Esmu Kuršu kāpa. Man ir vējā virmojoša smilšu āda, milzenes Neringas skarbie vaibsti un Gogēna gleznoto sieviešu lūpas. Izplūdusi smaga un plata, nekustīgi sēžu un koncentrēju skatienu uz salu jūrā, kur mīt mans līgavainis. Viņš arī ir milzis. Ap manu augumu saliktas trepes, drāšu žogi un brīdinājuma zīmes par iespējamiem nogruvumiem. Pa iezīmētām takām kā vaboles kāpelē cilvēki, mēģina ielīst degunā vai slepus pačurāt kādā sīkpriežu pudurā uz maniem pleciem. Ļauju. Iekšpusē viņi netiek. Mana mute ir slēgta. Ja kāds mēģinātu, es sadrebētu, mainītu formu un apraktu viņu ar savu smilšu krūti. Viņu dēļ esmu rāma, jo dzīvā radība nejauž, uz ko esmu spējīga. Vējš mierina – miklumu izžāvē, plaisas aizber, plakstus nokaisa vēsiem zvirgzdiem un žūžo ausī omītes balsī: “Meitiņ, viss pāries. Drīz jau svētki.”