2024. vasara.
Pirms diviem gadiem izstādē XO galerijā, vērojot Laimas Bikšes veidotās skulptūriņas, piedzīvoju emocionālu attīrīšanos. Tas bija tā, it kā viss prāta sakonstruētais, mākslīgais, šabloniski iemācītais būtu atšķēlies no manis nost. Lielā pasaule uz brīdi aizvēra savu skaļo rīkli, un mani bija pārņēmis mazais dzīvošanās prieks. Es to dēvēju par tīru laimes sajūtu.
Arī šobrīd Jūrmalas muzejā skatāmajā izstādē “Cilvēki, zvēri, koki un tapetes” piedzīvoju līdzīgu atvēršanos.
Šoreiz izstāde ir daudz personiskāka. Galvenajā lomā ir Laima pati, un gleznas ir viņas dzīves notikumu spogulis, kurā ar trāpīgu un atbruņojošu ironiju fiksēti tīra prieka (arī skumjas ir gaišas) un harmonijas brīži, – tie dziļie, patiesie, nesajaukti ar pārsaldinātu jūsmību. Manuprāt, māksliniecei ir izdevies pietuvoties netveramajam – apstādināt skaistuma mirkli: attiecībās ar cilvēkiem, dabu; ieniršanas brīdi vienas puķes pasaulē, nofiksēt iekšējā miera stāvokli, panākt saplūšanu. Katrai gleznai ir īpaša faktūra, ar ko radīta mirkļa pasaules telpas dziļums, kurā dzīvoties. Es iekāpu.
Pateicos.