Reizēm lasu krimiķus. Meita lasa, tādēļ nav variantu. Pēcāk pārspriežam, šausmināmies, jūsmojam, žēlojamies un citādi izverdam emocijas. Biju jau iesildījusies ar Dženas Andersones psiholoģisko krimināltrilleri, ko vēl tikai gaidām (būšot ap Ziemassvētkiem), bet pa draugam esmu jau izgaršojusi. Nu, es teikšu, turieties! Lektīra – kā ar Kafkas skalpeli pār muguru, un lasītāja ieslīdināšana cilvēka psihes tumšajās dzīlēs bez iespējas pretoties garantēta.
Tad meita ieteica Aleksa Maiklīdesa “Klusējošo pacienti”. Tā burvīgā sajūta, kad trīssimt lappušu garumā tiec mīlīgi maldināts un smalki rotēts sižeta līkločos, tad beigās lielisks pavērsiens uzmet tevi trīskāršā salto. Bučas.