Bildi ar ANUKU EMĒ bērnībā izgriezu no poļu žurnāla “Kobieta” un uzlīmēju uz attiecīgos akvareļtoņos pludināta fona. Mamma stāstīja, ka redzējusi filmu “Vīrietis un sieviete” (1966) un mīklaini izdvesa: “jā, tā tik bija filma, un tā ir Emē.” Tā kā viņa neko vairāk nepaskaidroja, nospriedu, ka aktrise kaut kādā veidā ir īpaša sieviete un nogriezu nost aktieri viņai blakus, ja nemaldos – Žerāru Filipu.
No visiem materiāliem, kurus toreiz savācu par aktrisi, pirms līmēju savā kinoaktieru katalogā, nošņāpu arī rakstu autoru vārdus. Desmit gados tas nešķita būtiski. Tajos ir minēti šādi fakti:
- Anukai pseidonīmu atrada dzejnieks Žaks Prevērs (aimée – mīļotā), ietverot vienā vārdā jūtas, ko aktrise izraisa skatītājos, režisoros, kolēģos, draugos.
- “Anukas būtība atklājas balsī”, apgalvoja Bernardo Bertoluči. Un nolēma, ka viņai jāierunā sava loma filmā “Smieklīga cilvēka traģēdija” itāliešu valodā ar franču akcentu. “Viņa var čukstēt jums vispārzināmas patiesības un pilnīgi jūs savaldzināt vai arī gauži satriekt ar divām trim īsām frāzēm.”
- Viņai (80-tajos gados) piederēja trīs suņi un vairāki kaķi. Kad viņai jautāja, vai tie viņai palīdz atgūties, kad viļas cilvēkos, viņa atbildēja, ka ir drīzāk otrādi. “Jo vairāk noņemos ar dzīvniekiem, jo labāk izprotu cilvēkus…”
Filmu noskatījos tikai šodien. Vai mana attieksme ir mainījusies, es nezinu. Pat negribu formulēt. Varbūt vienīgi vairāk saprotu savu māti. Un Anukai patiešām ir īpaša balss. Iedomājos dzirdēt kādu no zemi samtainajiem altiem ar pīpētāja krakstu, bet tā ir savādi maiga un raisa kaudzi asociāciju, arī par Žaku Prevēru un viņa dzeju.
Klods Lelušs viņus ar Žanu Luiju Trentinjānu – savus “vīrieti un sievieti” – filmējis atkal pēc 50 gadiem. Kā runā, jaunākajā filmā “Dzīves labākie gadi” (2019) uzņemta bez mēģinājumiem.