Ūdens ir pasaules dzīvība un resurss. To ir redzējis pirmatnējais cilvēks tāpat kā debesis un sauli. Un, kad es skatos debesīs, Barbara Gaile man atgādina, ka būtībā skatos bezgalībā. Ar ūdeni ir līdzīgi, es skatos dziļumā, un – jo dziļāk tā dzīlēs mans skatiens ieteicas, jo vērīgāk es ieskatos sevī; ūdens ir arī manu sajūtu, atmiņu, pieredzes, traumu un emociju spogulis; ūdens vērošana var izraisīt pārdzīvojumu, atsaukt atmiņas, radīt tēlus, likt ieraudzīt gan matērijas, gan cilvēka trauslumu. Māksliniece vairākkārt uzsver, ka viņai ir svarīgi saskatīt ūdenī sajūtu un to uzgleznot. Būtībā – uzgleznot netveramo.
Man bija unikāla iespēja sastapt Parīzē dzīvojošo latviešu avangarda mākslinieci Barbaru Gaili. Vērojot darbus, atkal jau piedzīvoju to fantastisko sajūtu jeb nonākot dziļākajā saskarsmes punktā, kur sastopas mākslinieces niansētā vērotājas un sajūtu pieredze un skatītāja līdzšinējā plakanā pieredze, un notiek šī skatītāja transformācija jeb robežu paplašināšanās.
Mīlu šīs mākslas sniegtās dāvanas. Kuratore Inga Šteimane