(fragments)
Vija runā skaļi. Pati ar sevi un ar lietām sev apkārt. Ar psiheni neviens nedraud. Paretam ieklīst kāds tūrists prasīt pēc ūdens vai ceļa. Citādi tikai govis pļavā un kaķene Mellene, bet tā jau runā vēl vairāk par Viju. Tikai saprast vajag. Vija saprot. Mellene arī Viju mīl. Guļ priekšā uz virtuves galda kā cepetis, saulē sasilušu kažoku un rīta apgaitā sarautu zirnekļa tamborējumu uz auss.
Virtuvē ir pašauri. Bez krāsns vietas tik vien kā galdam, mazai trauku bufetei, izlietnei un gultai. Gulta te palikusi vēl no ziemas, ienesta virtuvē, lai nav augu dienu jākurina istabas. Naktīs arī nekur tālu nav jāgramstās, var tepat padzerties vai pačurāt skārda spainī. Kad atbrauc mazdēls no Rīgas, arī vienmēr grib pie omes gultā. Pat vasarā. Vijai patīk sajust maigo pēdu siltumu pie izžuvušajiem stilbiem, apglāstīt sīkām pūciņām klāto muguriņu un klausīties, kā elpo dzimtas turpinājums.
Nolikusi lodīšu pildspalvu uz galda, viņa atliecas krēslā, paskatās uz savu plaukstu, tad uz galdu un pasmaida. Plauksta tikpat raiba kā galds. Noglāsta robaino koku, uzmanīgi, gandrīz maigi pārbraucot pāri visām rieviņām un negludumiem, mazliet apstājoties pie dziļākajām iedobēm. Virsma viscaur izraibināta nažu griezumiem un bērnu dakšu parakstiem. Vija jau kādu laiku mierīgi noskatās, kā parādās arvien jaunas plaisas, bet senākās ieēdas arvien tumšākas – berz vai neberz.
Vijai priekšā aprakstīta papīra lapa, kas izplēsta no rūtiņu burtnīcas, kurā pieraksta tēriņus un ikdienas padarāmos darbus. Viņa gatavojas to salocīt, tad tomēr rūpīgi pārlasa vēlreiz katru vārdu, vienam pielabo galotni, vēl kādu pasvītro, tad saloka, ar naga galu novelk gar locījuma vietu un ieliek rozīgā aploksnē ar šķielējošu rūķi, kam sarkans deguns un uz muguras ar banti nostiprināta eglīte. Citas galda atvilktnē nebija. Kaut ko domās pārcilā, paņem aploksni un uzraksta uz tās pāris vārdu, padomā un pieraksta vēl dažus. Tad paņem padilušu rokassomiņu un ieliek tajā aploksni. Ieskatās vēlreiz, izvelk pustukšu smaržu flakoniņu un pieliek pie deguna.
Ieva atveda to no Rīgas, Vija atminas. Pēdējoreiz, kad ciemojās pie manis, bija dikti nogurusi. Pārstrādājusies. Direktore mārketinga firmā. Visu vakaru runāja pa telefonu par kaut kādiem brien–stormiem un projektiem. Izdzērām viņas līdzpaņemto vīnu pamīšus ar piparmētru tēju, sarunājāmies aprautām frāzēm starp telefonsarunām kā garāmgājējas. Bet nu, ja cilvēkam vajag.
No rīta meita palūdza, vai var iznest galdu pļavā. Iznesām. Sēdēja stundām, kafiju dzerdama, un trakām acīm skatījās uz kaimiņu ragulopiem, kas, rāmi plīkšķinot astes, dzīvojās starp alkšņu krūmiem. Jautāju, vai gribēs pankūkas ar biezpienu vai zapti, bet viņa paskatās uz mani un saka, vai es varot iedomāties, kāda svētlaime tā esot – vienkārši sēdēt pļavā un stundām skatīties uz govīm. Atbildēju, ka te jau tās laimes netrūkst, lai brauc un blenž kaut katru dienu. Jau mēnesi nav braukusi. Nejautāju, kāpēc viņa tā raujas. Ja pati nestāsta, tad ko prasīt. Tātad viņai to vajag.