Stāsts veltīts manam Literārās Akadēmijas prozas darbnīcas kursam 2023
(Visas atsauces tekstā attiecas uz notikumiem, kas patiešām ir radīti iztēlē)
Airēšanas treniņš
– Nu, kā ir? Tev pirmā reize, – treniņnometnes vadītājs Ronalds uz laipas ir rāms un pēc skata nedaudz saburzīts kā liedags pēc vētras.
– Mazliet skurina, – jaunā trenere Dace aizsmēķē cigareti no otra gala un pagriežas pret vadītāju. – Un cik tev reižu, esi skaitījis?
Ronalds brīdi raugās upes pūsleņu čemurā, tad paceļ galvu un, samiedzis acis, veras uz to vietu tālumā, kur lubu romānos parasti iezaigojas oranži sārta bumba.
– Zini, tas nav svarīgi. Galvenais, ka tu to izbaudīsi. Garantēju. Kad sāc kaut ko jaunu, vienmēr skurina. – Dacei pēkšņi šķiet, ka tādi skolotāji ir redzēti filmās: mūžseni, visu zinoši un nesatricināmi kā leģendas. Beigās viņiem vienmēr izrādās taisnība. Tikai konkrētajā brīdī nepalīdz.
– Bet ja nu man nesanāks? – viņa trīsošiem pirkstiem iebāž mutē pareizo cigaretes galu, bet izmet no rokām šķiltavas un badīgi noskatās, kā tās aiziet pie nārām.
Ronalds atpogā žaketi un viņa kalsnajā sejā ievizas rīta blāzma. – Bet ko tad mēs te divus gadus darījām? Ūdensrozes cirpām vai tomēr trenējāmies? Tu taču izairēji. Nu pienācis laiks dalīties. – Dacei šķiet, ka Ronaldam nozib monoklis trešajā acī un viņa ciešāk sažņaudz rokās karšu mapi.
Pirmā uz starta līnijas ierodas Līga maijpuķītēm rotātā kanoe. Sirma un viedi smaidīga kā pirmmāte, viņa tur klēpī grozu ar marinētu gaileņu burciņām.
Otrā no Tallinas puses kautrīgi pieslīd Daiņa vadītā laiva, viņš sirsnīgi māj ar Kalev šokolādi un putras cepumu iepakojumu, bet no laivas priekšgala skan Nessun dorma! – ārija no Turandotas. Par stūrmani aizmugurē iekārtojies milzīgs kaķis vai lūsis, uzreiz nevar saprast. Dace sabīstas, bet Dainis smejoties mierina, ka tas Igaunijā normāli – saticis nabadziņu pie kafejnīcas, iežēlojies, pacienājis ar omleti, nevedīs taču uz patversmi, ņēmis līdzi. Viņš esot pieradis pie kaķiem. Reiz pat bijusi darīšana ar pumu.
Laura kajaka sānus rotā asinssārts uzraksts Lūzeris, bet aizmugurē piesietas kūļājās ragaviņas ar cilvēkveidīgu lelli uz tām. Bet varbūt tā nav lelle? Kamēr viņš drudžaini vāc laivas dibenā sagumzītos miskastes maisus, braucamais bīstami sasveras spēcīga viļņa sašūpots, ragaviņas smagnēji pašaujas gaisā un noplakšķ pret ūdeni. No līkuma iznirst ātrā braucēja – tā ir Kristīne. Viņas kanoe priekšgalam uzmontēts ķīlis, kuru rotā sfinksas galva spožā ķiverē. Aizmugurē piemetušās Virdžīnija un Aspazija – strinkšķina ģitāru un sit kārtis.
Tūliņ no krēslas zonas pavisam nemanāmi izpeld Gunta, nozibina tumšo acu skatienu un sakārto tērpu, kas no priekšpuses atgādina mūķenes kleitu, bet no aizmugures atklāj Adamsu mātes pikanto izgriezumu līdz krusta kaulam. Viņa cēli paklanās un pamāj visiem sveicienu ar dzelkšņotu rožukroni.
Miks izrāpjas no zemūdenes, esot peldējis upei pa apakšu. Zundas pazemes ūdeņu malks vai kazas galva – tā arī paliek nenoskaidrots – esot transformējuši viņu precīzi noteiktā punktā. Kamēr Miks, blondajiem matiem plandot aprīļa vējā, pārrāpjas sporta kanoe, visus priecīgi sveicina Lea Vinks. Daudziem par izbrīnu viņa materializējusies nez no kurienes, un, vēlīgi smaidot par tik mulsu sagaidīšanu, paskaidro treniņbiedriem, ka čūskeja, pa kuru viņa atpeldējusi šurp, tak esot pieejama visiem, kam laiks nav lineāra vienība.
Linda uz starta ierodas ziedu vainagiem pušķotā laivā, tērpusies līvu tautas tērpā un sveic treniņbiedrus ar jūsmīgu: Jova Pava!
Madaras kanoe iznirst no aizvēsturiskas miglas, viņas seju rotā mīklains smaids kā bālajām skaistulēm Japānas imperatora Hanadzono laika gleznojumos uz rīspapīra. Ir klusa kā upe pirms negaisa un vērtējoši atturīga kā pūce pirms medībām.
Patrīcija atšūpojas uz gulbja, nošalc kā Brigaderes pasaku mežs un nevar izšķirties, vai atstāt laivā mātišķo Annu vai tomēr palikt kopā ar šaubīgo Agnesi.
No skanošajām atbalsīm varētu šķist, ka Vita ierodas ar kori. Bet tā nav. Viņu pavada senču asinsbalsis, skandējot tāmnieku mēlē: – Nav ko daudz dūmet, viš` i labs, tik palasas.
Indra turas nomaļus, ir noslēpumaini smaidīga, viņas roku tur alter ego, laiva ir pilna ar brīnumgrāmatām un zirnekļiem.
Elīna ir vēsi atturīga, izrādās – līdz starta vietai braukusi ar tramvaju, tur viņu gandrīz piekāvusi pensionāre. Vienkārši tā esot, ar viņu regulāri notiekot kriminālas lietas, kaut vai raksti detektīvu.
Ance ierodas ar bērnu bariņu laivā un tūdaļ taisnojas, ka nav tā, kā izskatās, – tie esot gan sveši, gan savējie bērni, tik ļoti mīļi, ka vienmēr seko līdzi kā gaismas hologrammas.
Krastā sāk pulcēties skatītāji, burzmā manāmi arī lielāko sporta klubu: Punctum, Domuzīme, Jaunā gaita, Strāva, Avīzes Nosaukums, Satori pārstāvji ar plediem un piknika groziem.
Jaunā trenere Dace, mēģinot saturēt ļodzīgos ceļgalus, uzreiz bliež ar ideju: nav ko gari muldēt – sākam airēt! Instruēšu pa ceļam! Viņai uz muguras atritinās milzu spāres spārni un, zīmuļsvārkiem švīkstot, viņa paceļas virs raibā bariņa tik augstu, lai brīvi lidinoties, varētu katram viegli pieskarties ar nagiem.
– Tā, vai visiem ir ideja, kur jāairē? – viņa nobļaujas. – Apakšā atskan klusa murdoņa un nedrošas atbildes. – Skaidrs! Par galamērķi vēl īstas saprašanas nav, bet airi rokās māk noturēt visi. Uz priekšu!
Visiem uzsākot ceļu, Dace rāda virzienu – sākumā dodamies turp, kur lielā jūra, pēcāk airēsiet katrs savā virzienā. – Stūrēsim tēlaini, bet ar struktūru! Tā, sākumā atbrīvojamies no bailēm. – Drošības pēc rāda piemēru un ienirst dziļumā, par laimi, arī iznirst, turot rokās kaut kādu karti.
– Kas tā par slapju fūriju virs mums! – šausmās iekliedzas Līga:. – Gorgona? Ragana? Un kas viņai rokās – pātaga?
– Nu nē tak – viņu mierina Lea Vinks. – Tā mūsu trenere, un viņai rokās karte ar varoņa ceļojumu. Un slapja viņa ir tāpēc, ka tā ir metafora, mums arī būs jāmainās ceļojuma laikā. Sākumā viņa taču bija sausa, vai ne? Kad ienira dziļumā un atkal iznira – ir slapja.
– Pareizi. Ceļojuma laikā ar jums jānotiek pavērsienam, nekādas muļļāšanās uz vietas! – sauc Dace un jautā, vai visi sapratuši uzdevumu.
– Ar mums jānotiek pavērsienam! – vienbalsīgi iedziedas braucēju koris.
– Tagad esiet uzmanīgi, koncentrējieties uz savu mērķi, skaidri iztēlojieties savus tēlus, izpētiet teritoriju, veidojiet ceļa sinopsi, būs vieglāk saskatīt zemūdens akmeņus, atcerieties par valodu. Ja jautāsiet ceļu šķībā valodā, tiksiet novirzīti neceļos.
– Mik, – Dace iesaucas, ar nagu pieķerot viņa vaigam: kas ir kimera? – I’m not sure, but this is conciously. – Lai tā būtu, Mik, bet latviski, laid himēras ārā, bet latviski! – OK, nais.
– Turamies pie skatpunktiem! Vai visiem ir skatpunkts?
– Vita sāk griezties uz vietas, ir skaidri redzams, ka skatpunkts ir nobīdījies. Dace kliedz, lai pamēģina tagadnē, tad pagātnē, un galvenais – lai visi nebļauj un nedomā vienā teikumā, piedodiet, laikā.
Kristīne ar Lauri izvirzās priekšgalā, viņus ir ķērusi līdzjutēju modernā Strāva un Avīzes Nosaukuma kronis. Viņi pirmie ir pārvarējuši slieksni. Laurim laivā iekrīt Punctum mestais vainags. Pārējie uzgavilē un ieguļas airos sparīgāk. Pēc brīža arī Lea Vinks saņem vainagu no Punctum. Labi! Dace virpuļo virs viņiem, vicinoties ar dialogu satiksmes karodziņiem. – Atpakaļceļa vairs nav!
Brauciens nav vienmērīgs. Patrīcija nedaudz novirzījusies un piestājusi uz kapu svētkiem. Arī Linda izkāpusi Mazirbes krastā – padziedāt lībiski un pamuzicēt uz dažādiem instrumentiem. Madara satraucas, vai tie nav saltkurpji, kas Lindu vilina un atgādina Upesmeitiņas gadījumu. Nebaidies par mani, Linda atmet ar roku, tie īstie līvi ar miesu un asinīm, ja neskaita līksmos senču garus.
Jau esot pavisam tuvu galvenajam pārbaudījumam Ance nomet airus. – Biedri, trūkst spēka, ļimstu zem ikdienas smaguma, sapnis gaist.
– Ko tu iedomājies! – tūliņ iegavilējas biedru koris. – Mētāsies te ar sapņiem, vai zinies!
Visi laivotāji sastājas ap viņu un stumj uz priekšu – kāds baksta ar airi, cits – ar padomu, Lea uzbur vienradzi un dursta ar rozā ragu Ances pakausī, Dainis sāk runāt eņģeļu balsīs, cienā ar šokolādi un iedvesmo, kā izrādās, ne tikai Anci, visus. Arī Dace uzpilina sāļu uz varoņa ceļojuma kartes un paziņo: – Jūs esat šķērsojuši simboliskās nāves punktu, jūs esat mainījušies. – Visi mulsi paskatās uz augšu. Dace nogrudzina: – Pat nepamanījāt?
– Bet mēs esam sausi. Tu biji slapja. – Neticīgi murmina Vita.
Dace viszinīgi novicina ar konflikta karodziņu un piebilst: – Ne vienmēr vajag izmirkt līdz ādai, būtiskas pārmaiņas var būt tikko jaušamas. Skaties, tev vairs nav airīši, bet pamatīgs airis.
Te no Līgas laivas atskan vaimanas: – Draugi, man ir pieci airi. Kā lai airēju ar pieciem airiem?
– Līga, met trīs airus nost. – Dace krata ar pirkstu. – Mēs zinām, ka vari vadīt trīs laivas uzreiz, bet… taupi spēkus! Sākumā izairē vienu, tad ķeries pie pārējām. – Nekādu meksikāņu seriālu, un ir – vainags no Jaunās gaitas. Līga uz brīdi pierimst, noņem brilles, aicina visus pitstopā uz siera kūku un sveicina: “Labdien, kungs!” Tad apsēžas savā vietā un pamet acis uz Zvaigznes debesu skatlogu sev priekšā.
Pēkšņi Dace sāk šķindināt zvaniņu. – Un tagad, draugi, kill your darlings! Daini, kas tas ir? – Dace iebaksta ar nagu viņa skaustā. – Kill your darlings nenozīmē, ka jāizvērš genocīds pret varoņiem. Savāc pazaudētās detaļas, atjauno sajūtas, atmosfēru, vidi un ved mūs uz apsolīto Aegnu. Šobrīd tu esi kā uz Mēness: divi koki un Dāmu komiteja. Tu vari, tu esi patiess! Ver krūškurvi vaļā, dod savas asinis, un Aegna dzīvos.
– Es nezinu, kas man uznāca, – Dainis lauza rokas un ieskā lūša ausi, – laikam gribēju būt lakonisks, vēl iejaucās pasaules notikumi un es tā varonīgi – šņiku, šņaku. Pag, kur es esmu? Kur Aegna? Aū! – Kamēr Dainis virza laivu uz salu, Dace pagrābj sauju igauņu konfekšu no viņa ceļasomas.
– Sasodītais dieva skatpunkts! Kāpēc tik grūti būt dievam? – iesaucas Indra. – Dace saka, ka mēs esam dievi, bet tad kāpēc tik grūti visu redzēt, visu just vienlaicīgi? Vai dievi arī mēdz sapīties meistarībā? Kāpēc nevar uzreiz kā Dostojevskis, vai vismaz kā Sagāna?
Dace uzvirpuļo augšup, noplakšķina spārnus un gandrīz zaudē līdzsvaru: – Jo tu esi dievs Indra. Tu vari kā Indra. Tas nozīmē – kā neviens. Netērē spēkus ar paskaidrojumiem, labāk rādi, radi, radirallā, ridi, rudi rididā! – Trenere Dace uz brīdi pazūd miglājā.
– Kas tas bija? – visi bažīgi saskatās. – Sapinās meistarībā?
Pēc brīža Dace iznirst no Greizo ratu zvaigznāja, piekārto saņurcītos spārnus un iespraucas atpakaļ treneres kostīmā.
Te Vita pamatīgi sašūpojas un teju apgāž laivu. – Kas noticis? Viņas kanoe iekrituši veseli divi Domuzīmes mesti vainagi. Treniņbiedri uzgavilē un apstājas pitstopā – draudzīgi nosūkāt lakricas nūjiņas.
Drosmīgā Kristīne ir pirmā, kas lepni izklāj savu jaunradīto sinopses ceļojuma karti. Visi badīgi sametas virsū to pētīt. Dace nenovērtē bīstamo situāciju, burzma gandrīz nolauž Kristīnes sfinksai galvu. – Kā tu varēji, Lauri! – viņa noelšas un atgrūž kajaka Lūzeris aso purnu no savas laivas sāniem. – Tu pārāk ilgi esi bijis ar slepkavu! Proties!
Lauris noslīcina cigaretes straumē, pasūtina gramatikas mācību grāmatu un uzraksta atvainošanās vēstuli visām 26 gados sastaptajām sievietēm.
Gunta ar Madaru aicina visus nezaudēt saikni ar realitāti, turēties pie loģikas un saskatīt konotācijas. Tikmēr Elīna, vicinot airi, slepkavo divdabjus, dūšīgi gremo pieclapītes un vienlaikus trenējas savaldīt grimases. Un ir – vainags no Punctum!
Lea Vinks, gatavojoties šķērsot Janus punktu, uz atvadām uzcienā visus ar Dikinsones melno kūku un drosmīgi ienirst čūskejā.
Kristīne un Vita ir pārvarējušas puteni un sasniegušas Kurzemes Rakstnieku māju, lai palasītu stāstus un gūtu “zināmu” pieredzi.
Līga ir uzlabojusi fizisko formu, pielikusi laivai motoru un traucas uz priekšu ar dubultu sparu. – Līga, lēnāk, ar izjūtu, tu neraksti scenāriju, – čukst Dace.
Ance iedzer augstākā labuma Ķiršu sulu enerģijai, Dainis tur stabilu kursu uz Aegnu un līmē plāksterus uz rētām sirds rajonā, Patrīcija ir atmetusi šaubas un airē dziļumā, Linda ir ievilkusi laivā muskuļoto kačoku Viktoru un baro viņu ar vārītiem banāniem, Indra klusi bur maģisko drāmu, bet Mika laiva sērfo viļņos palēkdamās, pilna rīta rasas bērniņiem un japāņu mangu mošķiem, you know.
Tikmēr trenere Dace nemanot attālinās un nolaižas līdzās Ronaldam upes krastā. Piegludina izspūrušo frizūru, brīdi vēro spožās uguntiņas tālumā, tad pašķielē uz Ronaldu, kurš tobrīd kārtējo reizi aizpogā žaketi. – Kā tu domā, vai viņi atgriezīsies?
– Nezinu. Varbūt drīz, varbūt nekad. To pateicis, Ronalds ar ierastu kustību izvelk no azotes sagumzītu ežgalvīšu pušķi un klusējot pasniedz trenerei.
– Kas tas ir?
– Tās ir zāles pret nemirstību. – Ronalds ir rāms kā jūra pēc vētras. – Vēl tās var izkaltēt un dzert kā tēju. Uzlabo atmiņu un mazina skumjas. Ne… garantēju.
