Stāsta “Šarms” fragments

Drīz vien izrādījās, ka arī uz planētas Zeme netrūkst interesantu piedzīvojumu. Dienā, kad abi samainījās ar drēbēm, Marianna un Nikolajs noelsās, atklājot viens otra ķermeņa atšķirības un kaut kādā mērā arī paši sevi. Abu satraukums bija tik grandiozs, ka viņi steidzās ar šo atklāsmi iepriecināt nu jau citu bērnudārza audzinātāju, jo iepriekšējā bija uzteikusi darbu ar paziņojumu, ka divu pajoliņu dēļ nevēlas pavadīt savas dzīves labākos gadus aiz restēm, šujot strīpainus halātus. Ieraudzījusi Nikolaju Mariannas zeķubiksēs, bet Mariannu – Nikolaja apakšveļā, audzinātāja – pilnīgi negaidīti – nosarka kā jāņoga un steidzās zvanīt vecākiem uz darbu. Vēlāk viņa kopā ar mammām iztukšoja vodkas pudeli, pīpēja rotaļlaukumā, griezās uz turniketa un cita citu mierināja: ja Bendžamins Spoks par to neraksta, tātad ar laiku pāries.

Stāsta “Mūžīgie svētki” fragments

Esmu Kuršu kāpa. Man ir vējā virmojoša smilšu āda, milzenes Neringas skarbie vaibsti un Gogēna gleznoto sieviešu lūpas. Izplūdusi smaga un plata, nekustīgi sēžu un koncentrēju skatienu uz salu jūrā, kur mīt mans līgavainis. Viņš arī ir milzis. Ap manu augumu saliktas trepes, drāšu žogi un brīdinājuma zīmes par iespējamiem nogruvumiem. Pa iezīmētām takām kā vaboles kāpelē cilvēki, mēģina ielīst degunā vai slepus pačurāt kādā sīkpriežu pudurā uz maniem pleciem. Ļauju. Iekšpusē viņi netiek. Mana mute ir slēgta. Ja kāds mēģinātu, es sadrebētu, mainītu formu un apraktu viņu ar savu smilšu krūti. Viņu dēļ esmu rāma, jo dzīvā radība nejauž, uz ko esmu spējīga. Vējš mierina – miklumu izžāvē, plaisas aizber, plakstus nokaisa vēsiem zvirgzdiem un žūžo ausī omītes balsī: “Meitiņ, viss pāries. Drīz jau svētki.”

Stāsta “Bumbulītis” fragments

– Čau, meičuki! – No rīta, izpeldot no sava bunkura un sveicinot, Emīlija šķita pārāk skaļa un pārlieku aizpildīja orbītu, kurā rotējām, it kā pastumjot mūs malā. Ne tikai ar savu būtni, bet arī ar balsi, kas bija tikpat liela un dobji skanēja no šūpīgā vēdera neizmērojamiem dziļumiem. Gaitenī pēc soļu švīkstiem nekļūdīgi varēja pateikt, ka tā ir tā – jaunā kaimiņiene. Viņa soļoja tumīgi kā veļas mazgātāja, kuras kājām jānotur baļļa ar pārdesmit slapjiem krekliem, lai gan patiesībā vicināja vienu pabalējušu strīpainu mutes dvieli, otrā rokā nevērīgi sažmiegusi lāsumainu plastmasas ziepju trauciņu, saņurcītu piparmētru zobupastas tūbiņu un zobu suku, kuras sari bija noliekušies uz visām pusēm un atgādināja neķemmēta plušķa muguru. Viņa pārvietojās ne gluži skaļi vai kaut kā uzkrītoši sperdama soļus, tomēr uzreiz pamanāmi. Viņa bija liela, un viņas soļi bija gulivera soļi, tā mēs mēdzām jokot, kad patrāpījāmies viņai aiz muguras. Klusiņām, protams. Viņa izskatījās nobriedušāka par mums sešpadsmitgadīgajām, pat ja krāsojām perlamutra rozā lūpas, ar melnu zīmuli ierāmējām acu vākus un izkrāsojām tos zilimetāliska toņa acu ēnām, kas pievērtas atgādināja salakas sānus. Viņa vienalga izskatījās vecāka. Varbūt tāpēc, ka Emīlija nekad nekrāsojās un pret savu gaļīgo seju izturējās drīzāk nevērīgi – rīvēja to ar ūdeni un dvieli, kā gribēdama noberzt nost visu, kas vēl saturēja pigmentu, pirms tam ar plānu stīpiņu atspraudusi mūžīgi pār seju krītošās tumši savītās matu pinckas.