– Čau, meičuki! – No rīta, izpeldot no sava bunkura un sveicinot, Emīlija šķita pārāk skaļa un pārlieku aizpildīja orbītu, kurā rotējām, it kā pastumjot mūs malā. Ne tikai ar savu būtni, bet arī ar balsi, kas bija tikpat liela un dobji skanēja no šūpīgā vēdera neizmērojamiem dziļumiem. Gaitenī pēc soļu švīkstiem nekļūdīgi varēja pateikt, ka tā ir tā – jaunā kaimiņiene. Viņa soļoja tumīgi kā veļas mazgātāja, kuras kājām jānotur baļļa ar pārdesmit slapjiem krekliem, lai gan patiesībā vicināja vienu pabalējušu strīpainu mutes dvieli, otrā rokā nevērīgi sažmiegusi lāsumainu plastmasas ziepju trauciņu, saņurcītu piparmētru zobupastas tūbiņu un zobu suku, kuras sari bija noliekušies uz visām pusēm un atgādināja neķemmēta plušķa muguru. Viņa pārvietojās ne gluži skaļi vai kaut kā uzkrītoši sperdama soļus, tomēr uzreiz pamanāmi. Viņa bija liela, un viņas soļi bija gulivera soļi, tā mēs mēdzām jokot, kad patrāpījāmies viņai aiz muguras. Klusiņām, protams. Viņa izskatījās nobriedušāka par mums sešpadsmitgadīgajām, pat ja krāsojām perlamutra rozā lūpas, ar melnu zīmuli ierāmējām acu vākus un izkrāsojām tos zilimetāliska toņa acu ēnām, kas pievērtas atgādināja salakas sānus. Viņa vienalga izskatījās vecāka. Varbūt tāpēc, ka Emīlija nekad nekrāsojās un pret savu gaļīgo seju izturējās drīzāk nevērīgi – rīvēja to ar ūdeni un dvieli, kā gribēdama noberzt nost visu, kas vēl saturēja pigmentu, pirms tam ar plānu stīpiņu atspraudusi mūžīgi pār seju krītošās tumši savītās matu pinckas.