a plate broke, it was Lelde’s; if a knife slipped from her hands and fell, it didn’t chink on linoleum but pierced her foot; when picking mushrooms in the forest it was Lelde who stepped on a viper that bit her ankle; and if somebody was free-riding on the tram, then instead of them, the militia took Lelde, as she would have been berating the conductor as a heartless bloodsucker and advancing in an abordage, initiating a minor brawl. That’s not even mentioning her love life. At every disco, she met the love of her life, which changed every time; and sometimes the passionate lover was entirely too ready to enjoy the heavenly blessings bestowed on him right in the cleaning lady’s mop closet. Amanda and me, we usually evacuated Lelde from the road to the stars, even though it was not at all easy to carry her body succumbing in the throes of love, while listening to curses and wails about her life, broken and bliss, denied.

I myself come from Talsi. I mostly prefer to eat Vecrīga cakes, drink milkshakes, dance, love, sometimes draw–and have some peace in the world. However, for love, I wanted something slightly more defined and longer running than what Lelde had.

Our tightest bond was the by the fact that now, as inhabitants of Riga, we were almost urbanites. Even though we lived in the dorms with peeling walls where the showers often lacked hot water and always smelled of wet washing rags, the beautiful sound of “Rigan” left that hard-to-define feeling like the mysterious veil cast by the perfume of the same name. We at least partly belonged to the city. It was our greatest achievement then, which let us crumble the doubt that sometimes cast shadow over the rightness of the decisions that had been made in our too-short lives. Especially in the moments when we squatted, our backs warped, over the knitwork seaming machine, putting hundreds of stitches on the needles to form gray sweaters’ neck joins.

Once per month, we returned to our real homes, where our parents greeted us with pride and hope, having overspent their means for a celebratory table laid with all the best they had–just as one would, for a special guest. Sometimes they, thinking this would cheer us up ad remind us of our luck, reminisced on their own miserable existence at our age. The relatives kissed us and congratulated us on getting so far ahead, without noticing the shiver of disgust that ran under our skin. Discussions about what will happen then, when the big life starts, was the least thing we wanted. Neighbours we met on the streets, the corner-shop assistants, even our old classmates greeted us with the question of how is our Rigan doing, and, no matter what we replied, they said “that’s right, that’s right” or “oh right, you’re so fancy now”. Then we made jokes as usual, to prove that nothing has changed, and felt slightly disappointed in ourselves if our own voices sounded theatrical and fake. As if indeed we didn’t belong to this place any more.


Even though we could not complain of lack of excitement, thanks to the Lelde’s life that swept us away in its waves and torrents, still over the course of the year some routine crept into our everyday lives. With the appearance of Emily, everything changed drastically.

When she moved into the dorms, she got a room of her own. That was the only free space left, the smallest of all rooms resembling a large cupboard, but still: her own. We, the more experienced ones, couldn’t fathom that, and so we secretly envied her.

“Hello, babes!” Emily greeted us in the morning, emerging from her bunker, and she felt too loud, too present in the orbit we had assumed: as if she somehow nudged us out. It was not only her sheer being, but also her voice that was just as large and deep, emanating from the immeasurable depths of her swaying belly. Hearing the swishing footsteps in the corridor, one could not make a mistake: it was her, our new neighbour. Her steps smooshed, like a laundry ladie’s who carries a dozen wet shirts in her basket, even if Emily had only a faded striped face towel waving in one hand while the other had casually grabbed a patchy plastic soap container, a wadded-up peppermint toothpaste tube and a toothbrush with bristles bent all over the place, looking like the back of an unkempt mutt. She didn’t move too loud, and her steps weren’t obnoxious, but somehow she was immediately noticeable. She was large, and her steps were guilliver’s, we joked if we happened to be stuck behind her. In whispers, of course. She looked more mature than us, sixteens, even if we had painted our lips in mother-of-pearl pink, or framed our eyelids with black pencil and coloured them in with blue metallic shadows that, upon closing our eyes, looked like smelt’s side. She still looked older. Maybe that was because Emily never wore makeup and treated her meaty face in a rather offhanded fashion–rubbed it with water and towel as if hoping to scratch out everything still containing pigment, while her dark, lanky hair that always fell on her face were held back by a narrow headband. Then we could glimpse her mouth line, delicately drawn, even if her hair and nose always obscured it with their impressive superiority of form and texture. Usually she hummed something, a pop piece of the time, like that Midge Ure tune: If I was, na-na-na-nah. If we took shower near her we always stole a secret glance at her breasts which, too, were impressive, slightly trembling with movement. She didn’t especially bother anyone, and didn’t particularly disturb us. It was just that she was in the same class with Renar.


In the the knitwear studies, guys were rare. In the first year, there were two of them: Aldis, nicknamed Tiny, and Renar. Of course Aldis was Tiny. At that time anyone wearing pants and being under our eye level was nicknamed Tiny, no exceptions. And since the three of us were almost the same height, Aldis had the nickname. But Renar was Renar. And even though he spent the lesson breaks of first day at school being bored, reading old politinformation on the message board, while our glances mercilessly shot at him from all corners, on the second day, much to the surprise of us all, he was thick as thieves with our big Emily. And it was not a misunderstanding, either–even on the third day it was clear that she, Emily, hangs with the most gorgeous guy of our school! We couldn’t get it into our freshly permed heads. That was above and beyond our understanding, our strength and imagination. The guy who had no faults, who smiled and laughed as Peter Pan fresh flown into the window, the guy who, just by showing up and saying, hey, pretties! could paralyze any babe still breathing; the guy who moved as a graceful peacock with his tail fanned–it was rumored that he’d danced sports dances, all those cha-cha-cha’s and butty rumbas. And that man-thing hung with Emily.  She was with him all the time, guffawing like a hippo, and slugged in her horrible gait, and he aligned with her. Oh God, how was that possible!

That evening, Lelde went out to drink herself to death with one of the loves of her life. Amanda and me, we had lost all sense of the natural order of things and this time decided to leave Lelde to her fate. We’ve had enough, we’ve had too much. Amanda’s open face showed a full-blown crash of all illusions, which she confirmed by claiming that some of us are not destined to understand men, and went to sleep with her clothes on, without even brushing her long braid. The fate was merciful. At dawn, we dragged Lelde in through the window – she’d been crying, she’d been freezing, she’d lost her shoes. We found her shoes in the next morning, slightly damp, carefully placed on an old Zaporozec parked by the street, next to a men’s shirt with its buttons torn. Lelde chugged down the cucumber marinade lovingly poured by Amanda and remembered only the notion that they should go to the seaside, and getting lost. We didn’t ask about the rest. The troubles met on the road were eloquently shown by black soil lines on her clothing still shedding clumps of earth, as if she’d been sliding down a Sigulda’s glen on her back.


Aftwerwards, Renar often came to the dorms and spent long hours with Emily in her room. We nearly lost our minds, discussing and speculating on what is going on. Her guttural laughter and Renar’s giggling teased us, paralysing our brain that was already short-circuiting, trying to make sense of the network diagrams for electric engineering test tomorrow. Finally, Amanda firmly announced that this can’t go on like this – we have to have some clarity. Even if we’d see things and have to puke, she claimed. We armed ourselves with cups and an excuse: to borrow some tea. After opening the door, we froze and for a good while stared at a single point. The room was so narrow that there really was only one point to look at. Emily was standing on the chair, and Renar crouched on his knees. Both had wrapped bedsheets around their bodies, and checkered shirts around their heads as turbans. Emily paid no attention to us; she was holding a broomstick and accepted some sort of swearing-in from Renar: he declared that he shall follow the polyporite way till the end of his days, and, come what may, shall never betray his comrades, take bribes or kiss moles, and that he shall always read Winnie-the-Pooh. Emily struck his head with a stick, and both, laughing their heads off, turned to us–salt-pillared, stuck in the doorframe. As Emily, bending over in laughter, huffed off the chair, Renar, always the gracious host, asked us to enter, announcing that we have arrived just in time to witness to a holy communion that must be anointed with tea infusion, enriched with a drop of pure knowledge. We didn’t object and anointed whatever that was, still standing, not even waiting for a toast. The pure knowledge of vodka. Just a drop, but enough for Lelde to accidentally break her cup and, in the course of the evening, to step on the only piece we hadn’t picked up, and cut her foot so badly that she had to be taken to the hospital to get stitches. Late at night we returned to our room, already as polyporites, with a wounded leg and painful jaws. We shared a lip balm to cure the corners of our mouths, split from laughing. In the next day, Lelde wore a boot borrowed from Emily and dragged herself to school, with me and Amanda as crutches. In a way, we felt grateful for at least a week of good night’s sleep.

That was, at last, clear. There was nothing special between them. Renar still was a gorgeous guy and Emily was… Emily. And polyporites were people who gather bracket-fungi and are loyal to each other, they sometimes get into shit and always protect one another, and, if necessary, would go and smash an offender’s face.

From then on, we often joined when Renar visited Emily. Our guardian lady didn’t object too much as soon as she leraned that this horny youngster–her designation for all the boys–visits Emily. Oh, Emily! Well then. And she benevolently looked another way if Renar left long after the visiting hours, never forgetting to wish good night to the beauties.

In the discos, where the girls were in abundance, we were never the wall-flowers–all of us danced with Renar, undulating this way and that, showing off our flat, firm stomachs and our navel buttons, we would let our hair would flow and mouths open lusciously. Emily always sat down with a good view on the dance floor. We always invited her to join us. Sometimes she did, but more often she insisted on looking after our bags and sacks. We ran away under the disco-balls, yelling encouragements–that she will definitely be asked to dance by a really good polyporite. She yelled back, just as encouragingly, that she has yet to see somebody fitting her glamorous taste. Sometimes we danced slow with Renars. Pretended to be jerks, with shuddering movements entwining each other as mold on the walls. Sometimes we wound around Emily who shuddered slightly in her impression of an electric pole.

It was fun and easy with Emily. With her, our faults became benefits, and all the doubt we experienced in front of the mirror disappeared. She could also get vodka and cigarettes at the shop with no sideways glances and tiresome questions of whether she wants to be childless or die from lung cancer, being so young and a smoker. She didn’t mind. We really loved, no, we adored Emily.

Sometimes Lelde spent the night in her room. The first time, it happened when Emily caught her as a runaway, creeping to the door because we didn’t let her leave through the window. It was quite clear that even if the guardian lady won’t catch her, she would smash the only flowerpot in the whole corridor. It remained a mystery how Emily managed to convince Lelde that sometimes the challenge is to stay put, and we were eternally grateful to her for that. Sometimes, we all spent the night with Emily. We went to her alone, too: to cry out all the brief moments of disgust we felt for each other, and the moments when we didn’t want to go anywhere, and those when we didn’t want anything at all. Emily always stressed that the best medicine is a good polyporite tea with balsam. Then we curled up in her bed, crunched cookies and drank and talked, and I don’t even remember whether it was her answers that soothed, or her silence. Emily didn’t often talk about herself. We didn’t ask, either. We knew only that her mom is a teacher. Once, she allowed Renar, with his perfect radio voice, to read a letter she’d received from her mother. We were embarrassed–it turned out that it is just the letter Emily had sent to her mother a while ago. We were described in there, a little bit about school, and how Emily is doing well; and now she had received the letter back, with all the grammar and style errors corrected. Amanda announced that all teachers are idiots and helplessly balled her too big hands into fists.

Renar, too, sometimes spent the night with Emily. We didn’t know what they talked about. That was slightly disappointing, because when we all fell asleep in a bundle on her carpet, his breath sometimes touched my neck. In moments like that, I tried to hold in my non-existing stomach and arrange my freshly washed hair so that he wouldn’t be bothered.

Once, Emily pierced my earlobe with a sewing needle. She was a true master, or so she claimed, done it many times, including to herself. Of course, there was nobody I would entrust my ear but her, her soft, warm hands that had held my long hair back while I, swaying on my knees, puked my guts out in the toiled bowl–shortly after I discovered that portwine doesn’t mix well with beer. While Emily was getting ready for the procedure, we all got ready too. After drinking the vodka from cups, she used the dregs on the needle, and there she went! Renar amused everybody by reading future in my palm–it promised journeys to mushroom galaxies. Amanda was quoting the part from Winnie-the-Pooh getting stuck in the Rabbit’s front door. But when Lelde in a sudden but entirely predictable impulse felt inspired to become Emily’s apprentice and use my ear for her first pierce, Amanda grabbed her in a steely hug.

I don’t remember the pain. I assume there was pain. The fear in me was mixed with the solemnity. That was the first stab in my flesh that I had chosen on my own. The sewing needle was horrifying, I squeezed my eyes shut. It happened quickly. Emily did a good job. I also took in stride Lelde saying that piercing the ear sounds just like breaking the hymen. For the longest time, I tried to recall it. We were supposed to put gold or silver in the ear, but nobody had any. Emily used an old steel heart from her stock. We all drank to my loss of virginity. The ear hurt, the next day it burned unbearably. For approximately a week, my earlobe looked like a yeast pancake. Every evening we gathered with Emily for a ritual cleansing of the ear. After a while, the swelling subsided, but the earlobe had changed color. I had to let the hole go, if I wanted to keep my ear. Ever since then, there is a hard little bump in my lobe.

Sākumā bija glezna

Sākumā bija glezna ar skumju kabarē dejotāju. Ieraudzīta pirms vairākiem gadiem, tā iegūla manas sirds dzelmē. Fascinēja poza. Tās nedabiskajā izliekumā bija kas ļoti pazīstams. Nostāties tiltiņā. Izvērsties uz āru. Veidot savienotu apli. Vienlaikus sarežģītība, sāpīgums un atklātība. Teicu Gundegai Dūdumai, ka nākotnē gribētu šo gleznu uz savas grāmatas vāka.

Krājums “Bumbulītis” tapa pēc krietna laika. Kad Gundega izlasīja stāstus, ierosināja uzgleznot citu gleznu. Kad ieraudzīju rezultātu, teicu, ka tā nav tā pati. Tagad sejā ir lasāms kas cits. Kā tad tā? Ir taču lietas, kas nepāriet! Un tad vienā brīdī to pieņēmu. Šo mieru. Par spīti grāmatas redaktores Andas Ogriņas paustajam: kad izlasīju manuskriptu, nodomāju, tā autore nu gan ir viena temperamentīga būtne. Labrīt, nodomāju es. (Gundega Dūduma, Pliante dance, 2020, 200x150cm, eļļa.)

Stāsta “Šarms” fragments

Drīz vien izrādījās, ka arī uz planētas Zeme netrūkst interesantu piedzīvojumu. Dienā, kad abi samainījās ar drēbēm, Marianna un Nikolajs noelsās, atklājot viens otra ķermeņa atšķirības un kaut kādā mērā arī paši sevi. Abu satraukums bija tik grandiozs, ka viņi steidzās ar šo atklāsmi iepriecināt nu jau citu bērnudārza audzinātāju, jo iepriekšējā bija uzteikusi darbu ar paziņojumu, ka divu pajoliņu dēļ nevēlas pavadīt savas dzīves labākos gadus aiz restēm, šujot strīpainus halātus. Ieraudzījusi Nikolaju Mariannas zeķubiksēs, bet Mariannu – Nikolaja apakšveļā, audzinātāja – pilnīgi negaidīti – nosarka kā jāņoga un steidzās zvanīt vecākiem uz darbu. Vēlāk viņa kopā ar mammām iztukšoja vodkas pudeli, pīpēja rotaļlaukumā, griezās uz turniketa un cita citu mierināja: ja Bendžamins Spoks par to neraksta, tātad ar laiku pāries.

Stāsta “Mūžīgie svētki” fragments

Esmu Kuršu kāpa. Man ir vējā virmojoša smilšu āda, milzenes Neringas skarbie vaibsti un Gogēna gleznoto sieviešu lūpas. Izplūdusi smaga un plata, nekustīgi sēžu un koncentrēju skatienu uz salu jūrā, kur mīt mans līgavainis. Viņš arī ir milzis. Ap manu augumu saliktas trepes, drāšu žogi un brīdinājuma zīmes par iespējamiem nogruvumiem. Pa iezīmētām takām kā vaboles kāpelē cilvēki, mēģina ielīst degunā vai slepus pačurāt kādā sīkpriežu pudurā uz maniem pleciem. Ļauju. Iekšpusē viņi netiek. Mana mute ir slēgta. Ja kāds mēģinātu, es sadrebētu, mainītu formu un apraktu viņu ar savu smilšu krūti. Viņu dēļ esmu rāma, jo dzīvā radība nejauž, uz ko esmu spējīga. Vējš mierina – miklumu izžāvē, plaisas aizber, plakstus nokaisa vēsiem zvirgzdiem un žūžo ausī omītes balsī: “Meitiņ, viss pāries. Drīz jau svētki.”

Stāsta “Bumbulītis” fragments

– Čau, meičuki! – No rīta, izpeldot no sava bunkura un sveicinot, Emīlija šķita pārāk skaļa un pārlieku aizpildīja orbītu, kurā rotējām, it kā pastumjot mūs malā. Ne tikai ar savu būtni, bet arī ar balsi, kas bija tikpat liela un dobji skanēja no šūpīgā vēdera neizmērojamiem dziļumiem. Gaitenī pēc soļu švīkstiem nekļūdīgi varēja pateikt, ka tā ir tā – jaunā kaimiņiene. Viņa soļoja tumīgi kā veļas mazgātāja, kuras kājām jānotur baļļa ar pārdesmit slapjiem krekliem, lai gan patiesībā vicināja vienu pabalējušu strīpainu mutes dvieli, otrā rokā nevērīgi sažmiegusi lāsumainu plastmasas ziepju trauciņu, saņurcītu piparmētru zobupastas tūbiņu un zobu suku, kuras sari bija noliekušies uz visām pusēm un atgādināja neķemmēta plušķa muguru. Viņa pārvietojās ne gluži skaļi vai kaut kā uzkrītoši sperdama soļus, tomēr uzreiz pamanāmi. Viņa bija liela, un viņas soļi bija gulivera soļi, tā mēs mēdzām jokot, kad patrāpījāmies viņai aiz muguras. Klusiņām, protams. Viņa izskatījās nobriedušāka par mums sešpadsmitgadīgajām, pat ja krāsojām perlamutra rozā lūpas, ar melnu zīmuli ierāmējām acu vākus un izkrāsojām tos zilimetāliska toņa acu ēnām, kas pievērtas atgādināja salakas sānus. Viņa vienalga izskatījās vecāka. Varbūt tāpēc, ka Emīlija nekad nekrāsojās un pret savu gaļīgo seju izturējās drīzāk nevērīgi – rīvēja to ar ūdeni un dvieli, kā gribēdama noberzt nost visu, kas vēl saturēja pigmentu, pirms tam ar plānu stīpiņu atspraudusi mūžīgi pār seju krītošās tumši savītās matu pinckas.

Vīrietis un sieviete (1966)

Bildi ar ANUKU EMĒ bērnībā izgriezu no poļu žurnāla “Kobieta” un uzlīmēju uz attiecīgos akvareļtoņos pludināta fona. Mamma stāstīja, ka redzējusi filmu “Vīrietis un sieviete” (1966) un mīklaini izdvesa: “jā, tā tik bija filma, un tā ir Emē.” Tā kā viņa neko vairāk nepaskaidroja, nospriedu, ka aktrise kaut kādā veidā ir īpaša sieviete un nogriezu nost aktieri viņai blakus, ja nemaldos – Žerāru Filipu.

No visiem materiāliem, kurus toreiz savācu par aktrisi, pirms līmēju savā kinoaktieru katalogā, nošņāpu arī rakstu autoru vārdus. Desmit gados tas nešķita būtiski. Tajos ir minēti šādi fakti:

  • Anukai pseidonīmu atrada dzejnieks Žaks Prevērs (aimée – mīļotā), ietverot vienā vārdā jūtas, ko aktrise izraisa skatītājos, režisoros, kolēģos, draugos.
  • “Anukas būtība atklājas balsī”, apgalvoja Bernardo Bertoluči. Un nolēma, ka viņai jāierunā sava loma filmā “Smieklīga cilvēka traģēdija” itāliešu valodā ar franču akcentu. “Viņa var čukstēt jums vispārzināmas patiesības un pilnīgi jūs savaldzināt vai arī gauži satriekt ar divām trim īsām frāzēm.”
  • Viņai (80-tajos gados) piederēja trīs suņi un vairāki kaķi. Kad viņai jautāja, vai tie viņai palīdz atgūties, kad viļas cilvēkos, viņa atbildēja, ka ir drīzāk otrādi. “Jo vairāk noņemos ar dzīvniekiem, jo labāk izprotu cilvēkus…”

Filmu noskatījos tikai šodien. Vai mana attieksme ir mainījusies, es nezinu. Pat negribu formulēt. Varbūt vienīgi vairāk saprotu savu māti. Un Anukai patiešām ir īpaša balss. Iedomājos dzirdēt kādu no zemi samtainajiem altiem ar pīpētāja krakstu, bet tā ir savādi maiga un raisa kaudzi asociāciju, arī par Žaku Prevēru un viņa dzeju.

Klods Lelušs viņus ar Žanu Luiju Trentinjānu – savus “vīrieti un sievieti” – filmējis atkal pēc 50 gadiem. Kā runā, jaunākajā filmā “Dzīves labākie gadi” (2019) uzņemta bez mēģinājumiem.


Lietuvas kultūras laikraksts Šiaures Atenai 13/09/2019




Dacė Vygantė (g. 1970) – latvių prozininkė, poros apsakymų knygų autorė.



Tiesiog taip vyksta.

Tu įeini į knygyną po savo butu. Tai dosniai apšviesta erdvi patalpa, panaši į daugelį miesto knygų parduotuvių. Tau patinka paimti į rankas tomą blizgiais, nekaltybės laku aptrauktais viršeliais ir įkvėpti viliojantį ką tik išspausdinto popieriaus kvapą. Žinoma, tau patinka skaityti. Bet tai ne pagrindinė priežastis, kodėl čia ateini. Tu nori pamatyti jos veidą – dideles, gilias, truputį liūdnas akis, išlenktą lūpų liniją, iškilius skruostikaulius, blyškiai žvilgančią kaktą ir, jei šviesa nuo lango krenta tinkamu kampu, glosnų pūkelį virš viršutinės lūpos.

Carel Fabritius. Dagilis. 1654
Carel Fabritius. Dagilis. 1654

Parodai lengvą sumišimą ir klausiamai į ją pažiūri.Ji vardu Inga, tu tai perskaitai ant ženkliuko, prismeigto prie melsvai žalsvo džemperio. Kritiškai įvertini, kad jai labiau tiktų padūmavęs žydras tonas, kuriame chameleoniškai mainytųsi turkis ir mėlynai violetinis efektas: tai išryškintų jos tamsiai tviskančius vešlius plaukus ir padarytų ją panašią į Persefonę Dantės Rosečio paveiksle. Tu nori su ja pasikalbėti, išgirsti jos balsą. O knygynas – palanki vieta užmegzti diskretiškam pokalbiui ar net diskusijai.

– Kuo galiu jums padėti?

Balsas nosinis, abejingas. Sakai, kad mielai išklausytum, kokius gerus skaitinius pasiūlytų žinovė. Ji suskelia monotonišką frazę apie einamąjį bestselerį. Apsimeti, kad atidžiai apžiūrinėji oranžinį apelsiną knygos viršelyje. Pakreipi galvą ir pastebi įtemptą ploną odą jos kaklo duobutėje ir kaip virš krūtinkaulio supulsuoja kraujagyslė, kai ji atmeta galvą paskleisdama vos juntamą eukaliptų šampūno ir cigaretės dūmo vilnį. Regi, kaip ji rūko kur nors vidiniame kieme prie apsilaupiusios sienos, gelsva cigaretė lengvutėliai virpa tarp laibų pirštų su smailiais nagais, ant kurių nelygiais potėpiais užteptas žydras lakas. Ji pažvelgia aukštyn į debesis ir nepastebi žuvėdros, kuri šalia šiukšlių dėžėje klykaudama pešioja maitą.

Staiga išgirsti save klausiant:

– Gal jūs turit kokių nors biografijų? Matot, aš rašau kursinį darbą apie… kompozitorius.

Kai prarandi balsą ir pražiota burna stebiesi, kaip gali būti, kad iš visų pasaulyje galimų temų, kuriomis pasišnekėtum su tau patinkančiu žmogumi, pasirenki banaliausią melą, ji jau pakėlė ranką ir moja vyresnės kolegės link. Jauti artėjančią katastrofą ir ryžtingai tari:

– Štai, čia jau šis tas yra! – ir puoli prie stendo, kur stovi įžymių žmonių veidai, ištrauki iš lentynos pirmą pasitaikiusį tomą ir paskubom paaiškini jai, kad tokiose didelėse patalpose tu sutrinki, net nesugebi pamatyti to, kas prieš nosį. Sustingsti. Dzingteli plastikiniai auskarai su spindinčiais akmenėliais, ji pasisuka ir lengvabūdiškai nusijuokia. Tau truputį apsvaigsta galva. Matai, kad duobutė jos kakle truputėlį rausteli, o lūpos atveria sniego baltumo dantų eilę su „Swarovski“ kristalu ant vieno iš jų. Išeini ir knygą apie krepšinio žvaigždę vogčia palieki prie kasos.


Par skolām

Tikšanās skolās vienmēr atgādina manu mācību laiku. Starp mūsdienu pusaudžiem ieraugu sevi toreiz. Tajā nespējā neķiķināt, trinoties pēdējā solā, un reizēm pārsteidzot sevi, klausoties pavērtu muti. Nekas nav mainījies. Es redzu sevi toreiz.

Iecavas vidusskolā jaunieši pārsteidz ar iedziļināšanos autora darbos, ar savu normālo saprašanu un nesaprašanu, ar morfoloģijas, leksikas, sintakses, vēsturiskā un sociālā fona, pārnesto nozīmju vārdu un frāžu analīzi. Ļoti aizkustina piedzīvojums ar “Oda putekļiem”: sākuma apmulsums, kas tie par oda putekļiem un varbūt ods putekļos, un visbeidzot oda vecumam.

Es jūs mīlu, jaunie cilvēki! Jo redzu sevi toreiz.

Starp pierakstiem glabāju arī skolēnu īpaši izveidotu autora CV, kuram fakti ņemti, he, no paša autora vārdiem. Tātad, autores adrese: rakstāmgalds vai Rakstnieku iela, izglītība: pati nepildīja matemātikas mājas darbus, bet rakstīja domrakstus, citas prasmes: piedzīvojusi gruzdoņu, izdzīvošanas prasmes laukos un pilsētā.

Jaunieši, es jūs mīlu no sirds! Jo redzu sevi toreiz.

Un ko autors? Lēkā uz vienas kājas, ka viņa darbs kādam licies tik dzīvs, bet rakstnieks, par laimi, arī šaisaulē un pieejams, ar kuru par šo parunāt. Sasodīts, kā man šī pieredze noderētu toreiz – astoņdesmitajos, putekļainā aktu zālē, kad skolotāju kušināta no kamčatkas vēroju RAKSTNIEKUS tur – uz neaizsniedzamās rampas! Bakstot ar lāpāmo adatu caurdurto auss ļipiņu, kurā ārpus skolas sienām šūpojās nolauzta armijas cepures kokarde, manas iekšējās pretošanās kustības padomju putekļiem ārējais relikts.

Un zīmējumi… veseli divi veļas striķīši unikālu ilustrāciju, liec kaut grāmatā, ieraudzījuši, spoguļojušies (kā paši uzsvēra). Un autors gavilē, jo jaunieši ir tuvu vai pavisam klāt. Pārsteidzoši asredzīgi, brīvi un dziļi jūtoši.

Balvu vidusskolā kāda meitene atsēdina, pajautājot, vai tas speciāli, ka visos “Ledus apelsīna” stāstos kāds smēķē. Nebiju pamanījusi, tas ir, nebiju īpaši par to domājusi. Nu plūst sižets un autors plivinās tam līdzi, straujākajās vietās ar airi pieturot laivu, šur tur uzmetot salto, tad krastā aizkūpinot pusmirkušu cigareti, kamēr nostājas bungājošā sirds. Bet meitene ar kritiķa aci pamana. Toreiz tā doma ieurbās smadzenēs, līdz atrada vietu uz “Tad redzēs” vāka. Tā tie nejaušie impulsi nostrādā.

Tik žēl, ka laika vienmēr tik maz, ka diez vai paspēju atdarīt ar kaut cik vērtīgu stāstījumu.

Tomēr grāmatas paliek un visvairāk – jauniešu atvērtība. Viņi ar autoru izdara to, ko spēj laba literatūra ar lasītāju: pārsteidz, saraudina, sasmīdina, rosina šo to pārdomāt un pavisam noteikti neaizmirst.

Un vēl šis: Autore ir centusies iedrošināt lasītāju piepildīt sapņus. Tas par autores sleju “Gruzdoņa”. Klāt teksta un vēstījuma jēgas analīze.

Dārgie latviešu literatūras skolotāji, jūs es arī mīlu!

Roņu nogalināšana

Fragments no stāsta Roņu nogalināšana žurnālā Lilit Look pavasaris/vasara 2019:

“Pārlasu feisbukā draugu komentārus pie savām fotogrāfijām: Cik burvīgs banānkoks tev aiz muguras! Tu esi labākā mamma! Respect, mīļā, jūs abas ar suneni esat tik skaistas tajā rožu dobē. Tikai nevaru saprast, vai pildītais rubīna čemurs ir Monako princis vai Čipendeils? Ierakstu atbildē, ka esmu kā upe, kas lēni ieplūst jūrā. Saņemu vienu paceltu īkšķi, sešas sirsniņas un komentāru no savas frizieres: Turi buru! Nezāles neiznīkst!”

Ilustrāciju autore ALISE TIPSE (1997) dzīvo Skotijā, studē Edinburgas Universitātes ilustrācijas un dizaina nodaļā. Šobrīd strādā pie disertācijas Latviešu un britu tautas māksla. Ilustrējusi grāmatas, žurnālus, piedalījusies izstādēs Latvijā un Skotijā. Kopā ar jau plaši pazīstamiem britu māksliniekiem  Mark Hearld un Chloe Cheese ilustrējusi St.Judes mākslas skolas izdevumu The Lumber Room un radījusi ilustrācijas manam stāstam Roņu nogalināšana.

Satikāmies feisbukā. Alise mani uzrunāja, jo patika grāmata Ledus apelsīns. Viegli aprunājāmies, ātri sapratāmies un radījām mazliet smeldzīga prieka.

Paldies redaktorei Kristīnei Rudzinskai par atsaucību.

Par filmu un trolejbusiem

Par filmu un trolejbusiem

Šīs pārdomas turpina jūsmīgo ierakstu, ko publicēju uz savas feisbuka sienas, pēc oskarotā režisora Pāvela Pavļikovska filmas Aukstais karš (2018) noskatīšanās.  

Vērojot kadru gaismēnu kontrastus un aktieru poētisko spriedzes spēli uz ekrāna, atskāršu, ka aktrises Joannas Kuligas seja man kaut ko atgādina. Kādu epizodi no bērnības. Tas notika 1975. gadā, man bija pieci gadi. Ar tēvu izkāpām no trolejbusa. Tā vietā, lai ātri turpinātu ceļu, jutu, kā mana roka viņa raupjajā plaukstā viegli saspiežas. Mēs apstājāmies uz apsnigušās ielas. Kad neizpratnē paraudzījos tēva sejā, viņa vaibsti bija kļuvuši maigāki, lūpu kaktiņos ievilcies viegls smaids, skatiens klejoja tālumā. Brīdi mēs klusējām. Tad viņš pateica ko ļoti dīvainu: “Tā sieviete pie trolejbusa stūres ir ļoti līdzīga Simonai Siņorē.” Vairs neko. Mēs stāvējām vēl kādu brīdi. Piebrauca nākamais trolejbuss un mums vajadzēja kustēties. Vairāk nekad par to nerunājām. Kad iemācījos lasīt, atšķīru mammas “zem letes” iegādātu, 1969.gadā izdotu grāmatiņu Ārzemju kinoaktieri un ilgi pētīju franču aktrises Siņorē seju, – salīdzināju ar pazīstamām sievietēm, piedzīvoju neizpratnes trīsas, kad mēģināju viņas vaibstos saskatīt līdzību ar māti, pati uzkrāsoju lūpas un izmēģināju dramatiskus skatienus spogulī.

Vēlāk pieķēru sevi vērojam trolejbusu vadītājas – sievietes, bet franču kino kļuva par manu apsēstību labā nozīmē.

Filmas laikā uzplaiksnījušais atmiņu kadrs  pamudināja mani piezvanīt un pajautāt tēvam, vai viņš atceras to filmu ar Simonu Siņorē, kas viņam patikusi. Sākumā viņš neaptvēra, par ko runāju. Kāda Siņorē? Tad atcerējās, ka viņu patiešām aizkustinājusi filma Maksa par bailēm (1957) ar Īvu Montānu galvenajā lomā. Mākslinieks viņam dikti iepaticies, jo nebijis tāds kā citi dziedātāji: uzstājies vienkāršā džemperī, kad viesojies Maskavā, izmuldējis kaut ko nepareizu par Padomju Savienību, izcēlies mērens skandāls, gandrīz ticis izraidīts no valsts. Un Simona Siņorē bijusi viņa sieva, arī spēlējusi tajā filmā. Sievieti, pie kuras steidzies Montāna atveidotais varonis, bet aizgājis bojā. “Kolosāls dziedātājs”, viņš jūsmīgi nokrekstēja.

Filma Aukstais karš nepārprotami ir melnbaltā kadra šedevrs. Skaista un sāpīga kā Lorkas dzeja. Mīlestība uz ekrāna tik vitāla, ka neiespējama ne telpā, ne laikā, ne sabiedrībā. Tīrs kalnu strauta H2O. Attiecībās nekādi savstarpēji kompromisi netiek pieļauti. Tomēr kompromisa skaudrie upuri tiek nesti, bet tikai lai atkal satiktos. Pēdējais filmas kadrs vispār apstādina pulsu. Vairāk par filmu un  Austrumeiropieša melanholiju Kristīnes Želves rakstā Kinoraksti www.kinoraksti.lv/kadra/personiba/pavels-pavlikovskis-austrumeiropiesa-melanholija-490

p.s. Pēc filmas noskatīšanās pie dažiem skatītājiem novērots psihoanalītisks efekts. Tāda kā attīrīšanās.

Maijas Silmales (1924 – 1973) piemiņai

Andrē Bretona dzejolis no franču XX gadsimta modernās dzejas izlase Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu (1970).

Krājuma ilustrāciju autors ir Franču grupas neformālais vadītājs Kurts Fridrihsons. Sastādītāja Maija Silmale – apbrīnojama sieviete – disidente, bohēmiste, filosofe, briljanta tulkotāja un atdzejotāja no franču valodas, Franču grupas dalībniece, 1951.gadā notiesāta, izsūtīta, atgriezusies, lai turpinātu darītu to, par ko viņu sodīja – nelegāli no Maskavas draugiem ievestu, lasītu, tulkotu, atdzejotu un izplatītu franču un citu Padomju Savienībā aizliegtu autoru darbus. Riskējot ar personīgo brīvību, bet turot radošo brīvību augstāk par visu. Sējumā Maija ietilpinājusi ne tikai savu mīļāko autoru darbus, bet arī centusies parādīt tajā laikā valdošās jaunās vēsmas – dadaismu un sirreālismu, individuālismu un intelektuālismu, dzejošanu ārpus jebkāda rāmja – visu tā laika franču kultūras esenci.

Grāmata Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu iznāca gadā, kad piedzimu. Mani vecāki to nepaguva nopirkt. Vienīgo tirāžu izgrāba zibens ātrumā. Papildtirāžu apturēja. Pēc grāmatas iznākšanas, Latvijas lasošajos cilvēkos sākās viļņošanās, tas bija notikums. Par Maiju Silmali un šo darbu rakstīja lielākais franču laikraksts Le Monde, cauri dzelzs priekškaram izsūcās baumas, ka Žaks Pompidū ir sagatavojis tulkotājai ielūgumu, lai personīgi pateiktos. Lieki piebilst, ka ielūgums Latviju nesasniedza un, lai gan Maiju dēvēja par “vienīgo Latvijas francūzieti”, savām acīm savu mīlestības zemi viņa tā arī neieraudzīja.

Pēc gada viņu arestēja, kratīšanā atrada ko aizdomīgu, kādus pietiekamus niekus, neatļautas literatūras krikumu, lai ierosinātu lietu. Maija jau bija ļoti slima un zināja, ka otru ieslodzījumu neizturēs, tāpēc pakļāvās ne mazāk sāpīgai piespiedu izvēlei un staigāja ar padusē iespiestu zaļu plastmasas krokodilu psihiatriskās slimnīcas gaiteņos. Tikai pateicoties sanitāru labvēlībai, kuri saprata, kas patiesībā notiek, viņa varēja tikties ar draugiem un dzert vīnu slimnīcas puķu dārziņā.

Pēc gada viņa aizgāja, būdama vien divus gadus vecāka par mani. Lasītājiem atstājusi augstas raudzes tulkojumus: romānus (Lanū, Kamī, Ekziperī, Igo), rakstus, esejas, lugas, libretus  un šo krājumu – dzejas pieminekli cilvēka gara un radošajai brīvībai.

SIEVIETE AR UGUNSKURA MATIEM (Maijas Silmales atdzejojumā)

Mana sieviete ar ugunskura matiem

Ar svelmes zibeņu domām

Mana sieviete kuras augums ir smilšu pulkstenis

Kuras augums ir ūdrs tīģera zobos

Mana sieviete kuras mute ir kokarde un zvaigžņu pušķis

Kuras zobi ir baltu peļu pēdas uz baltas zemes

Bet mēle dzintara un stikla drumslas

Mana sieviete ar nodurta upurjēra mēli

Ar mēli kā lellei kas atver un aizver acis

Ar neredzēta akmens mēli

Mana sieviete kuras skropstas ir bērna rokas vilkti ķeburi

Bet uzacis bezdelīgas ligzdas mala

Mana sieviete kuras deniņi ir siltumnīcas jumta kārniņi

Un stiklu svīdums

Mana sieviete kuras pleci ir šampanietis

 Un strūklaka ar delfīnu galvām zem ledus

Mana sieviete ar sērkociņa delma locītavām

Mana sieviete kuras pirksti ir nejauši uzmests sirds dūzis

Kuras pirksti ir nopļauts siens

Mana sieviete ar caunas un smilšu lapsenes padusēm

Ar Jāņu nakts padusēm

Ar jasmīnkrūma padusēm kur ligzdo stagars

Ar slūžu un jūras putu rokām

Ar rokām kas ir vienlaikus dzirnavas un labība

Mana sieviete ar raķetes kājām

Ar izmisuma un pulksteņlabotāja kustībām

Mana sieviete kuras pēdas ir pati plūškoka serde

Mana sieviete kuras pēdas ir vārdu sākuma burti

Kuras pēdas ir atslēgu saišķis kuras pēdas ir kuģu drīvētāji kas dzer

Mana sieviete ar grūbu kaklu

Mana sieviete kuras krūšu dobīte ir Zelta ieleja

Ir satikšanās kalnu strauta gultnē

Pašā nakts dziļumā

Mana sieviete ar jūras kurmju rakumu krūtīm

Mana sieviete kuras krūtis ir rubīna tīģelis

Kuras krūtis ir rozes staru spektrs rasā

Mana sieviete kuras vēders ir atvērts dienu vēdeklis

Kuras vēders ir ir milzu spiedogs

Mana sieviete kuras mugura ir putns kas stāvus uzspurdz gaisā

Kuras mugura ir dzīvsudrabs

Kuras mugura ir gaisma

Mana sieviete kuras pakausis ir gluds akmens un mitrs krīts

Un nupat izdzertas glāzes kritiens

Mana sieviete ar gondolas gūžām

Mana sieviete kurai gūžas ir bultas greznojums un spožums

Un balta pāva spalvu stiegras

Un nejūtīgi svari

Mana sieviete ar azbesta un smilšakmens dibenu

Mana sieviete kuras dibens ir gulbja mugura

Un pavasaris

Mana sieviete ar gladiolas klēpi

Mana sieviete kuras klēpis ir zelta dzīsla un pīļknābis

Mana sieviete kuras klēpis ir aļģe un vecas konfektes

Mana sieviete kuras klēpis ir spogulis

Mana sieviete kuras acis ir pilnas asaru

Mana sieviete kuras acis ir mēļi vairogi un adatas ar magnēta spēku

Mana sieviete kuras acis ir savanna

Mana sieviete kuras acis ir ūdens ko cietumā padzerties

Mana sieviete kuras acis ir mežs kam mūžam draud cirvis

Kuras acis ir ūdens līmenis gaisa zemes un uguns līmenis

/Andrē Bretons/

Miniatūra 2


Tumsa dur acis laukā. Sagramstu apskretušu rūti. Stikla vietā pape.

“Ko vajag?” nopīpētā balsī kāds noņurd.

“Te es, nu, kaimiņiene.”

“Kāda kaimiņiene?”

“Nu, no pretējās mājas.” Pavēzēju ar roku melnumā.


“Atveriet, es jums maisiņu iedošu.”

Neattopu, kā citādi pateikt, durvju mājai nav, vien mitru dēļu aizslietnis skatam, nav arī elektrības, apkures, ūdens un nu jau arī suņa, – nošpricējām, kad, nokasījies červeļains, pakaļkājas noņēmušās, gulēja piesiets stūrī, atstāts nomirt. Roka necēlās pašai, naudas dakterim nav. Kādreiz suņam esot bijusi pase. Tajos laikos. Tāpat kā viņai. Visi dokumenti nosperti. Manījām, dabīgi, ka ilgi nav klibojis apkārt, bet no ielas jau neredz. Ienākt nav laika. Palīdzību viņa neprasa, tikai darbu. Reizēm uz ielas aprunājos ar kaimiņieni, kura katru rītu ielej viņai karstu kafiju, vasarā bija krūzīte ar vijolītēm, šoziem, ievēroju, – ar salaveci. Kaimiņiene vienu māju tālāk baroja to suni.

Maisiņš čaukstēdams iesūcas mitrajā melnumā.

“Lai jums viss labi!” kāds no dziļuma nokrekšķ vismaigākajā raupjās balss tonī. 

“Paldies!” Pamāju siltajai tumsai.

Miniatūra 1

“Aiz manis var droši iet pa noledojušu taciņu. Neslīd kājas.”

Smilšu mākslinieks ELMĀRS GAIGALNIEKS

Grozoties mākslinieka mājas pagalmā Gaujas senlejā, uzreiz ir skaidrs, ka te slēpjas kāds knifs: kad vēlos izkadrēt kādu ainavas detaļu, apkārtne iecerei pretojas, neļauj neko ielikt perfektā rāmī, un iznāk, ka pagalmam nav robežu. Āboli izripojuši pa puspakalnu. Vecajā ratnīcā ieslodzītas bites, kas vēlāk izlaistas, aizmirsīs ceļu uz savu cietumu. Zem pakšķiem saliktas sīrupainas lapseņu ķeramās pudeles. No kadra laužas ārā brikšņaini pakalni un mežonīgas, medainas pļavas pavasara palu gaidās, kad upe tās neizbēgami iekaro pēc sniega. Aiz tām meži ar grūti pieejamām smilšakmens klinšu grotām. Ainavai šķērsu musturī viscauri vijas pašceptas maizes smarža un svešai acij nejaušamas, Elmāra kopš bērnības izlodātas, slepenas taku taciņas, uzietas diennaktīm klejojot mežā, klausoties dabas balsīs. Visas ved pie 400 miljonu gadu senām, ap 30 dažādu nokrāsu smiltīm, aizskalotām, tad laikmetu vētītām, atskalotām atpakaļ, citiem neko neizsakošām, Elmāra rūpīgi pētītām un vāktām. Ar tām viņš izglezno sev saistošu tēmu – pasaules radīšanas brīdi. Citādi to nevarētu izstāstīt.

Elmārs ir kā šī ainava. Vislaik laužas ārā no rāmja.

Jau 20 gadu viņš glezno ar smiltīm. Radījis unikālu smilšu cietināšanas tehniku: smilšu graudu reljefs gleznās izskatās kā tikko uzbērts, un saglabājas arī tad, kad kravas mašīna pārbrauc pāri. Tomēr vislabprātāk viņš glezno smilšu plastikas tehnikā, berot krāsainas smiltis, fokusējoties uz mirkļa neatkārtojamību, pirms vējš vai laiks visu noārda, un sākas jauns tapšanas process. Viņa veidotās izrādes ir spilgtas performances – mūzikas, filozofiskas domas caurstrāvotas smilšu izrādes, kurās mākslinieks stāsta par pasauļu radīšanu, par kosmosa tapšanas ritmu un haosu – to lielo, un to, kas cilvēkā, viss viens. Labprāt dalās ar plašāku publiku, piedalās dažādos radošos projektos. Jaudīgākā izrāde, ko atceros, bija skatāma Staro Rīga ietvaros. Pēcāk viņš raujas atpakaļ savā bezrāmja ainavā. Nozūd meža takās nadzīgs kā dzīvnieks – bez skaņas, klejodams sev zināmus, paša iezīmētus ceļus, labāk basām kājām, labāk viens. Kad izrunājies, sakārtojies un tapis brīvs, nāk laukā pilnām somām smilšu, gatavs radīt.

Elmārs Gaigalnieks dzimis 1962. gadā. 1985. beidzis Lietiškās mākslas vidusskolu – stikla nodaļu, 20 gadus strādājis par vizuālās mākslas pedagogu, tostarp Siguldas mākslas skolā un pamatskolā, pasniedzis stikla tehnoloģiju citiem māksliniekiem.

Šampanieša glāzes viņa rokās izstāžu atklāšanās mēdz izlīt, kanapē maizītes no šķīvja nobirt uz grīdas, kājai aizķeroties aiz pūkaina paklāja. Kad lūgts pastāstīt par paveikto, viegli apmulsis nopūšas, jo personālizstāžu saraksta un detalizēta dosjē izveidi uzskata par smagāko darbu, kāds vien veikts. Kad jāmin daudzās baznīcas, krogi, muzeji, kuriem veidots iekštelpu interjers, teātra izrādes, kurām radītas scenogrāfijas, muzeji, kuros iekārtotas novadpētniecības ekspozīcijas, spilgtākās smilšu izrāžu performances, sapinas nosaukumos un gadskaitļos. Savukārt par vēsturi, arheoloģiju, folkloru, tautas mūziku, novadpētniecību un mitoloģiju var runāt stundām, un viņam ir ko teikt.

Šobrīd demonstrē smilšu plastikas performances savā darbnīcā Turaidas muzeja rezervāta teritorijā. Ir gatavs rādīt tās visur, ja sauks.