Autors: Anciite

Das Paket

Story from a book “We Shall See” 2018.
Translated by Bettin Bergmann.
 

Ich wache auf von etwas wie dem Geräusch scharfer Sägeblätter und öffne ein Auge. Das ist unsere ungeölte Tür. Im Türspalt erscheint Mamas zerzauster Dutt. Widerwillig schiebt sich der Gedanke in meinen Geist: Es ist doch Samstag! Instinktiv mache ich die Augen fest zu. Nach einem Moment quietschen die Türangeln wieder. Fuck, sie macht das mit Absicht.
Ich atme tief und regelmäßig, aber spüre die Berührung einer Hand auf meiner Schulter – so weckt mich Mama für die Schule. Ich öffne ein Auge. Durch meine Wimpern sehe ich – sie hat sich ein Kleid angezogen und ihre Augen mit einem Kajal nachgezogen. Ich halte die Luft an. Was habe ich vergessen? Wo müssen wir so früh hin?
„Ah, du bist ja schon aufgewacht!“
Ich kenne diesen gekünstelten Ton. Mit Mühe öffne ich beide Augen und mein Blick gleitet über den Ausdruck auf ihrem Gesicht – nicht nur ihre Lippen lächeln, sondern auch ihre Augen. Erleichtert atme ich auf und sinke zurück in einen zufriedenen Schlummer.
„Schau mal, was für ein sonniger Tag! Da dachte ich, du bist auf.“
Mit energischen Schritten nähert sie sich dem Fenster. Ich öffne den Mund, um etwas einzuwenden, schaffe es aber nicht – die dicken Vorhänge werden mit einem lauten Knarzen aufgezogen und helles Sonnenlicht blendet mich. Ich vergrabe mein Gesicht im Kissen, das noch die trügerische Wärme der Nacht in sich trägt. Sie weiß doch, dass die Unterrichtsplackerei erst in zwei Tagen anfangen wird. Also warum?
Etwas flattert in meinem Gesicht herum. Das ist jetzt wirklich zu viel! Ich setze mich auf, reibe mir die blinden Augen und bemerke, wie sehr die perfekte Ordnung des Zimmers nicht mit meinem zerknautschten Pyjama zusammenpasst. Oder mit dem Staub, der von der Fensterbank in einem Lichtstrahl herunterfällt. Sie drückt mir einen Fetzen Papier in die Hand, es ist eine Benachrichtigung von der Post. Eine Sendung aus Griechenland ist angekommen. Ich kapiere es nicht. Wir erwarten Geld aus dieser Richtung. Aber warum jetzt ein Päckchen?
„Haben sie das Geld in einem Karton verpackt geschickt?“, frage ich aufgeregt.
Meine Mutter lächelt geheimnisvoll und antwortet, dass das Geld gestern schon auf dem Konto eingegangen ist. In meiner Magengrube kribbelt es angenehm. Ich springe aus dem Bett.
„Warte, wir wollten doch ans Meer gehen, aber jetzt müssten wir zur Post rennen?“
Während ich mich in meine Shorts zwänge, betrachte ich neugierig ihr Gesicht.
„Mach dir keine Sorgen, wir werden alles schaffen“, sagt sie entschlossen.
Ich frage, ob sie vielleicht auf irgendetwas wartet und nur vergessen hat, mir das zu erzählen. Mama schüttelt den Kopf und fragt verschwörerisch, ob ich wirklich keine Ahnung habe, was in diesem Paket sein könnte. Ich schlage vor zu überprüfen, ob es nicht vielleicht ein Fehler des Postboten sein könnte, aber sie hat schon nachgeschaut – der Name und die Adresse stimmen. Ich bin bereit, sofort loszugeben, aber der Geruch von Kakao aus der Küche fängt mich wieder ein.
„Willst du wirklich noch frühstücken?“, neckt sie mich.

Als wir am Tisch sitzen, gleitet ihr Blick in die Ferne über die Dächer des Plattenbaus gegenüber, dann lacht und kichert sie darüber, wie ich, als ich noch klein war, am Fenster hockte und die Busse zählte, und darauf wartete, dass sie von der Arbeit nach Hause kam. Ich umklammere meine Gabel fester. Gleich wird eine nervige Flut von Erinnerungen losbrechen; wie sie beinahe graue Haare bekommen hätte, als ich mich im Wald verlaufen hatte – ich wollte Rotkäppchen besuchen -, oder wie ich in Angesicht von Großmutters Karotten ein räudige Kröte geküsst hatte. Aber sie spricht weiter über das Geld – hübsch ist es nicht gelaufen, aber, schau, die Leute schämen sich, sie möchten sich mit etwas Besonderem entschuldigen. Mir wird bewusst, dass es das erste Mal ist, das wir über dieses Ereignis sprechen, und ich stimmte zu, dass die Sendung etwas sehr Berührendes sein muss.
„Es ist nicht wichtig, war darin ist.“ Mama streicht sich eine gefärbte Haarsträhne aus der Stirn. „Das Wichtigste ist doch zu wissen, dass sie uns überraschen wollten, oder nicht?“
Ich nicke und frage sie mit vollem Mund, wie wir das Bündel tragen werden, wenn es nun so eine grausig große Kiste wäre, vielleicht sollten wir den Nachbarn einladen? Er hat doch noch nie gezögert, ihren Computer zu reparieren oder die quietschenden Türangeln zu ölen.
Mama spitzt die Lippen und erhebt die Stimme ein wenig: „Und was ist, wenn er vorschlägt, dass wir uns allein mit einem gemütlichen Glas Wein die Zeit vertreiben sollen? Es ist mir peinlich, abzulehnen.“ Nervös zündet sie sich eine Zigarette an. „Und diese Socken!“ Mit einem Pfeifen stößt sie den Rauch aus. „Besser für immer allein als abgestandene Männersocken.“
Sie sagt das in so einem Tonfall, dass ich nicht wage zu fragen, ob die Füße meines verstorbenen Vaters besonders gerochen haben.

Später nimmt sie vor dem Spiegel ihr Haar zu einem Knoten zusammen und schlägt vor, ins Café am Meer zu gehen. Energisch räume ich den Tisch ab, biete an, das Geschirr abzuwaschen und Staub zu wischen, dann beiße ich mir auf die Lippe – was, wenn die Böden auch gewischt werden müssen? Mama lacht laut und schubst mich zur Tür. Ich umarme sie und drücke sie so sehr, dass wir beide ins Wanken geraten. Das hat er auch einmal mit mir gemacht, der griechische Junge. Derselbe von dem – nein von beiden, von unseren Sommergästen – wir das Geld erwarten und jetzt also auch dieses faszinierende Geschenk.

Mama freute sich über den Besuch ihrer griechischen Freundin, und auch ich wollte die Frau aus diesem fabelhaften mythischen Land kennenlernen, mit dessen Lektüre ich aufgewachsen war. Wir waren beiden überrascht, als sie mit ihrem Sohn auftauchte – Daphnis.

Wir kommen mit einem Kasten aus der Post, der wirklich so groß und schwer ist, wie ich es mir vorgestellt hatte. Zusammen schleppen wir ihn: Mama mit energischem Schritt vorn, ich stolpere auf der Rückseite hinterher. Sie bleibt plötzlich stehen und das Sperrholz bohrt sich schmerzhaft in meinen Bauch.
„Ich hab’s dir gesagt, Mama!“, nörgele ich und lecke mir mit der Zunge den Schweiß von der Oberlippe.
Wir stellen den Kasten vorsichtig auf den Bordstein, und sie raunt in der Stimme eines kleinen Kindes, dass sie doch mal die Schuhe ihrer griechischen Freundin bewundert hat. Vorsichtig beschnuppere ich die Kiste, mir scheint, dass ich Schokolade riechen kann, vielleicht Nüsse und noch irgendetwas Warmes – nicht sofort beschreibbar. Vielleicht riecht es wirklich nach Schuhen.
„Aber was, wenn es ein gewebter Teppich ist? In Griechenland gibt es so schöne Farben. Vielleicht genähter Schmuck oder Tuniken mit stilisierten Unendlichkeitssymbolen für uns beide? Ich hoffe nur, es sind nicht ihre glitschigen Süßigkeiten – diese Lukumi. Wo legen wir so viel hin?“
Während Mama weiter rät, frage ich mich, ob die Sendung vielleicht auch irgendeine Nachricht von Daphnis enthält. Er ist zwei Jahre älter als ich. Er ist sechzehn, hat scharfe Wangenknochen, lange Wimpern und schlanke Finger wie ein Pianist. Ich hatte mir ausgemalt, wir wären wie Daphnis und Chloe aus dem altgriechischen Roman. Heimlich beobachtete ich ihn bei den Gelegenheiten, wenn wir am Meer entlanggingen und absichtlich hinter unseren Müttern zurückblieben. Wir unterhielten uns fast nicht. Das war besser so, denn sonst hätte ich nur Unsinn gefaselt, ich war nicht in der Lage, meinen Blick von den Halswirbeln des braungebrannten Nackens vor mir abzuwenden. Eines Morgens, während ich den Staub von der selbstgemachten Kokosnuss-Sparbüchse – meinem ganzen Stolz – pustete, bemerkte ich, dass sie ganz leicht geworden war. Ich überprüfte es mehrmals. Jeden Monat steckte ich das Taschengeld, das ich bekam, durch den schmalen Schlitz hinein, um – mit den Worten meiner Mutter – für einen nicht so hellen Tag zu sparen.
„Hast du Geld genommen?“, fragte ich sie, obwohl ich wusste, dass Mama das nicht tun würde. Manchmal, wenn es nicht bis zu ihrem nächsten Gehalt reicht, zupfe ich mit der Pinzette ein paar Banknoten heraus und gebe sie ihr selbst. In diesen Momenten sieht meine Mutter sehr berührt aus, aber ich spüre, dass es ein „nicht so heller Tag“ ist.
„Das bedeutet, es war jemand anders!“ Mamas Blick wurde zornig. „Jemand von außerhalb.“
Ich wende ein, dass dieser Gedanke blöd wäre, denn wir wohnen im neunten Stockwerk und niemand Fremdes war in unsere Wohnung hereingekommen.
Daphnis erinnerte sich plötzlich. Ich prustete los, wie lustig das klang. Aber dann erzählte er uns, zur Seite schauend auf die zerknitterten Tapeten im Korridor, dass er das schönste Mädchen der Welt kennengelernt, sie ins Café eingeladen und dringend Geld gebraucht habe. Seine schockierte Mutter entschuldigte sich und versprach, dass sie den Betrag überweisen würde, den der Sohn in seiner Verlegenheit genommen hatte, sobald sie zu Hause angekommen wären. Am nächsten Morgen reisten unsere Gäste eilig ab. Ich verabschiedete mich vom Bett aus. Etwas war mit meinem Kopf passiert –ein Teil der Stirn pulsierte und hämmerte, unsichtbare Finger rissen und zogen daran. Mama machte sich Sorgen, dass es Meningitis sein könnte. Der herbeigerufene Arzt hörte mich ab, beugte meine Beine, tastete, ob ich einen steifen Nacken hätte, dann stellte er die Diagnose: In der Pubertät käme das schon vor, besonders, wenn sich Frauenangelegenheiten näherten. Er verschrieb ein Medikament gegen ein großes Schmerzspektrum und riet mir, Nerventee zu trinken. Mama saß neben mir, strich über das Laken und wiederholte: „Das passiert, es geht vorbei. Wir werden Tee trinken und es wird vorbeigehen.“
Nach einer Woche war es wirklich weg. Die Kokosnuss-Sparbüchse, die Daphnids Finger angerührt hatten, fiel unvermutet aus dem Fenster, und ich habe sie nie wiedergefunden.

Wir legen den Rest des Heimwegs in einem flotten Schritt zurück, Mama beginnt sogar zu singen. „Wir gehen, wir gehen, den Berg hinauf und wieder hinunter…“
Als ich noch klein war, taten wir das oft: Ich ging, packte nach ihrer Hand, bat sie um dieses Lied und sprang im Rhythmus mit. Jetzt fühle ich mich wieder so, als hätte ich den zerknitterten Pyjama an.
Als wir den Kasten auf den Küchentisch hieven, hat die Sonne den Zenit schon überschritten. Der Deckel ist sorgfältig zugenagelt, kein einziger Splitter. Wir stochern und stechen im Sperrholz mit einem Küchenmesser herum, die Spitze bricht ab, aber der Deckel geht nicht ab. Durch fieberhaftet Drücken und Stochern mit einer Schere bricht er endlich mit einem trockenen Krachen auf. Unsere Gesichter kommen zusammen und zucken gleichzeitig zurück, ein scharfer, stechender Geruch steigt uns in die Nase.
Während Mama den Kasten mit den verrotteten Weintrauben ausspült, wische ich ordentlich den Tisch ab. Danach gehen wir ans Meer zum Baden und essen im Café Eis: Mamma mit Erdbeeren, ich mit Schokolade und Nüssen.

Nach dem Abendessen stehe ich in meinem Zimmer lange vor dem Bücherregal und kann mich nicht entscheiden, ob ich Edgar Allan Poe lesen oder es doch mit Francoise Sagan versuchen soll. Ich zucke zusammen, als Mama unbemerkt hinter mir auftaucht und anbietet, mir vorzulesen, bis ich einschlafe. Sie fängt meinen vielsagenden Blick auf, wünscht mir eine gute Nacht und schließt leise die Tür hinter sich.
Als ich es mir schon mit dem Buch im Bett bequem gemacht habe, höre ich, wie Mama im Korridor das Licht ausmacht, und erinnere mich plötzlich deutlich, wie ich sehr klein war und meine Wange an das Glas des Fensters presste und die Busse zählte, darauf wartend, dass sie von der Arbeit wiederkam. Wenn ich krank war, begann ich schon am Morgen zu zählen.
Es ist seltsam, aber ich kann mich nicht an den konkreten Moment erinnern, an dem ich aufhörte zu zählen – genauso wie ich mich später nicht klar an den Abend erinnern werde, an dem Mama die Türangeln ölt und mich nicht daran erinnert, das Licht auszumachen.
Sie erinnerte mich nie wieder.

Cita. Another Women. (Ledus apelsīns 2016)

Translators: Hongmei Chen and Una Berzina-Cerenkova.

Published in magazine The 2nd EU-China International Literary Festival 2018

 

第三者

读小学三年级的一天，当我起立诺诺地说出自己没有爸爸时，立刻感觉有三十几双惊讶的眼睛盯在自己身上。老师的脸上也露出了某种介于同情和疑惑之间的表情，“这只是学校常规统计。”老师补充了一句。可对于我，完全不是这么回事。事实是，我的爸爸刚刚娶了新的妻子。我想他已经不是以前的爸爸，甚至我有理由可以不再叫他爸爸。跟周围正常家庭的同学相比，我甚至因为这点与众不同还感觉有点得意。

记得有一天早上，爸爸很早去上班了，我看到妈妈眼眶红红的，问她是不是病了。 妈妈说不是，只是爸爸以后会住到别的地方，很少回家。我出乎自己意料的平静，感觉只是一件迟早要发生的事总算发生了。以前他们也时不时地争吵，但是前一天晚上的情形并不一样。妈妈一直不停地啜泣，哽咽地说着什么。而爸爸则时而沉默不语，时而低声劝慰。后来妈妈似乎忍不住大声哭了起来。我躺在自己房间，当爸爸推门进来时，我假装睡着了，害怕跟他道别后会发生什么。

傍晚的时候，我在厨房门外听到妈妈和塔玛拉姨妈在里面聊天。她们说到一个女人很可耻，爸爸现在跟她在一起，她是个第三者。

后来几天，妈妈早上起来时眼圈经常黑黑的。我尽量少跟妈妈说话，走路也轻手轻脚的。显然，发生的事情令她心情很糟糕，甚至动不动就因为一些小事迁怒于我。

妈妈开始大量地吸烟，我觉得她得了癌症，不然不会一下子瘦了这么多，肯定是得了癌症的原因。她自己好像也这样想，就经朋友的推荐去看了一个巫医。那巫医根本不能确诊，只是开了一瓶白屈菜药水1让她喝。妈妈后来又去看了医生。诊断结果说不是癌症，体重下降是精神原因。可妈妈还是相信是白屈菜药水起了作用。

妈妈常说，人最重要的是不要让人觉得可怜。她每次出门前，都仔细地化妆。她轻轻地往脸上扑粉、小心地用化妆笔描眼眶，还把眼皮涂上蓝色珠光眼影。这些化妆品，和一支淡粉色的口红都被妈妈收藏到一个化妆包里不让我碰。那些化妆品很贵的，只有托人才能买到。妈妈用得非常节省，每次都用削尖的火柴头把口红管里最后残存的一点挑出来用，一丁点也不浪费。

有些晚上，妈妈会听自己喜欢的唱片。她时而半闭着眼睛随着Karel Gota2的歌声有节奏地摇摆，时而轻声跟着法语歌手Joe Dassin3哼唱浪漫的情歌。我通常倚在门口看着她陶醉的样子，真希望时间能在那一刻停止。还有些夜晚，妈妈会读Ārijas Elksnes 4的诗。那些诗多半是描写墓地呀、乌鸦的啼鸣之类的，房间里还充满刺鼻的缬草 5的气味，这时，我会离她的房间远远的。

备注：

1 白屈菜药水： 被俄罗斯人认为是神奇的包治百病的药水。

2 Karel Gota: 歌手名。

3 Joe Dassin ： 歌手名。乔·达辛 生于美国，在法国成名的歌手，整个七十年代，他的名字在欧洲如雷贯耳，其唱片销量达几千万。《Les Champs-Elysees》（香榭丽舍大街）是他最畅销、最出名的歌曲。

4 Ārijas Elksnes： 诗人名。

5 缬草：一种植物，被用作香料或药材，具有镇静和抗焦虑等作用。

 

Ziemeļbriedis. Reindeer. (Ledus apelsīns 2016. Published in China “Latvian Short stories Antology. Foreign Literature and Art”. 06.2018. Translator into English Žanete Vēvere.

Eņģelis

(fragments)

Sastopoties trešo un ceturto reizi, tu jau zini, ka viņas āda izgaro uzbudinoši lētu Oriflame eksotiku. Un viņas sviedri. Katrreiz tie ir citādi. Pēc to aromāta tu vari noteikt, vai viņa ir satraukta, nobijusies vai garlaikota.

Turpmāk tu uzmani, lai jūsu sarunas būtu īsas, viegli pacilājošas, asprātīgas, nekādā gadījumā ne pārlieku intelektuālas. Tevī pamazām nostiprinās cerība, ka jūsu starpā veidojas saikne – īpaša gaisotne, ne tikai tā virspusējā, jūsmīgā saskaņa, kas uzvirmo starp ieinteresētu pārdevēju un zinošu, patīkamu klientu, bet dziļāka, intīmāka.

Tu priecīgi atsaucies ikreiz, kad viņa tev draudzīgi pamāj vai aicina pievērsties atliktajam – romānam, dzejas brošūrai vai biogrāfijai. Viņa tajās ir ieskatījusies, bet tev tas nozīmē vienu – viņa ir iesaistījusies. Tu ļauj viņai lēni iepazīt savu rūpīgi pasniegto gaumi. Viņa ir aizrāvusies, tu to jūti. Bet steigties tu nedrīksti, steiga nav tavs sabiedrotais. Tu to zini. “Tu to zini,” tu sev atkārto. Pat, ja tas nozīmē iekost sev mēlē vai iedzīt nagus dziļi plaukstās.

Bezmiegs

Nē, bezgalīgā rinda pie sieviešu tualetēm man it nemaz nešķiet kaitinoša. Šī drūzmēšanās vēl neiepazītā sabiedrībā tik pašsaprotama, eksistenciāla un vienlaikus tik intīma procesa gaidās ir intriģējoša un bagāta augsne novērojumiem. Ja nu mazliet vēl saglabājies ieradums vērst skatienu sāņus, lai nebūtu jāsasatopas ar vīriešu atvieglotajām sejām, kad tie ejā stīvējas garām, pabeidzot rāvējslēdža vai siksnas piekārtošanas procesu. Pieciešu neērtības ar klusām nievām un rimtu padevību nenovēršamā priekšā. Tā noteikti joprojām ir dziļi iesēdusies mātes ietekme, nepārvarēts hronisks pārpratums, kad viesībās, iznākdama no tualetes, viņa nejauši saskrējās ar garāmejošu vīrieti, nosarka un valšķīgi iesaucās, ka sievietes vispār nečurā, izraisot viesu, īpaši jau vīriešu, vidū labvēlīgu jautrību. Ilgu laiku mēģināju viņai līdzināties, atdarināju, cik vien varēju un apzināti uztvēru šo procesu kā mulsinošu, iedzīvojos pat nelielā neirozē – atrodoties viesībās, cietos un agri gāju mājās, lai atvieglotos tur. Pieaugusi atklāju, ka tas bija mātes īpašais paņēmiens – nepiespiesti pateikt ko atbruņojoši banālu, kas izceltu viņu citu vidū. Viņa bija lieliska māksliniece, turklāt skaista sieviete, un necieta neko, kas vērta viņu pārāk parastu vai izskaidrojamu. Tā bija viņas īpašā pievilcību, kas, kā saka, nāk ne no kurienes, un kas visdīvaināko rīcību ļāva uztvert kā ekstravagantu un apburošu radošas personības izpausmi, kas man, par nožēlošanu, nepiemīt ne vismazākajā mērā. Tātad, kad atbrīvojos un sāku uztvert šo cilvēciski dabisko procedūru kā pašsaprotamu, sāku no tiesas izbaudīt ceļojumus.

Klusā daba ar zaļiem āboliem

(fragments)

Pavilkušas kājas zem sevis, viņas zviln istabas dīvānos kā Goijas mahas un lūkojās viņā baudkārām, citkārt tramīgām, izsmērētas tušas vai mākslīgo skropstu apvēdinātām acīm, rotaļīgi klāstot pastāstiņus, no kuriem tikko jaušami sūcas bērnības traumu un ģimenes tumšo noslēpumu ēnas, un vārga cerība, kas uz mirkli nepārprotami ir saistīta ar viņu un vēlmi izstiept konkrēto brīdi, izveidot tādu kā laika cilpu. Lai nesabojātu mirkļa vieglumu, viņš maigi pieskaras siltajām sejām, dzimumzīmīšu samtam, tetovētajiem taureņiem un rūnu rakstiem uz gūžām un pleciem, tā atgādinot, cik tas šobrīd ir neiederīgi. Jauki, ja viņas to saprot.

God in the Kitchen

Translated by Mārta Ziemelis
Excerpt from the “Icy Orange” 2016

“I’m standing under the big oak tree, right here in the yard by the house, and stirring cranberry mousse with a big wooden spoon. Ieva says that’s her first childhood memory. Well, I’ll be! I don’t remember that day. Still, the idea of it is hardly a surprise – I always made cranberry mousse for dessert. Not every day, of course – just on holidays and days off. It’s strange that she remembers it, though.”

Vija talks out loud, to herself and the things around her. Nobody threatens her with the psych ward. Now and then a tourist wanders by, to ask for water or directions. Otherwise her only company is the cows in the field, and Blueberry the cat. Blueberry talks more than Vija – you just have to understand her. Vija understands. Blueberry also loves Vija. She lies on the kitchen table in front of the old woman like a roast, her coat sun-warmed, a torn spiderweb picked up during her morning rounds on her ear.

The kitchen’s pretty narrow. Besides the oven, there’s just enough space for the table, a small sideboard, the sink and the bed. The bed’s still here from winter, when it got brought in so the other rooms didn’t have to be heated all day long. There’s no need to fumble around much at night, either. If you need a drink, you can get one without leaving the room; if you have to pee, there’s a tin bucket right here. When her grandson visits from Riga, he always wants to sleep in the same bed as his grandma, even in the summer. Vija likes feeling the warmth of those soft feet against her dried-out shins. She likes stroking the little back covered in fine down, and listening to her descendant breathe.

Putting the ballpoint pen on the table, she leans back in the chair. She looks at her palm, then at the table, and smiles. Her palm is just as worn as the tabletop. She caresses the notched wood, touching all the little grooves and uneven spots carefully, almost tenderly, stopping briefly at the deeper hollows. The surface is scarred all over by knife cuts and fork marks. Vija’s been calmly watching more and more new cracks appear for a while now. The older ones get darker and darker, no matter how much you scrub.

There’s a sheet of paper covered in writing in front of Vija. She tore it out of the graph-paper notebook where she writes down expenses and daily chores. She prepares to fold it, then carefully reads over every word again; she fixes a conjugation here, crosses out a word there. Then she folds the sheet, sharpens the crease with her fingernail and puts it in a pink envelope with a dwarf on the front: squinting, red-nosed, carrying a fir tree on his back. There weren’t any others in the table drawer. She turns something over in her mind, takes the envelope and writes a couple of words on it. She thinks a bit, then writes down a few more. Then she takes her worn-out purse and puts the envelope inside. She looks again, pulls out a half-empty bottle of perfume and lifts it to her nose.

Ieva brought that from Riga, Vija remembers. The last time she visited me, she was really tired, overworked. She was the manager of a marketing company. She talked about some sort of “brien-storms” and plans on the phone all evening. We drank peppermint tea and the wine she brought along in turns. In between phone calls, we talked in broken sentences, like people passing each other on the street. But if that’s what a person needs…

The next morning, my daughter asked if we could carry the table out into the meadow. We did. She sat there for hours, drinking coffee, looking at the neighbours’ cows, wild-eyed. The cows were wandering in alder bushes, calmly flicking their tails. I asked if she wanted pancakes with cottage cheese or jam. She looks at me and asks whether I can imagine how blissful it is just to sit in a meadow and look at cows for hours. I answered that there’s no shortage of bliss here; she could come and stare every day if she wanted. She hasn’t been here for a month now. I don’t ask why she works so hard. If she doesn’t tell me herself, what’s the point in asking? It means she needs to, then.

Vija takes the perfume and pushes it onto a sideboard shelf, next to the glasses and the egg liqueur. Then she goes to the window, carrying her purse, and studies the glass carefully for a moment, squinting.

“Well, I’ll be! A dung fly – fat as a grafted hybrid. I washed the window just yesterday!” She quickly unhooks the window. The fly flies out, buzzing angrily. Vija’s gaze wanders deep into the meadow.

“Look, how beautiful!” The whole world is holding its breath in reverence. The light’s so bright it hurts your eyes. The grass is doing well too.

My daughter doesn’t like this kind of countryside jungle. Someone should mow the grass, so it looks prettier, she says. Then you could sit elegantly on a lawn by a bed of roses. Well, I didn’t grow that grass, and I’m not going to mow it. I tell her I don’t want everything to look the same. There’s nothing wrong with grass, anyway. Especially in the evenings, when the sun’s setting and the blades of grass whisper to each other, disturbed by the touch of a hand. How can you not like something so lovely?

Vija looks beyond the blackcurrant bushes, at the neighbours’ cows, who are lazily munching pink clover. What milky bliss!

Vija puts down her purse by the front door, takes off her slippers and goes out into the yard barefoot. Tiny little stones stick to the soles of her feet like thistles, and tickle pleasantly between her toes. Blueberry’s there right away. Her coat’s gleaming like sun-melted tar. Vija gently brushes bits of straw off her warm back. The cat twists under her mistress’s hand like a snake, bites Vija’s fingertip, then starts licking the spot with her pink sandpaper tongue.

“Why are you so generous today? You even brought me a dead sparrow, silly. It would’ve been better if you’d killed mice. Let’s go and see if Ruta from next door is coming.”

When Ruta comes, she spends half the day in the yard, clucking like a chicken. She tells me all about her life several times and starts over again from the beginning. Why not humour her? I listen, if that’s what a person needs. She tells me everything – about her children and neighbours, her youth, her chickens. My radio broke, so why shouldn’t I listen, while I drink coffee with a shot of egg liqueur?

She always mentions Valdis the milkman, too. Apparently I was his first love. Now he fidgets at the end of the path from the road to the house every three days, busy as a government minister, with his milk. He says he doesn’t have time to drive into the yard. I tell him to leave the milk can there in the grass, but no. He waits, then looks me right in the eyes and goes on and on about how punctual he is and how slow-moving I am. As if I should stand on the path before dawn, impatiently waving a white kerchief.

When we were both children, Valdis and I met at the end of the path every morning and went to school together. My Leons was a classmate of his. First love – what a joke! I didn’t notice anything like it. Valdis just always talked about his father’s tractor. He invited me over and showed me that iron thingamajig all the time – what kind of motor it had, what kind of steering wheel it had… How long can you go on about a machine? We were fools. Who even remembers that anymore? Valdis was kind of edgy at our wedding. My father-in-law even gave him a black eye, because he’d said ugly things while he was drunk. There was something they couldn’t sort out. Leons didn’t explain; he and Valdis stayed good friends until Leons died. He’s been in the graveyard for ten years now, under that pine. When I manage to get there, with a friend who has a car, Leons and I have a good chat. I tell him how things are going, what the kids are up to. Otherwise he’s quiet. He doesn’t come and torment me in my dreams, like some ghosts do. Ruta, for example – her husband showed up in her dreams and asked for his gold teeth. Those had to be buried. Nonsense! As if he really needs those gold teeth! You’d think he’d rise from his coffin and stuff them in his mouth. Ruta probably just did it so relatives wouldn’t fight over who got two teeth and who got five.

Leons and I didn’t fight. We just talked – about the children, about whether to buy them a winter coat or boots. It was obvious that he had his thoughts and I had mine. We talked things through and that was that. He had enough noise at the office – why smash plates at home? We muddled along somehow. We didn’t walk down the street holding hands, kissing by every display window, so everyone could see how happy we were. Why make fools of ourselves? We ate together in the evenings, we went to the theatre, we watched TV. We weren’t troubled by sleeplessness.

What is love, anyway? I read those romance novels sometimes; I cry too, if they’re well written. Only those are about unfulfilled dreams. Love turns out different in real life. I met a decent man. We caught each other’s eye at the local outdoor dance. It beats me what we talked about. He might even have been telling me about tractors.

Another Woman

Translated by Mārta Ziemelis
Excerpt from the “Icy Orange” 2016

I was in third grade when I got up and solemnly announced that I didn’t have a father. I trembled on the inside when thirty pairs of surprised eyes looked at me. There was something between sympathy and doubt on the teacher’s face. “We need to know for school statistics,” she explained. In my opinion, the fact that my father had a new wife was enough of a reason for him to have no right to really call himself my father. I knew the point of her survey question – “Father: alive, dead or unknown” – was something completely different, but that didn’t matter. I was even proud of this, because it made me different from other kids, the ones who had everything going right in their lives.

One morning, when Dad went to work early, Mom’s nose was red. I asked if she was sick. Mom said she wasn’t, but that Dad would be here less often now, because he’d be living somewhere else. That didn’t surprise me much – the same way you’re not surpised by events that happen, no matter whether you’re hoping for them or are worried that they’re coming up. I’d heard my parents’ fights before, but the previous night’s had been different. I heard Mom sobbing and saying broken sentences in a hoarse voice. Dad mostly kept quiet, unless he was whispering something calming. That’s when Mom cried even harder. When Dad came into my room I pretended to be asleep, because I was scared of what would happen after we said goodbye to each other.

That evening I eavesdropped on Mom’s conversation with Aunt Tamāra, hiding behind the kitchen door. Now I understood that everything was some stranger’s fault. Dad had gone to be with another woman.

After that, Mom often had dark blue circles under her eyes in the mornings. On those days I tried to talk less and to stay out of the way. The most innocent questions made her sad, and I often got scolded for no reason.

Mom had started smoking a lot more. I thought she had cancer, because what else would make her lose weight so fast? It had to be cancer. Probably she thought the same thing, because her friends urged her to go see a babka, something like a witch. The babka had a pretty vague idea of what the diagnosis was, but she suggested that Mom drink a tincture of celandine. A visit to the doctor proved there was no cancer; she’d lost weight because of a nervous breakdown. Mom was convinced that the tincture of celandine had helped.

She always told me the main thing was that nobody should even think of pitying her. Before leaving the house, Mom carefully powdered her face, outlined her eyes in black eye pencil, and shaded her eyelids with pearly blue eyeshadow. Those, along with a mildly pink lipstick, were kept in a toiletry case I wasn’t allowed to touch. Makeup was expensive and could only be bought on the black market. She used the lipstick and eye pencil sparingly, digging out the last precious scraps of colour with a sharpened match.

Sometimes Mom listened to records in the evenings. Eyes closed, she swayed in the gentle waves of Karel Gott’s voice, or hummed along with Joe Dassin’s warm French chansons. I stood pressed against the doorframe and wished for these moments not to end so soon. On the evenings when she read Ārija Elksne’s poetry – something about graves and cawing ravens – and the earthy smell of valerian floated through the apartment, I stayed well away from her room.

I liked it when there was a party at home. Then Mom’s cheeks glowed, her eyes got misty, and she laughed a lot. The air was thick and hot, loud with passages of fast accordion music. Vodka flowed like birch sap in the spring. In the kitchen, the women smoked, hugged each other, kissed each other with moist lips and said how much they loved each other. They sang all those popular love songs: “By the Amber Sea”, “Dark Forests”, “Chrysanthemums” and “Waterlilies”. I especially liked “The bonfire blazes bright in the dark night”– about parting and lost love. The women sang this one with their eyes closed, with a certain kind of ache in their voices, as if each of them had experienced something like that, even a little. I knew the words to every song and sang along with the choir eagerly.

The men, jackets off and ties loose, loudly explained the meaning of life to each other and remembered the old days, how well their fathers had lived. When Uncle Jānis disagreed with Uncle Valdis and had grabbed him by the collar, Mom squeezed in between them and flirtatiously asked them to pour a lady some champagne. The men reluctantly relaxed, and filled glasses briskly. The layered herring salad smelled homey; pork cutlets and boiled potatoes steamed. I ate up the pickles almost all by myself. After I’d secretly eaten the creamy frosting with little glazed nuts off the top of the cake, of course.

Mingling with the guests, I found out that my father’s wife was a “whore” , a “bitch”, and that “it will all come back to haunt her”. The main point was “you’ll see, he’ll come crawling back with his tail between his legs, like a beaten dog”. The wives seemed to be the experts. The husbands, flushed from vodka, smiled and praised Mom’s potato salad. Uncle Valdis, roaring “Hey hey, you lithe black-panther girl!”, pulled Mom onto the dance floor. I guess he was holding her too close, because Aunt Anna hurried up right away to talk some sense into her husband. That’s what she said. “Be sensible.”

That evening, I started waiting. Waiting for Dad to be sensible. Waiting for him to leave the strange woman.

Ledus stāsts fotogrāfijās

Grāmatas “Ledus apelsīns” atvēršanas svētkos no mākslinieka un pavāra Havjera Mansura Garsijas, ar kuru kopā radījām grāmatu “Gatavots a la Mexicana”, saņēmu paša veidotu mākslas darbu – skulptūru ar ledū iesaldētiem apelsīniem. Uzsverot, ka mākslu nevajag skaidrot, Havjers piebilda, ka stāsts atklāsies pamazām. Sākumā dāvanu vairāk novērtēja bērni. Arī viesi labprāt iemūžināja sevi bildēs, apskaujot ledus blāķi. Vēlāk mākslas darbs nokļuva manā dušas kabīnē.

Pie skulptūras meditēju divas dienas ar fotokameru, izbaudot pretrunīgas emocijas: prieku un skumjas, nepacietību un šaubas, vēlmi apstādināt laiku un nespēju, sāpīgu nenovēršamās brīvības apjausmu, visbeidzot – tās pieņemšanu. Kaut ko līdzīgu piedzīvoju, rakstot grāmatu.

Ledus okeāns

(fragmenti) 

1

Rasa aizgājusi mammai līdzi apciemot omi nabagmājā. Sastingusi kā spalvaina vaska figūra savā aitādas kažociņā un mammas adītajās sinepju krāsas vilnas biksēs, kas nežēlīgi kož, viņa stāv šaurajā, pustumšajā istabā un par visu vairāk vēlas neko neredzēt, nekam nepieskarties, pat neelpot. Pūloties nekustēties, viņa bezpalīdzīgi gaida, kad mamma beigs ciemošanos.

Rasai nepatīk šī vieta – nabagmāja. Šurpnākot viņu šausmināja doma, ka tāda māja ir pilna ar skrandās ģērbtiem, slimiem, veciem cilvēkiem, kas cieš no bada, un visi metīsies viņai virsū prasīt maizīti, bet viņai nebūs. Neizprotamas, vārdos neizsakāmas šausmas liek Rasai aizķerties aiz sīkiem akmeņiem un klupināties pret čiekuriem. Viņa nevis iet, bet velkas mammai līdzi, jo šī vieta viņām sanāk pa ceļam uz mājām, kaut viņa labprātāk būtu braukusi mājās pati, vienalga, cik tālu, kaut vai ar kājām, tikai lai nav jānāk šurp. Rasa lūdzas, lai atļauj viņai pagaidīt ārpusē un palasīt čiekurus turpat mežā, bet mamma stingri atsaka, ka nav ko ņemties, ka viņa nevar izstiepties uz visām pusēm un Rasai tas ir jāsaprot, ka galu galā jāmācās dzīve. Rasu biedē šie vārdi. Vai tad visas dzīves patiešām beidzas šādi – nabagmājā?

Un tā smaka. Asa, šķebīga nemazgātas veļas, čuru un pelējuma smaka, un nav iespējams to novērst, noberzt, izvēdināt, nekad un nekādā veidā. Tā izgaro no miesas, drēbēm, traukiem, aizkariem un lampām, ar to pievildzis pat gaiss un ēdiens. To var sajust no attāluma, un tā neatlīp, pat ilgi vēdināta. Turpmāk visu dzīvi viņa mācēs izšķirt vecuma smaku no visām citām. Kad Rasa to kaut kur sajutīs, viņa vienmēr atcerēsies omi. Nevarību. Un nabagmāju.

Rasa zina, ka mamma ar omi nesatiek. Kāpēc tā, viņa nesaprot. Tikai ir dzirdējusi no mammas, ka ome esot bijusi nešpetna pret viņu. Tikai mammas brāli esot mīlējusi. Kā var mīlēt tikai vienu bērnu, bet otru ne? Bet, ja jau mamma tā saka, tad tā ir. Tikai kāpēc tieši mamma viņu kopa, gatavoja ēdienu, lika katliņos un emaljētās metāla bļodiņās un katru otro dienu pēc darba brauca pie omes uz mājām, bet tagad uz to nabagmāju? Lielajā mājā, kuru esot cēlis viņas vectēvs Edvards, taču dzīvo arī citi radinieki. Kāpēc viņi negribēja omi pieskatīt? Mamma teica, ka tas esot viņas pienākums. Arī trepes viņa tur mazgāja, jo Annas tante no pirmā stāva regulāri atgādināja, ka pa gaisu jau viņas pie omes neatlidojot, tās pašas trepes ar savu staigalēšanu piegružojot. Rasai šķita, ka mammai dara pāri, tāpēc vienreiz sakliedza uz Annas tanti: “Tu te nepavēlēsi, mamma vispār te neko vairs nedarīs. Mēs te vispār vairs nedzīvojam, saprati!”

Bet tāpat jau mamma darīja, katru otro dienu. Rasai pat šķita, ka berza trepes vēl rūpīgāk. Spītīgāk. Kamēr ome pavisam uz gultas palika, tad vajadzēja pārvest uz to nabagmāju. Viņu mazajā Kauguru dzīvoklītī nebūtu vietas.

Kad Rasa beidzot sakustas, lai mammai pa priekšu ātrāk izspruktu pa šerminoši čīkstošajām durvīm, ome viņu satver aiz kažociņa un kaut ko saka. Kaut ko par mammu. Viņa no bailēm īsti nesaklausa. Viņai liekas, ka ome grib viņu noraut sev blakus tajos briesmīgajos palagos.

 

2

Opis izvelk lielu albumu zaļos ādas vākos, tajā Māra ziņkāri apskata melnbaltas un brūngandzeltenas bildes ar cakainām maliņām un skaistiem cilvēkiem – mammu un tēti. Viņa ir slaida sieviete, kas izskatās kā vācu kinozvaigznes uz kioskos nopērkamām atklātnītēm: smalkās zīda drānās, sudrablapsu ap kaklu un spožām sprādzēm glīti sakārtotos tumšajos, ondulētajos matos. Viņa pozē greznās ballēs kopā ar cilvēkiem svinīgās garās kleitās un frakās, laiski atgāzusies spīdīgos ādas zviļņos vai atlaidusies šūpuļtīklā uz koptu dārzu fona. Vai nobildēta, staigājot gar jūras krastu gaišā peldmētelī ar jostu, kurai galos palieli pušķi. Un viņai blakus gandrīz vienmēr stalts, smaidīgs vīrietis – smejošām acīm, gaišiem, viļņainiem matiem, dažās bildēs baltos cimdos, ar studentu korporācijas deķeli galvā. Viena bilde viņai īpaši patīk – tur ar milzīgu rožu pušķi rokās attēlota sieviete kupliem tumšiem matiem, ar augšup pavērstu skatienu, gluži kā eņģelis no blakus pieliktas apsveikuma kartītes – tik smuka. Tā arī esot viņas mamma, Opis apgalvo, tikai jaunāka, augstskolas izlaidumā. Māra nekad neko tik skaistu nav redzējusi un domā, ka bildes ir no senseniem laikiem vai atsūtītas no kādām citām zemēm, un nekādi nevar saprast Opja teikto, ka tām ir vien daži gadi. Māra tās uztver kā svešas dzīves iemūžinātus mirkļus – paskatās, aizver albumu un noliek plauktā. Vairāk neskatās. Vienā no fotogrāfijām bija brālis, pavisam maziņš, bet nevienā nebija viņas – Māras.

 

3

1951., Igarka

Irma noliek rakstāmo, sakārto papīrus, uzvelk vaļinkus un, uzmetusi skatienu tētiņa Staļina bildei, kas karājas pretim viņas darba galdam, steidzas mājup. Mazajā dzīvoklītī, kuru dala ar Martu, viņa grib nokļūt pirmā. Lai atvadītos.

Pa ceļam viņa jau pārdomā, kā klās svētku galdu. Izņems no maza skapīša balto kokvilnas galdautu, ko sašuvusi no līdzpaņemtā palaga, uzliks divas dažādas māla bļodiņas ar ieskrambātām malām, divas slīpētā stikla spicglāzītes, kuras iemainījusi no lopkopes Ļizas pret zīda naktskreklu. Ļiza ilgi grozīja galvu, nesaprazdama, kāpēc Irmai nepieciešami tādi buržuju krāmi. Tad uzliks divas bleķa dakšas un glītas salvetes, kuras sašuvusi no savas baltās, ar ceriņkrāsas punktiņiem izraibinātās satīna blūzes ar špicainajiem volāniem; ar to viņa lepojās Kaspara kristību dienā, bet tagad noslauka taukainu muti.

Irma beidz rosīties ap galdu. Mazā krāsniņā silti čurkstinās treknais omulis. Viņa uzmanīgi atver sālītu sēņu burciņu un ielej spicglāzītēs slepus sagādāto kandžu. Kad zivs ir rūpīgi sadalīta divās daļās, viņa pusi uzliek uz pretējā šķīvja, apkārt glītā mēness lokā izkārto sēnes.

Irma apsēžas pie galda un aizdedz sveces galu. Brīdi klusējot raugās liesmā. Sākumā vārdi plūst lēni un mijas ar lielām pauzēm.

Vakariņas tev par godu, tēt. Piedod, ka ātrāk nezināju. Zivs ir reta. Kādreiz lasīju, ka tādas tikai Anglijas karaļnamā pasniedz. Un šeit.

Tēt, piedod man par tiem tomātiem. Irma iesmejas. Atceries. To rītu mūsu bērnības mājā. Kad ar māsu atradām tevis noglabātos gardumus – reti dabonamus tomātus, veselu kasti, noslēptu virtuves skapī zem dvieļiem, un uzspēlējām ar tiem kariņu. Visa virtuve bija piešķaidīta ar sārto sulu. Mēs smējāmies. Vaigi dega. Kleitas notrieptas ar tomātu miltaino mīkstumu. Tu neko neteici. Nevienu pašu vārdu. Tikai ātri mazgāji virtuvi, lai mamma neredz un nerūc, tīrīji nošķiestos traukus, galdu, krēslus, sienas un klusēji. Es dusmojos un gribēju, kaut tu kliegtu, kārtīgi sabārtu mūs abas. Skaļš pārmetums būtu bijis vieglāk panesams nekā tavas platās muguras saspringtais klusums, kas sūrstēja vairāk par sitienu. Viss gardais, tevis slepus gādātais pārsteigums man dzimšanas dienā neglīti saķepis grīdas spainī.

Man tev jāatzīstas, es zagu, tēt. Kā instinktu vadīts dzīvnieks. Bez sirdsapziņas un godaprāta. Zini, kad ir tikai dzīvība, tad viss ir daudz vienkāršāk. Jutekļi notrulinās, un pagātnes rēgi izgaist. Lai izdzīvotu, tiem nav nozīmes. Tad uz katru lietu vai notikumu raugies vien ar tādu nozīmi, vai tas kaut kā var palīdzēt izvilkt kaulaino bezdvēseles esību.

Es kļuvu par peli – izgrauzu katru zāles stiebru no akmeņainās, nedzīvās zemes. Izvilināju ikvienu koka skaidu, kas atkrita no pavasarī garām braucošajām laivām, jo skaida bija siltums. Niecīga kartupeļu miza bija spēks, katra iepuvusi sīpola šķēle – vitamīni, bet maize no puvušiem miltiem nozīmēja, ka sagaidīšu rītu.

Latviešu vīri, kas dzimtenē bijuši zvejnieki, pieņēma mani savā laivā, pārkāpjot jūrnieku likumu, ka sievietes uz klāja nes nelaimi. Kaut gan nebijām pārliecināti, vai tā būs laime vai nelaime, ja iesim bojā. Un kas es par sievieti? Dzīvnieks. Ēdu jēlas zivis turpat laivā un, apakškreklā iesietas, nesu pārējiem uz barakām, kaut par to draudēja sods. Mani ne reizes nepieķēra vai arī izlikās neredzam. Droši vien jau pat nemetu ēnu. Katru rītu vīri mani satuntuļoja un teica: “Irmačka, galvenais – turies stingri pie laivas malām!” Laivele zvārojās, apkārt zēģelēja asi griezīgs vējš. Es tikai kliedzu. Neko nelūdzu. Tur nebija Dieva, ko lūgt. Mana balss saplūda ar griezīgiem vēja auriem. Vienbrīd šķita – es arī biju okeāna vējš. Vīrieši mani izglāba. Visu paši darīja, es tikai turējos. Vienam no viņiem nebija bērnu, vecpuisis ar diviem lolotiem suņiem. Kad viņu veduši projām no mājām, nošāvis abus. Pažēlojis. Reizēm domāju: vai arī mani nevajadzēja pažēlot?

No trakās zvejošanas man tā kāja, apsaldēti asinsvadi un nervs. Bez štoka ļimstu kā klauns.

Tēti, man nav zobu. Bet ko es stāstu. Tu jau tagad tāpat visu redzi. Kad sakrāju tik daudz naudas un sālītu sēņu, lai ieliktu bleķa zobus, daudzas vietējās krievietes noskatījušās pasūta tādus un liek uz saviem veselajiem. Un es nenēsāju lakatus, man ir cepurīte, ko pagatavoju no veca šineļa un vilkādas atgriezumiem. Mani pieņem gandrīz kā savējo, nesaprot, bet pieņem. Kā gan var saprast to, kurš spiests būt tas, kas nevēlas būt? Vēlāk, kad mūs pārveda tuvāk cilvēkiem, kur novērtē izglītību, tad jau izsitos, iegrozījos kolhozā par grāmatvedi.

Tajās reizēs, kad man liekas, ka esmu zivs, kas slāpst zem ledus, domāju par tevi un bērniem. Esmu taču tava meita. Ja tu varēji būt stiprs, tad arī es varēšu. Vai tu esi viņiem stāstījis par mani? Kā gan citādi, protams, ka esi. Tas ir vienīgais, kas man pieder, cerība, kas stiprina, ka viņi domā par mani. Ka viņos ir daļa no manis.

Vienpadsmit un piecpadsmit gadu. Reizēm mokos, varbūt vajadzēja ņemt viņus līdzi. Te ir skolas, un es labi iztieku. Es varētu tik daudz ko viņiem stāstīt, mācīt valodas. Kaut gan nezinu, kā ir labāk – redzēt, kā bērni nomirst no bada vai kad viņi saprotoši skatās uz tevi badīgām, izvalbītām acīm un no cingas asiņojošām smaganām.

Varbūt būs labi, ko? Varbūt viņi kaut kā izaugs? Viņus taču pieskata Oskars. Mājā dzīvojot arī sievietes. Varbūt Oskara meita kļūs viņiem par pamāti? Droši vien, vai ne? Kā gan citādi. Nav taču gluži sveši bērni. Tēva brāļa mazbērni taču. Vismaz nav badā un mācās. Oskars taču rakstīja. Sapņos bieži redzu Kasparu, kā viņš spēlējas ar koka zirdziņu mūsu krāsaino stikliņu verandā un smejas. Uz balta mežģīņu galdauta smaržo āboli un plūmes, un tu lasi viņam priekšā pasaku par jātnieku zelta zirgā. Tāds omulīgs, atgāzies ādas zvilnī un smaidi. Vējš pārskaita mežģīņu aizkara bārkstis un šūpina ābeļzarus, un gaismas stars, izlauzies cauri stikliņu krāsu miriādēm, pielej telpu simtiem krāsainu zvaigžņu atspulgu. Es pie klavierēm spēlēju Šūmani vai Čaikovski.

Atceries to vienīgo reizi, kad pārmeti man pārāk grezno dzīvi, biežās balles un rautus, tu man teici par to maizīti, ko būtu gan vajadzējis pakārt augstāk. Nez par cik augstāk tu īsti biji domājis, mīļo tēt? Nespēju iztēloties tavu seju tagad, kad zini, ka tava meita no nabaga ir ņēmusi žēlsirdībā pasniegtu sakaltušas maizes gabalu, bet naktīs sausu muti, saplaisājušām lūpām alkaini murgojusi par spaini ar izšķaidītiem tomātiem.

Irma sadzird soļus pie ārdurvīm un ātri čukst: Dusi saldi, mīļo tēt. Es ticu, ka kādreiz tikšu mājās. Pie tevis. Es apsolu! Es zvēru! Es aiznesīšu tev ceriņus no mūsu dārza. Tie ir izturīgi, tos taču viņi nebūs pazudinājuši.

 

4

Kad visi devušies pie miera, Irma aizdedz sveci, kuru iestiprinājusi grāmatplauktā atrastajā nosūbējušajā sudraba svečturī, kas ir viņas vienīgā piemiņa no mātes. Kā ēna bez skaņas izstaigā otrā stāva istabu, koridoru un virtuvi. Sienas piesūkušās svešām smaržām, smakām, trulas vienaldzības un parastības. Durvis pavirši nokrāsotas dažādos toņos, krāsa vietām lobās kā veca koka miza, dažas apkniedētas ar brezentu. Kāpnes, nevīžīgi negludi nostaigātas, virtuve ar svešiem katliņiem un traukiem, vienādām karotēm, kas piesūkušās ar nepazīstamu pirkstu, lūpu, mēles zīmogiem. Smagās, vijumiem darinātās sudraba karotes Kaspars ar Māru izmetuši laukā, esot bijušas pavisam nomelnējušas un nespodras, nopirkuši jaunas – gaišas un vieglas – no bleķa. Istabā baltā podiņu krāsns ir vesela. Viņa tai pieglaužas. Tik patīkami sajust gludo vēsumu pie kaistošās pieres. Pie sienas īrisu ziedu gobelēna auduma dīvāniņš ar apzeltītu aukliņu apdari, bērnu izgulēts un vietām izdilis pavisam plāns, viens dekoratīvais spilventiņš pazudis. Viņa noglāsta riekstkoka skapi, tā virsma bērnu nagu apskrambāta, robaina, dažviet skabargaina. Grāmatplauktā sējumi ir veseli, lai gan noputējuši un, visticamāk, nelasīti.

Māja ir kā viņa, Irma – kropla, novalkātu, piesmietu spozmi, pievilgusi svešām dzīvēm, atmiņām, nāvi, riebumu, svešu valodu, citādām domām un paražām. Tur aiz klusējošām brezenta durvīm, aiz viņas mājas durvīm elpo tie citi, kas guļ viņas gultās, sedzas ar viņas palagiem. Laimes meklētāji. Vai viņi tik tiešām ir gandarīti, krākdami svešā mājā, zinot, kur palikuši tās saimnieki? Nē, viņi nezina, kā tas ir, kad ir sava istaba, virtuve un buduārs, savs pods un savs dārzs. Savas drēbes viņi glabā Irmas skapjos un izmazgātas izvēdina viņas dārzā. Brīvi no kauna un nezinoši. Pieraduši. Tāpat kā Irma pieradusi, izplēsusi no miesas kaunu, kamēr ikmēneša asinīm notrieptas lupatas žuva svešu vīriešu acu priekšā.

Mazajā istabā Irma atrod patafonu un Šūberta plati. Labi saglabājušās. Ķermeni pārvirmo trīsas – neviens nav cilājis, nav klausījies. Viņa saudzīgi notrauc putekļus no papīra aploksnes, drudžaini izvelk patafonu. Ai! Adata nolūzusi. Attopas, ka ir taču nakts. Gan jau Kaspars salabos, vai arī jānopērk radio ar atskaņotāju. Pagājuši sešpadsmit gadi. Progress lieliem soļiem iet pār pasauli.

Irma izvelk Žeņas sagādāto Dostojevska “Idiotu”. Viņš negribēja Irmu laist, solījās braukt līdzi. Irma aizliedza. Žeņa piedraudēja viņu nodurt. “Dur ar’,” Irma nošņāca. Žeņa, lādēdams zemi, debesis un Irmu, izgāza dusmas ar visām durvīm, aizgāja un slīcināja tās šņabī. Naktī, kad bija izdauzījies pie neaizslēgtām durvīm, izsita viņas istabas logu un aizmiga uz lieveņa kā pamests suns. Sabijusies, ka tik tiešām nenosit, Irma tonakt nakšņoja pie paziņas Zojas un vairs par viņu nedomāja. Žeņa Irmai vairs nav vajadzīgs. No rīta viņa noskūpstīja sirsnīgi raudošo Zoju un aizbrauca, neatstājot Žeņam ne vēstuli, ne adresi. Viss bija pateikts.

Un uz ko gan viņš cerēja? Krievs būdams, viņš nebija dzirdējis Čaikovski, sagādāja Irmai Tolstoju, Dostojevski, pat Šolohovu. Tikai nesaprata, kāpēc viņai tas nepieciešams. Priekš kam viņai kolhozā aristokrātu murgi? Deva Irmai, piesakot, ka izrāvis pāris lapu no “Kara un miera,” neesot bijis, kur ietīt speķi. Irma pārbrauc ar plaukstu grāmatas vākam un ieliek to plauktā. Vai viņš tiešām domāja, ka varētu ieņemt Edvarda vietu?

Viņa apsēžas Māras gultā un vēro guļošo Kasparu. Tik līdzīgs viņam. Divdesmit gadu, mazliet mazāk, nekā bija Edvardam, kad viņi iepazinās. Tikai acis nesmejas. “Tas nekas, pēc laika viss sakārtosies,” Irma sevi mierina. Viņa pēkšņi skaidri atceras pirmos gandrīz piecus gadus kopā, pirmos dēla vārdus, pat īsu teikumu, ko viņam bija iemācījusi viņu aukle: “Mammīt, tu esi mana saulīte.” Tad viņa vieglītēm noglāsta Kaspara silto muguru. Roka tik sen nevienu nav glāstījusi.

Viņa lēnām izkārto savas nedaudzās lietas – pāris svārku, jaku, zeķes, veļu. Rīt viņa ies un nopirks jaunu kleitu, jāapjautājas, vai šuvēja, prasmīgā žīdiete, vēl kaut kur atrodama. Šuvēja Zelma, kuras jaunākais puisītis nomira pa ceļam uz Sibīriju, palika Igarkā, bet otrs dēls studē Noriļskas celtniecības institūtā.

Vēl viņa nopirks īstu kafiju. Ak Dievs, cik sen tāda nav baudīta! Kopš tās reizes tundrā, kad iedzimtie ņenci, nezinādami, ko ar tādām cietām spirām darīt, bija izgāzuši kafijas pupiņas laukā. Nometinātajiem to veikaliņā nepārdeva, “ņepaloženo, toļko dļa ļudej”*, bet ņenciem notirgoja. Tie vārīja, vārīja vairākas stundas, bet, tā kā tās mīkstākas nepalika, ņēmuši un izlējuši laukā pie jurtas. Sievietes, ašas kā vāveres, veikli salasīja, sasmalcināja, uzvārīja un pievērtām acīm dzēra kā ambroziju. Lāga ļaudis – ņenci. Viņus iesauca par “Pit i tai”, jo lielā vērtē turēja spirtu un tēju. Vismaz zināja, ko ar tiem darīt. Arī jau uzmanījās, bēguļoja, lai netiek ieslodzīti kādā kolhozā. Nāca pie nometinātajiem ciemos savu ziņkāri apmierināt – uz baltajiem vergiem paskatīties. Sēdēja barakā, bet Irma nervozēja, redzot, ka utis strīpām lien no drēbēm laukā. Žēl cilvēku, bet citu utis vairs negribējās. Savējās bija uzvarējušas ar karstu ūdeni un tīrību.

Tagad viņa izvelk no jakas kabatas pasi – pirmo dokumentu sešpadsmit gados, kas apliecina viņas likumīgo piederību cilvēku sugai un piešķir tiesības dzīvot tā, kā vēlas. To viņai izsniedza komisariātā kopā ar papīru, ka viņa ir reabilitēta un brīva. Pietrūka vien piebildes: “Staigā un negrēko vairs!” Gatavā Marija Magdalēna, bet Jēzus vietā Hruščovs. Tikai neviens nepaskaidroja – ko lai ar tādu brīvību dara? Ja starp bijušo un jauno dzīvi plājas laika izdedzināts tuksnesis.

Viņa nebrauca uzreiz. Sākumā bija jāaprod ar nebrīvē turēta, tramdīta, apspiesta zvēra brīvību. Vajadzēja atbildēt sev, vai viņai vispār ir tiesības sākt dzīvi no jauna tur, kur viss jau ir citādi, kur viņas saknes saaugušas ar svešām saknēm, bet varbūt jau izravētas pavisam. Vai viņa drīkst atgriezties tur, kur neviens viņu tā īsti vairs negaida, varbūt pat uzskata par traucēkli? Vai viņa varēs dzīvot tā, it kā nekā nebūtu bijis, tur, kur viss ir atņemts, tur, kur nezini, ko domā vai jūt tavi pieaugušie bērni? Vai viņi klausās Čaikovski? Vai ir redzējuši Kazāku, Eliasu, Skulmi, vai viņu pirksti jutuši porcelānu, vai viņi gribēs mācīties, vai viņi vispār kaut ko no tās dzīves vēlas? Vai viņi mani sapratīs un gribēs? Šis tramīgais Kaspara skatiens un trūcīgā valoda.

Vai dēls jutās glaimots vai tomēr viņa acīs pavīdēja tāda kā viegla pretestība – tajā brīdī, kad Irma piedāvāja dzīvot vienā istabā? Minēja kaut ko, ka gribējis doties dzīvot citur, īrēt kādu istabu vai vismaz izkrāmēt mazo aukles kaktu, bet Irma viņu pārtrauca, sakot, ka tur jau ir tik šauri, ka viņš ar savām garajām kājām atdurtos durvīs. Un vispār, tās ir muļķības. Irma nepiekrīt. Tikko satikušies. Viņš ir ar mieru, protams, viņš piekrīt. Kur tad lai viņa dzīvotu?

Māra – spurains skuķis, tikpat smalki veidota kā viņa, kupliem tumšiem matiem, bet augums sasprindzis un mēle – asa kā pātaga, gaita – neveikla, nekādas grācijas, nekādu manieru, ēdot čāpstina un sarunājas ar pilnu muti. Irma ievērojusi, ka Mārai ir Edvarda īkšķi – slaidi, bet gali taisni kā nošķelti. Pirmajā dienā aizskrēja, kā spoku ieraudzījusi. Neaudzināta. Izprasījusies Oskaram gulēt lejā uz tahtas. Viņai neviens to ne liedz, ne arī aizkavē. Irmai šķiet, ka viņa Mārai nepatīk, ka viņa to ir nobiedējusi. Viņa bija gaidījusi neveiklību, mulsumu. Nepatikai nebija gatavojusies. Nu lai skrien, nomierināsies, tad aprunāsimies. Irma pūlas iztēloties to sajūtu, kad nēsāja Māru sevī, kad viņa tur brieda, kad abas bija tik tuvas, kad bija nešķiramas. Un nevar.

___________

* Nepienākas, tikai cilvēkiem. (Krievu val.)

Kustība ir gandrīz nemanāma

(fragments)

Skatos uz mākoņiem, kas bezrūpīgi slīd pāri. Man arī gribas plūst kā mākonim. Bet nekā. Man jādomā par basketbolu. Īstenībā es gribētu dejot baletu – viegli virpuļot zīda pačkā, stīvināta tilla taurenīšiem ap augšdelmiem. Neviens skolā nezina, bet, kopš mamma mani aizveda uz “Gulbju ezeru”, es slepus mājās trenējos. Lecu piruetes, stiepjos špagatā, iestudēju miniatūras un katru rītu pirms brokastīm koridorā, pieturoties pie pakaramā, izpildu piecas kāju pozīcijas. Svetai balets patika vienu gadu, tad, kad pirmo reizi uzpīpējām un briesmīgi aizrijāmies ar dūmiem. Toreiz tēvs viņai nopirka puantes. Varēju lūgties, cik spēju, manējie ik reizi, kad par to ieminējos, pārmeta, ka mana aizraušanās viņus iedzīs bankrotā.

Vienreiz, ceļot kāju bezdelīgā, aizķēru kristāla vāzi ar tulpēm. Tā sašķīda uz grīdas un nopludināja paklāju. Bet pēc tam, kad atliecos port de bras un lustra zaudēja vienu piparmētru toņa cokolu, mamma paziņoja, ka nu vienreiz pietiek, ka ar maniem smagajiem kauliem par balerīnu es nekad nekļūšu un labāk ir, ja to pasaka viņa, nevis piedzīvoju kaunu horeogrāfijas skolas uzņemšanā. Ieslēdzos vannas istabā, atgriezu krānu un izlikos, ka mazgāju rokas, bet īstenībā sēdēju kaktā zem halāta, lai būtu tumsā. Tumsa vienmēr glābj. Izlūdzos Svetai, lai aizdod man puantes uz divām dienām. Tas nekas, ka divus izmērus par mazu, galvenais, ka varu nostāvēt uz purngaliem. Sāp drausmīgi, tomēr kāja tajās izskatās tik gracioza.

Uz skolu nāk sarīkojumu deju skolotāji vai sporta treneri un skatās, vai kāds varētu derēt. Sadzen visus sporta zālē un liek kustēties, dejotāji mūzikas ritmā, sporta treneri – skriet un vingrot. Tad “laimīgajiem” piedāvā pamēģināt. Es ļoti cenšos, lai tiktu vismaz sarīkojumu dejās, – stāvu trešajā pozīcijā taisnu muguru, mūzikas ritmā grozu gurnus un nobeigumā vēl nosēžos grand plie, tas man padodas izcili. Bet deju skolotāji skatās man garām vai pāri, it kā es būtu nevis metrs septiņdesmit, bet gan caurspīdīga. Sveta vakarā ierauga manu saplīsušo seju, neko nesaka un atdod man puantes pavisam.

Pirms pusgada sporta stundā ienāk junioru basketbola komandas treneris, liek skriet apkārt laukumam, driblēt un mētāt bumbu. Vēlāk viņš ar nopietnu sejas izteiksmi paziņo, ka tik garām meitenēm kā man ir grēks nespēlēt basketbolu.

Es īsti nezinu, kas ir grēks, bet nojaušu, ka tam ir saistība ar briesmīgu sodu, iestāstu sev – ja kādam mani smagie kauli patīk, tad tas ir mans liktenis, un sāku trenēties. Mamma ilgi klusē, bet tēvs uzelpo, jo, pēc viņa domām, beidzot nodarbojos ar kaut ko tādu, kam esmu piemērota. Arī sporta zāle turpat pie mājām, nav nekur jāvadā.

Tikai nevaru pierast pie kedu švīkstiem un krītošu ķermeņu žļerkstiem uz sviedrainas grīdas, mani šķebina gumijas un putekļu smārds zālē, miklu locekļu trulie būkšķi, kad tie satiekas triecienā. Nejūtu nekādu azartu un vēlmi grūstīties, lai atņemtu bumbu un lauztos uz grozu. Un tas vārds – lauzties –, man sagriežas vēderā, kad meitenes ar rokām kā smagiem āķiem šķeļ citu miesā, lai tiktu uz priekšu, pēc tam ģērbtuvē pārģērbj saskrambātos augumus un dodas katra uz savu pusi. Kaut arī nopietni šaubos, vai spēšu iekļauties tik saliedētā komandā, cenšos un azartiski izliekos, jo atteikties taču ir grēks. Galu galā izdomāju – ja es cītīgi trenētos, kļūtu tikpat slavena kā Uļjana Semjonova, braukātu pa visu pasauli un mani rādītu televīzijā. Visi mani ieraudzītu, apskaustu un mīlētu.

Virtuves Dievs

(fragments)

Vija runā skaļi. Pati ar sevi un ar lietām sev apkārt. Ar psiheni neviens nedraud. Paretam ieklīst kāds tūrists prasīt pēc ūdens vai ceļa. Citādi tikai govis pļavā un kaķene Mellene, bet tā jau runā vēl vairāk par Viju. Tikai saprast vajag. Vija saprot. Mellene arī Viju mīl. Guļ priekšā uz virtuves galda kā cepetis, saulē sasilušu kažoku un rīta apgaitā sarautu zirnekļa tamborējumu uz auss.

Virtuvē ir pašauri. Bez krāsns vietas tik vien kā galdam, mazai trauku bufetei, izlietnei un gultai. Gulta te palikusi vēl no ziemas, ienesta virtuvē, lai nav augu dienu jākurina istabas. Naktīs arī nekur tālu nav jāgramstās, var tepat padzerties vai pačurāt skārda spainī. Kad atbrauc mazdēls no Rīgas, arī vienmēr grib pie omes gultā. Pat vasarā. Vijai patīk sajust maigo pēdu siltumu pie izžuvušajiem stilbiem, apglāstīt sīkām pūciņām klāto muguriņu un klausīties, kā elpo dzimtas turpinājums.

Nolikusi lodīšu pildspalvu uz galda, viņa atliecas krēslā, paskatās uz savu plaukstu, tad uz galdu un pasmaida. Plauksta tikpat raiba kā galds. Noglāsta robaino koku, uzmanīgi, gandrīz maigi pārbraucot pāri visām rieviņām un negludumiem, mazliet apstājoties pie dziļākajām iedobēm. Virsma viscaur izraibināta nažu griezumiem un bērnu dakšu parakstiem. Vija jau kādu laiku mierīgi noskatās, kā parādās arvien jaunas plaisas, bet senākās ieēdas arvien tumšākas – berz vai neberz.

Vijai priekšā aprakstīta papīra lapa, kas izplēsta no rūtiņu burtnīcas, kurā pieraksta tēriņus un ikdienas padarāmos darbus. Viņa gatavojas to salocīt, tad tomēr rūpīgi pārlasa vēlreiz katru vārdu, vienam pielabo galotni, vēl kādu pasvītro, tad saloka, ar naga galu novelk gar locījuma vietu un ieliek rozīgā aploksnē ar šķielējošu rūķi, kam sarkans deguns un uz muguras ar banti nostiprināta eglīte. Citas galda atvilktnē nebija. Kaut ko domās pārcilā, paņem aploksni un uzraksta uz tās pāris vārdu, padomā un pieraksta vēl dažus. Tad paņem padilušu rokassomiņu un ieliek tajā aploksni. Ieskatās vēlreiz, izvelk pustukšu smaržu flakoniņu un pieliek pie deguna.

Ieva atveda to no Rīgas, Vija atminas. Pēdējoreiz, kad ciemojās pie manis, bija dikti nogurusi. Pārstrādājusies. Direktore mārketinga firmā. Visu vakaru runāja pa telefonu par kaut kādiem brien–stormiem un projektiem. Izdzērām viņas līdzpaņemto vīnu pamīšus ar piparmētru tēju, sarunājāmies aprautām frāzēm starp telefonsarunām kā garāmgājējas. Bet nu, ja cilvēkam vajag.

No rīta meita palūdza, vai var iznest galdu pļavā. Iznesām. Sēdēja stundām, kafiju dzerdama, un trakām acīm skatījās uz kaimiņu ragulopiem, kas, rāmi plīkšķinot astes, dzīvojās starp alkšņu krūmiem. Jautāju, vai gribēs pankūkas ar biezpienu vai zapti, bet viņa paskatās uz mani un saka, vai es varot iedomāties, kāda svētlaime tā esot – vienkārši sēdēt pļavā un stundām skatīties uz govīm. Atbildēju, ka te jau tās laimes netrūkst, lai brauc un blenž kaut katru dienu. Jau mēnesi nav braukusi. Nejautāju, kāpēc viņa tā raujas. Ja pati nestāsta, tad ko prasīt. Tātad viņai to vajag.

Barankas

(fragments)

Vienu dienu meitenes, kas mizoja dārzeņus vietējā ēdnīcā, ierosināja sarīkot pie mums draudzības vakaru, tā teikt, padejot un parunāties. Solījās paņemt līdzi arī draudzenes. Šim piedāvājumam izskanot, īsu brīdi starp mums valdīja saspringts klusums. Par laimi, uz grīdas nokrita bleķa karote, ar trulu paukšķi atsitoties pret linoleju. Pārsteiguma izteiksmi sejās paspējām nomainīt pret augstprātīgu smīniņu, kas, protams, nozīmēja – lai nāk, bet lai nesadomājas. Lai lauku skuķi saprot, ka meitenes priekš mums ir ierasta lieta.

Kad domīgi soļojām uz mūsu mitekli, garais Dainis nopietnā balsī paziņoja: “Vajag šņabi.”

“Kādu šņabi?” es automātiski pajautāju, bet, atskanot apkārtējo ņirdzīgajām sprauslām, tūlīt centos labot savu neveiklību, piebilstot: “Nu kā – pšeņičnuju vai stoļičnuju?”

Dainis paklupa pret akmeni, tad izslējās un lietpratīgi noskaldīja: “Nu polšu vajag, kāda disene bez polša!”

“Varbūt šampi?” Gunārs ierosināja. Dainis paskatījās uz Gunāru, mēs visi paskatījāmies uz Gunāru kā uz briežu baram pieklīdušu aitu. Sākām zviegt. Gunārs piesarcis mēģināja ķepuroties un izmisīgi klāstīja, ka katrs muļķis taču zina: meitenēm patīk burbuļi.

Nekādi citi piedāvājumi dzērienu marku sakarā neizskanēja. Tikai – kur to dabūt? Veikalā mums nedotu, jo dažiem vēl nebija pat sešpadsmit. Atcerējāmies, ka mūsu darba vadītāji parasti uz launaga laiku norāva kombainam ķēdi, tipa nokritusi, un devās uz remontu darbnīcām pēc palīdzības. Pēc brīža bija atpakaļ ar tehniskā dienesta autiņu, instrumentiem un šņabi. Zibenīgā ātrumā izrāva litru uz trijiem, uzmontēja ķēdi un turpināja strādāt, turklāt tā, it kā būtu iztempuši tikai termosu ar aveņu tēju. Ar kombainu gan brauca kā ar sacīkšu vāģi pa vagām, kartupeļi bira kā zirņi uz visām pusēm. Spējām tik lasīt.

Salikām kopā visu senču līdzi iedoto naudu un, cerību spārnoti, aizsūtījām Daini – kā vispieredzējušāko – uz darbnīcām sarunāt kādu polšu. Pēc stundas viņš bija atpakaļ ar tīkliņu, kurā šķindēja vairākas pudeles ar dziru, bez kuras, nu jau visiem bija skaidrs, nekāda draudzēšanās nebūtu iespējama.

Istabā sastūmām metāla gultas gar sienām, atbrīvojot vietu deju placim. Ērikam bija līdzi kasetnieks bez vāciņa, arī pāris kasešu ar “Modern Talking” un supergrupas “Pērkons” ierakstiem. Noņēmām no krāsns pēc veca biezpiena dvakojošās zeķes un, satraukti svīzdami, gaidījām meitenes. Klusībā cerējām, ka visas būs skaistas vai vismaz interesantas.

Atnāca piecas. Divas bija tīri tā nekas, ar tām varētu arī padejot. Bet pārējās, nu es nezinu, uzlūgt varēja tikai ar aizvērtām acīm. Pēc pirmās pudeles virpuļoja tikai tās trīs. Dainis un Ēriks ar abām smukajām pazuda tumsā, šķita, ka siena šķūņa virzienā. Pārējie priecīgi kā suņi lēkāja ar tām skābajām vīnogām. Izskatījās, ka viņiem vienalga, ar ko draudzēties.

Tad man viss piegriezās, paņēmu pudeli un izgāju pagalmā. Apsēdos uz akas grodiem. Saskumu. Es pat lāgā bučojies vēl nebiju. Viena meitene man tīri labi patika, vārdu gan neatceros. Jautra, un augums smuks. Bet viņa ar Daini uz šķūni.

Pienāca vēl Gunārs, un mēs viebdamies strēbām to polšu uz abiem. Iesākumā bilde sāka peldēt un nāca smiekli. Kamēr sēdēju, nekas, bet, kad piecēlos, tad gan kājas pašļuka uz abām pusēm špagatā, nozvēlos uz mutes zālē. Biju dzirdējis, ka šmigā zeme nāk pretī, bet nesapratu, kā tas var būt. Un te nu tā nāca – ar visu mēnesi. Sākumā sasvērās sāniski un tad taisni virsū. Kad tiku augšā, turpat atlēju pie akas, gandrīz iekritu tajā caurumā. Labi, ka pret vindu atsvēros. Iedomājos, ka parasti akai ar līkumu gāju, bet tagad zvalstījos uz betona malas kā kartupeļu maiss. Bail nemaz nebija.

Tad Gunārs izvilka cigarešu paciņu un tādā noslēpumainā balsī man prasīja, vai es gribot uzpīpēt “Kosmosu”. Skaidrs, ka gribēju. Kā ievilku pirmo dūmu, tā zeme vairs nenāca pretī, saplūda ar Gunāra bālo seju un aizvēlās kaut kur bezdibenī vai kosmosā, un es tai līdzi. Vispār brīnums, kā tonakt nenomiru.

Nākamā bija vecāku diena. Man pirms tam gribējās, lai mamma atbrauc. Nebiju nekāds mīkstais, bet iekšēji kņudēja no vēlmes sajust, ka par mani domā, ka ilgojas. Tomēr tuvākais cilvēks. Viņa mani viena audzināja. Bet šoreiz būtu bijis laimīgs, ja viņa neatbrauktu. Kolhozs jau arī bija kaut kur ellē ratā tālu prom no Rīgas.

Bet viņa atbrauca. Dažiem neviens neatbrauca. Atbraucējiem, protams, bija līdzi tašiņas ar gardumiem. Pārsvarā kūkas, cepumi, zupas burciņas, vārīti cīsiņi, šprotes, ledenes. Gunāram tēvs “Laimā” strādāja, bija atvedis veselu kilogramu “Serenādes” pildījuma.

Mamma mazliet kaunīgi sniedza man barankas un atvainojās, ka vairāk naudas neesot bijis. Pieticis tikai autobusa biļetei un barankām.

Nekādu ķep-ļep

(fragments)

Nu, izdomāji, kā lencītes taisīsim – ar zelta fliteriem vai no tā paša auduma?

Neuztraucies, pabeigšu. Ja vajadzēs, kaut līdz rītam sēdēšu. Ja es apsolu, tad izdarīšu. Protams, ja elektrības korķus neizsitīs vai kāds logu neizdauzīs.

Te jau atmarozku rajons. Klimst apkārt izvalbītām acīm, salietojušies kaut kādu draņķi, tiem jau bremžu nav. Durvis visu laiku jāslēdz ciet. Kā lai es zinu, kad viņiem kriša aizbrauks, ka liks man ar koku. Un ko es viena varu tādiem padarīt? Vienreiz jau vitrīnu izdauzīja naktī, kleitu ar visu manekenu aiznesa. Divas dienas gaidīju, kamēr saimnieks logu iestikloja. A man jāstrādā. Kauns, solīdi cilvēki nāk, bet man te bomžatņiks kaut kāds – finieris loga vietā. Slava bogu, tagad rokas vairs nesalst.

Nu paskaties, kādas sānos mežģīnes piešuvu. Būsi skaistāka par līgavu. Ņems un nomirs no skaudības. Domā – nenomirs? Nu nezinu. Agrāk es tikai kāzu kleitas taisīju, caurām naktīm sēdēju un izšuvu baltas mežģīnes, nu visādas izšuvu – ar pērlītēm un stikliņiem. Oi, sirds un rokas līksmoja, šito laimi! Firma pat uz ārzemēm manus meistardarbus sūtīja. Neviens mūsu ateljē tādus smalkumus darināt nemācēja. Vīrs kā dulls skrēja vakaros dusmīgs, bērni esot neēduši, domāja, ka es ar kādu ļubovņiku ņemos. Iedomājies, bet man rokas mežģīnēs un visas domas arī tai skaistumā. Kurš tad stundas skaita? Oi, mans Vaņa, nu kāds tur ļubovņiks, kad tāds darbs! Un vai tad bērni paši nemāk kartupeļus uzvārīt.

Paņem, re, šito ieloci, pieturi ar roku, ja. Prasi – kāpēc tās kleitas vairs nešuju?

Nu krīze taču sākās. Cilvēkiem švakāk ar naudiņu palika, mūsu ateljē arī izjuka. Tagad īrēju šito peļu alu un pārsvarā remontēju apģērbu, vot laboju kostīmiņus, pāršuju kažokus, pat somas, iešuju rāvējus, pārtaisu, piešuju, atšuju, apšuju. Vot, batjuškam talāru pielaboju, brokāta rizu ar sudraba krustiem un nierītēm izšūtu, skaista, vai ne? Darbs jau pamatīgs. Visur vajag tā uzmanīgi uzspraust, citādi negludi sanāk, audums kaprīzs. Nemāku es tā ķep-ļep. Ar rūpību un mīlestību, un tikai. Citādi – kā cilvēkam acīs skatīties. Gadās tādi audumi, nu, tāds kā tavējais, es jau pa gabalu redzu, oi, mokas būs, bet jātaisa, un vairāk naudas jau arī neprasīšu.

Nu, naudas jau nekad nav pietiekami, jau otro mēnesi esmu saimniekam parādā par īri. Pats slikti kurina un tad brīnās, ka nemaksāju. Ateljē lieveni nevar notīrīt, aizvakar kā liku kāju uz pakāpiena, tā atmuguriski visā augumā gar zemi un, re, elkoni sasitu, tagad tāda asa sāpe iemetusies, nevaru lāgā atliekt, gludekli noturēt grūti. Bet naudu saimnieks grib.

Labi, naudas nav. Bet iedvesmas arī nav.

Kad nav, tad nekas nesanāk. Gadās, ka divās dienās dabonu gatavu tādu kleitu, ka visiem mutes vaļā no brīnumiem, un tad tik dzirdu no klientiem, ka kāds esot pajautājis, kas par dizaineri. A dizainers es – Marina. Atceries, pati man stāstīji. Jā. Es savu lietu zinu. Manas rokas drēbi pazīst. Bet, ja nav iedvesmas, nekas nebūs. Ciest nevaru, ja mani piespiež, tad viss caur mokām nāk un nesanāk, kā vajag. Vakar pat zvanīju vienai dāmai un teicu, ka nav iedvesmas un neko nevaru pasākt. Jāgaida. Un gaida arī. A ko darīt? Vai tad mugurā nav ko vilkt? Pašai būs labāk, es taču zinu.

Pagriez man tagad priekšu, ja. Nerausties, neieduršu. Ā, esi mazliet riepiņu uzaudzējusi. Tievē tagad? Uz diētas sēdi? Uz spa un jogu piestaigā? Es jau gan tev varētu izstāstīt, kad svars vislabāk krīt. Negribi? Ahā, tomēr gribi. Tad, kad iemīlies, un tad, kad kreņķi ir. Ar garantiju.

Toreiz, kad vīru sabrauca uz ielas, staigāju apkārt kā saburzīts palags. Rokas trīcēja, galva tukša, izkaltu kā skelets. Tikai darbs mani glāba. Bērni vairāk vieni paši dzīvojās. Kaut kā jau to skolu pabeidza. A ko darīt? Nauda kādam jāpelna. Labi, ka batjuška palīdzēja, lūdzās par mani, un nekas, redz, ar dievpalīgu dzīva, vesela, šuju. Palēnām jau to parādu atdodu.

Tagad kā balerīna griezies lēnītēm uz riņķi, atzīmēšu apakšmalu. Nē, pirkstgalos necelies, vēl galva sareibs, neesi jau vairs nekāda meitene.

Redzi, es jau visu saku, kā ir. Ja ieraugu, ka galīgi nepiestāv, tad tā arī pasaku: šitais modelis tieši un konkrēti noplicinās tā jau nekādās krūtis, gandrīz kā tev, tāpēc te vajag drapējumu, lai kuplāk izskatās. Uzreiz visur pareizās proporcijas. Es jau redzu, kas cilvēkam piestāv, ko vajag izcelt vai noslēpt. Aizvakar arī viena dāma noliek man priekšā žurnālīti ar Gucci svārkiem. Tur meitenīte tāda – divas spičkas kāju vietā, nevar saprast, kur iespraustas, a klientei dibens kā virtuves galds. Bet vajagot faltes no vidukļa. Nu netaisīšu es faltes, tā arī saku, nesmuki būs. Kā var nesaprast? Spogulī uz sevi neskatās, bet es parādu. Nu nevar tā.

Skatiens

(fragments)

Toties mana alerģija pret laukiem ir īsta. Jau no domas par kratīkli pa grantētiem ceļiem vai piedāvājuma svinēt Jāņus pļavā man piemetas vēdergraizes. Atceros, kad mani vecāki izšķīrās, uz pāris nedēļām biju aizvesta pie vecmāmiņas – tēta mammas – uz laukiem. Māja bija veca, ar klona grīdu un maizes krāsni, celta gleznainā vietā pie upes. Tur bija daudz mājputnu, zirgs, cūkas un pļava, kur ālēties, pat pāris šķūnīšu, kuru putekļainajā skaidu pustumsā nozust no acīm uz visu dienu. Vecmāmiņa mani žēloja – nespieda ne agri celties, ne rušināt dobes, ne barot mājlopus. Man nepārtraukti sāpēja vēders. Vecmāmiņa gatavoja daudz ēdiena, bet, kad ieēst vairs nespēju un mocījos ar grēmām, satraucās tikai par to, ka kaut kas nav bijis pietiekami svaigs. Jo vairāk man sāpēja, jo vairāk ēdiena viņa gatavoja. Kad pārbraucu mājās, zvērēju, ka vairs nekad tur neatgriezīšos. Bet mamma pasmējās un teica, ka es vienkārši nevarot panest tik daudz nožēlas.

Turpat, laukos, esmu vēlējusi mammai nāvi, mazliet arī vecmāmiņai, kad mani atkal turp aizveda. Man bija apsolīts, ka “uz neilgu laiku”, šķita, ka tas uz vienu nakti.

Vecmāmiņa priecājās, pārmeta mammai krustu un nobļāva viņai nopakaļ: “Ņe puha, ņe pera!”

“K čortu!” mamma piesarkusi atkliedza.

Vecmāmiņa nopūtās un apņēmīgi devās uz virtuvi gatavot ēst. Mamma neatbrauca ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā. Paģērēju vecmāmiņai, ka vajag piezvanīt, varbūt kaut kas noticis. Viņai nebija telefona, bet pie kaimiņiem pāri ceļam, kam tas bija, viņa nesteidzās. Sapratu, ka viņas abas man melo. Tādu nodevību nevarēju piedot. Diez vai es apzinājos, kas ir nāve, bet no sirds gribēju, lai viņas mirst, jo bija pelnījušas kaut ko šausmīgu. Nākamajās dienās es principā neko neēdu, vārīdamās dusmās, kas mijās ar nebeidzamiem klusi čukstētiem “lūdzu, lūdzu, lūdzu…”, katru dienu stāvēju alejas galā tuvāk ceļam un izteiksmīgi gaidīju. Vecmāmiņa tikai vaimanāja un lauzīja rokas, bēra cūkām silē karbonādes un gatavoja jaunas.

Mamma neatbrauca viena. Vīrieti sauca Eižens, viņš mīlot manu mammu. Turpmāk mēs bieži pavadījām laiku kopā, viņš mūs vadāja ceļojumos pa Latviju, pat uz somu pirti un nesen applūdināto Staburagu. Skolas sacerējumā par to, kā aizvadīta vasara, man bija notikumiem visbagātākais stāsts. Eiženu un vecmāmiņu gan es nepieminēju.

Reiz viņš atbrauca pie mums, uzdāvināja man lāci manā augumā, mammai pasniedza smaržas melnā samta kastītē ar zeltītu ornamentu un milzīgu rožu pušķi. Viņa sēdēja atstatus, mugurā bija balta sintētikas jaciņa ar smalku musturu, kas mazliet izstiepās uz viņas kuplajām krūtīm, bet krietni sarāvās slaidajā vidukļa daļā, kuru apjoza sarkana jostiņa. Pelēkie smalkvilnas svārki ar uzšuvēm priekšā un aizmugurē, mazliet virs ceļa, piegulēja viņas slaidajiem gurniem un graciozajām, lakādas kurpēs ietērptajām kājām. Eižens apsēdās man pretī, noskremšļojās, maigi satvēra manu plaukstu un svinīgi lūdza man viņas roku. Nosvīdu. Man viņš bija sācis iepatikties, bet kādam bija jāsaņem sods par “nožēlas” nedēļu pie vecmāmiņas un arī par to, ka viņš uzdrīkstējies mīlēt manu mammu.

“Nekad,” es teicu. “Tikai pār manu līķi.”

Mīlestība ar vērmeļu garšu

Kardelā parasti bija ļoti karsts, ne mazāk kā trīsdesmit astoņi grādi ēnā. Visnetīkamākās sajūtas pārņēma, kad nežēlīgi koda odi. Mūsu ciematā bija tāda recepte pret insektiem: no rīta jāizdzer viena krūze stipras vērmeļu tējas, tad ķermenis svīst rūgtus sviedrus, un odiem tas ļoti nepatīk. Iedomājieties (man tolaik bija tikai četri gadi) tādam mazam puišelim jādzer šī rūgtā tēja, bet nedzert nedrīkst, jo mamma stāv blakus…

Vēl garšas mokas bērnībā sagādāja zivju eļļa. Kā Āmen baznīcā katru trešo dienu bija jādzer zivju eļļa no brūnas pudelītes, kur uz etiķetes uzzīmēts cilvēciņš − zvejnieks, kurš uz muguras nes milzīgu zivi. Eļļa bija šerminoši bālā krāsā. Un mēs, bērni, to dzērām, jo, ja nedzers, tad dabūs pa mizu. Iedzert jau kaut kā varēja, bet tā atraudziņa vēlāk − tā bija visbriesmīgākā.

Manas gastronomiskās ikdienas sūro garšu saldināja manas mīļās auklītes smaids. Tā bija mana māsīca. Meksikā ģimenes ir ļoti ģimeniskas. Tuvinieki ir ļoti atbildīgi par savējiem. Visi mēģina palīdzēt cits citam, īpaši tas attiecas uz bērnu audzināšanu un pieskatīšanu. Ja ģimenē piedzimst bērns, viņu auklē vēl neprecētās māsīcas vai arī citas radinieces, kuras neapmeklē skolu vai nestudē augstskolā. Vārdu sakot, ja dzimtas sievietes ir brīvas no svarīgām lietām ārpus ģimenes, tad viņu pienākums ir palīdzēt tiem ģimenes locekļiem, kam ir bērni.

Manu māsīcu sauca Minerva. Viņai bija zaļas acis un melni, cirtaini mati. Viņa mēdza mani mazgāt nelielā zilganzaļā plastmasas vannītē. Aiz mājas bija mazs pagalmiņš, pār kuru patīkamu ēnu meta palma − tā pati, pie kuras tēvs sēja savu šūpuļtīklu. Tur mēs plunčājāmies. Labi atceros, kā garšoja ziepes, ar ko viņa mani mazgāja. Toreiz ziepes bija tādas cietas, četrkantīgas un dzeltenā krāsā, saucās Džuljeta (Julieta). Tās smaržoja ļoti īpatnēji – pēc vērmelēm. Man bija gari, sprogaini mati, kuros reizēm aizķērās kāds ziepju gabaliņš, un kad es tos sapurināju, mutē ielija rūgti eļļaina garša. Mana māsīca bija ļoti skaista – visskaistākā meitene ciemā. Biju viņā ļoti iemīlējies. Kad man bija pieci gadi, viņa apprecējās. Toreiz, nevarēdams saņemties aiziet uz baznīcu, kur notika viņas kāzu ceremonija, stāvēju ceļa galā un pieraudāju slapju savu balto uzvalciņu. Vēlāk to nekad vairs neuzvilku. Īsti neatceros, vai tāpēc, ka izaugu no tā, vai tāpēc, ka tas pārāk smaržoja pēc vērmelēm.

Mango izaicinājums

Mana mamma donja Ofēlija bija skolotāja lauku skolā, kur vietējiem indiāņiem mācīja spāņu valodu. Toreiz, beidzot pedagoģisko institūtu, viņa noslēdza līgumu ar Izglītības ministriju par to, ka desmit gadus nostrādās par skolotāju bilingvālā skolā indiāņu ciemā, lai vēlāk varētu pasniegt pilsētā. Un kā tāds jaunlaiku konkistadors devās uz džungļiem pie indiāņiem… Toreiz daudzas indiāņu ciltis vēl bija ceļā no pirmatnējās kopienas uz civilizāciju. Netraucēti dzīvoja vietā, kur neviens kāju nebija spēris, un apstrādāja zemi, audzējot visu nepieciešamo savai iztikšanai, tāpēc spāņu valodu zināja vien retais. Autobusi tur nebrauca, jo ceļu vienkārši nebija. Skola atradās tālu no mūsu dzīves vietas. Nokļūt tur varēja vai nu helikopterā, vai divas dienas jājot zirga mugurā. Tāpēc, ērtības labad, mamma veselu nedēļu dzīvoja indiāņu ciematā Huastekā, nelielā kleķa mājiņā pie skolas, un pilsētā atgriezās vien brīvdienās.

Viņas centieni vietējo izglītošanas labā, protams, palīdzēja huasteko cilts pārstāvjiem integrēties modernajā sabiedrībā, bet nekādi neveicināja saticību pašas ģimenē. Kad mani vecāki izšķīrās, man bija četri gadi, un vienu gadu man nācās kopā ar mammu nodzīvot indiāņu ciemā Trapiče del Rosario. Dzīve tur man šķita brīnišķīga, īpaši kulinārijas jomā. Netālu no skolas pletās varenas, ēnainas mango plantācijas. Koki bija lieli kā ozoli, to zarus krāšņus un kuplus darīja biezu brūnu lapu vainagi. Tur auga visdažādākās mango šķirnes. Populārākā bija mango manilla – tiem bija sulīgi, saldi, gareni, zeltaini un ļoti smaržīgi augļi. Vēl bija apaļie un lielie petacon mango.

Ciematā man bija draugs Huans. Tā kā meksikāņu skolās mācības sākas no piecu gadu vecuma, tad laiku pirms mācību sākuma izbaudījām radoši. Abi, par spīti mammu stingrajam aizliegumam, bieži mukām no mājām un rāpāmies augstajos kokos pēc saldajiem augļiem. Īstās briesmas mums uzglūnēja ēnainajās pazarēs − lapu kaudzītēs starp koku saknēm ložņāja indīgas čūskas un rimti dzīvojās milzīgi resni kilogramu smagi rūsgani krupji. Tā kā zeme zem kokiem bija noklāta ar brūnas krāsas lapu paklāju, un arī krupju gaļīgais ietērps bija tādā pašā toņkārtā, viegli bija nejauši uzmīt uz mīkstām, kustīgām un kurkstošām lapām. Vēl bija jāuzmanās no krītošiem augļiem. Ja tādam četrgadīgam uz galvas uzkrīt puskilogramu smags, gatavs mango, var sanākt garšīga, tomēr pamatīga nelaime.

Īpaša delikatese mums bija zaļi mango. Atbrīvojām tos no glumās ādiņas un ēdām, cik spējām, apkaisot ar sāli un pipariem. Līdzi man vienmēr bija vectētiņa dāvinātais salokāmais nazītis, kabatā sauja sāls un piparu maisījuma.

Pēc šīm kulinārajām baudām, protams, dabūju no mammas pa mizu. Ne jau tikai čūskas viņu biedēja. Tie mango tomēr bija zaļi. Pietiek ar diviem zaļiem bumbuļiem, lai tādam mazam cilvēciņam, kāds toreiz biju es, kājas kļūtu dikti ātras. Parasti gan notiesājām vairāk, tāpēc tajās dienās visu vakaru biju aizņemts… Mamma rājās. Bet tādas jau ir visas mammas. Ko tur…

Mīlestības un disciplīnas simbioze

Mans vectētiņš Valdomero piedzima spāņu zemnieku ģimenē un bērnības pirmos gadus pavadīja Meksikas ziemeļos, Leonā pie Gvanahvato pilsētas. Viņa likteni skarbi ietekmēja 1910. gadā uzplaiksnījusī Meksikas revolūcija. Diktatora − prezidenta Porfirio Diaza uzsākto netaisnīgo agrāro reformu nomocītie zemnieki, kas, nespējot nomaksāt pārmērīgi lielo zemes nodokli, bija spiesti šķirties no savas zemes par labu lielajām saimniecībām jeb fazendām, kas darīja viņu stāvokli beztiesisku, uzsāka cīņu par zemi un brīvību. Šie notikumi valsti uz daudziem gadiem ierāva nerimstošas cīņas un nestabilitātes mutulī. Vectētiņš šo notikumu jūklī zaudēja visu ģimeni un guvis pamatīgu rūdījumu, izauga par īstu vīru. Vēlāk kopā ar leģendāro ziemeļu rajona revolucionāru līderi, Francisko Viļju, viņš piedalījās kaujās pret federālo armiju un nonāca līdz Verakrusai. Tobrīd revolūcijas paisuma viļņi sāka pierimt, un Verakrusā viņa ceļi krustojās ar šarmanto Enriketu. Cietais, kaujās rūdītais vīrs, nespēja pretoties vecmammiņas siltajam valdzinājumam un ķērās pie ģimenes pavarda būvēšanas.

Zemniekam tolaik iegūt izglītību faktiski nebija iespējams, bet kaut kādā veidā vectētiņš bija apguvis labas manieres, galda etiķeti, mācēja lasīt un rakstīt, bet Meksikā tolaik tas bija retums. Izglītotajiem piederēja vara, un tie varēja pamācīt pārējiem, kā labāk dzīvot. Droši vien tāpēc 1930. gadā, kad zemnieki bija tikuši pie savas zemes, vectētiņu ievēlēja par priekšsēdētāju nelielā ciematiņa Kvetsalanā, kurā bija kādi trīssimt iedzīvotāju. Viņa galvenais uzdevums bija uzturētu kārtību un nodrošināt aizsardzību pret federālās armijas bandītiem, kas joprojām siroja apkārt. Vectētiņu cienīja stingrās stājas, labdabīgā humora, drosmes un izlēmīguma dēļ, turklāt, ciematiņā vairāk neviens lasīt un rakstīt neprata. Varbūt tāpēc viņam tika piedots incidents, ko viņš izraisīja, būdams labi iesilis, dodoties mājup no vietējā kroga.

Vectētiņš tā uz rīta pusi labi parunājies par dzīvi ar vietējiem vīriem − tas nozīmēja arī daudz izdzertas tekilas, uzkāpa zirgam mugurā, un, auļodams pa ciema galveno ielu, kliedza: «Federāļi nāk! Federāļi nāk!» Izcēlās panika. Viss ciemats bija kājās, un ļaudis bailēs pa galvu, pa kaklu skrēja laukā no savām mājām un sekoja priekšsēdētājam. Arī vecmammiņa vienu bērnu paķēra vienā rokā, otru – otrā un joza kalnu virzienā. Kad ļaudis jau kādu brīdi bija skrējuši un pirmais izbīlis bija norimis, visi apjukuši apstājās. Vectētiņš, izmetis slaidu loku, atjāja atpakaļ un jautāja apstulbušajiem iedzīvotājiem: «Nu ko, nobijāties?» Lieki teikt, ka ļaudis par šo joku bija nikni, tomēr viņi vectētiņam piedeva. Vēl dažus gadus viņš bija vadošā amatā, nešķīrās no pistoles un ar lielu atbildību pildīja savus pienākumus.

Vecmammiņa ļoti uztraucās par vīru, jo īpaši, kad viņš devās sargāt apkaimes ceļus no bandītu uzbrukumiem. Telefonu toreiz nebija. No notikuma vietas atlidoja vien bezpersoniskas ziņas, piemēram, tik un tik vietējo ir nošauti. Vectētiņš nekad neko nestāstīja, nelielījās un lieki nebiedēja. Ar pistoli un mačeti, kā rāda vesternu filmās, sargāja zemnieku tiesības un savu ciemu.

Negulētu nakšu spožie meli

Vēl pirms iestājos Halapas Mākslas akadēmijā, kas ir respektablākā topošo mākslas kalpu svētnīca Latīņamerikā, biju sapratis, ka mākslinieks pats par sevi ir ļoti liels egoists un melis, ka māksla vispār ir vieni lieli, spoži un ne tik spoži tēloti meli. Ja es uzzīmētu puķi, tad tā tomēr nebūtu īsta puķe. Puķe ir, lūk, tur puķu podā uz palodzes. Es to puķi uz papīra tēloju. Mākslinieks spēj notēlot, un tā arī ir mākslas būtība.

Kad izturēju iestājpārbaudījumus un biju viens no piecdesmit laimīgajiem, kuriem bija iespēja pilnveidoties slavenākajā meļu svētnīcā, no kuras priesteru − skolotāju viedās acs un arī pašu mācekļu – studentu izturības un ticības mākslai bija atkarīgs, cik pārliecinošs veidosies katra tēlotāja ceļš uz virsotni un atzinību, izbaudīju, cik mākslinieku vide ir radoša un smagi panesama vienlaikus. Mākslas akadēmija ir vieta, kur visi cīnās par savu melošanas attīstību un arī par to, kurš galu galā tēlos talantīgāk, pārliecinošāk un interesantāk. Četrus gadus, ko pavadīju svētnīcā, atceros kā dzelžainas disciplīnas un negulētu nakšu caurvītu radošu moku un laimes brīžu piestrāvotu posmu. Tāpēc, ja kāds gaida asprātīgu pastāstu par mākslinieku ikdienas bohēmu, tad, atvainojiet…

Akadēmijā virs ieejas durvīm bija uzraksts: «Mākslas akadēmija negatavo māksliniekus». Viss mācību process to arī nozīmēja: tu esi šeit, jo tev ir daudz dots, un šajās telpās ir visi līdzekļi, kurus tu vari ņemt, lietot, augt un veidoties, tikai, starp citu kāds sīkums, tāds kā nerakstīts noteikums jāievēro – daudz jāstrādā. Var jau arī neņem tos līdzekļus un dabūt diplomu, bet nekļūt par izcilu mākslinieku. Var kļūt par dizaineri un taisīt glītus interjerus. Viss ir relatīvs. Varēja zīmēt tikai obligātajās divpadsmit nodarbību stundās nedēļā. Bet tie, kas meklēja savu ceļu, arī es tai skaitā, strādājām divdesmit divas zīmēšanas stundas, tikpat gleznošanas stundas, bet tēlniecības nodaļā mēs patiesībā dzīvojām. Atnāca skolotājs, nolika modeli un pazuda, parādījās tikai pēc četrām stundām, paskatījās, atzīmēja plusus un mīnusus, pārējais tavā ziņā. Nedaudz pasnaudām, kaut ko paēdām, kas arī nebija viegli − pamēģiniet ar astoņiem māksliniekiem vienoties, ko visi ēdīsiet, un atkal strādājām. Skolas durvis nekad neslēdza. Tā arī bija mūsu bohēma. Nekam citam laika neatlika. Pat ievārījumus vārīju mākslas vārdā kopā ar izcilu zīmēšanas skolotāju, zviedru – Pēru Andersonu viņa virtuvē, mājā, kuru ieskāva paša iekopti skaisti ķiršu un aprikožu dārzi. Zaptēm likām nosaukumus: ķiršu goija vai aprikozes picaso sīrupā, atkarībā no iztirzājamās tēmas.

Mācību laikā radošo meklējumu negulētās naktis aizvadīju slavenā Halapas mākslinieka Luisa Reči darbnīcā – studijā, kas šobrīd ir pārveidota par lielā meistara muzeju − in memorum. Viņa nāves apstākļi arī ir gana intriģējoši un mākslas darba cienīgi, tikai jāizvēlas, no kura skatu punkta raudzīties. Publiskais viedoklis pauž, ka diženais mākslinieks miris no infarkta, bet draugi ir pārliecināti, ka meistars kādā iedvesmas brīdī, protams, meskala jeb agaves šņabja reibināts, ir nokritis no tapanko (balkoniņa). Ticiet, kurai patiesībai vēlaties.

No manas tēlniecības un keramikas nodaļas astoņiem talantīgiem meļiem, to pabeidza tikai viens, un tas nebiju es, jo, sekojot sirdij, tobrīd jau braucu ar traktoru Ķeipenē.

Es pametu svētnīcu, lai kopā ar sev dārgu cilvēku dotos uz otru pasaules malu − pilns ticības: «Ja es varu uzzīmēt portretu, gleznot, ko vēlos, māku uztaisīt māla podu un blakus ir cilvēks, kuru mīlu, es varu dzīvot un būt laimīgs jebkur.»

Lūk, tāda bohēma!

Pirmā Ķeipenes Margarita

Neskatoties uz to, ka biju atbraucis uz paradīzi, kur visiem ir darbs, pa lēto var dabūt traktoru, ar ko uz skolu vest bērnus, kur norēķinus veic polšu valūtā (tā arī maksāju par saplīsušu mašīnas izpūtēju ar diviem polšiem, jo rubļus mehāniķis neņēma), es ierados Latvijā ar ģimeni un man ātri vajadzēja saprast, ko es varu darīt, lai nopelnītu iztiku un pabarotu bērnus. Nekur pasaulē nevarēja nopirkt trīs istabu dzīvokli par 300 dolāriem. Ķeipenē varēja. Ziņas par jaunajiem kaimiņiem izplatījās zibenīgi un pie mana dzīvokļa durvīm bieži klauvēja nošņurkuši vīreļi, kas ar raksturīgu žestu, sitot zem zoda, prasīja naudu, bet kaimiņienes zvanīja un interesējās, kas būs nākamajā «Bagātie arī raud» sērijā.

Man bija divas iespējas: taisīt vai nu krogu vai keramikas darbnīcu. Izmantoju abas. Sievastēvs Ķeipenē bija privatizējis bijušo kolhoza graudu kaltes cehu, tur blakus veidoju keramikas mākslas darbnīcu. Kamēr ņēmos ar māliem, viņš kalna otrā pusē privatizēja vēl vienu nodegušu ēku, kur viens stūris dīvainā kārtā bija palicis vesels. Tur izlēmām veidot bāru ar nosaukumu Colors. Rita sāka meksikāņu tradīciju garā apgleznot telpu sienas. Mēbeļu namā nopirkām krēslus un galdus, sagādājām gaismas un mūzikas aprīkojumu diskotēkām. Ēdienkartē iekļāvu nelielas uzkodas, piemēram, tortas, empanadas – vienkāršus ēdienus no produktiem, ko varējām dabūt uz vietas. Smalkajā dzērienkartē iekļāvu Meksikā populārus dzērienus: Pina Colada, Daiquiri, Cuba libre un kokteili Margarita ar vienīgo tekilu, ko ieveda no Polijas, Two fingers. Bijām pirmie, kas Ķeipenē sāka tirgot kokakolu.

Kad vietējie pirmo reizi ienāca krogā, apmulsuši skatījās apkārt. Griesti bija melni, uz sienām bija uzgleznoti kaktusi un dejojoši skeleti. To, ka jāsamazina piparu un citu aso garšvielu daudzums ēdienos, sapratu visai ātri, ievērojot, kā viesu sejas ar luksofora gaismas pārslēgšanas ātrumu no bālgana ādas toņa mainījās uz sarkanu un kā visi kampa limonādi lieliem malkiem. No dzērieniem vietējie prasīja tikai divas lietas – limonādi un litru šņabi. Kokteiļus jauca paši. Neskatoties uz savādo piedāvājumu, krogs bija milzīgi populārs, jo bija vienīgais Ķeipenē.

Savukārt es piedzīvoju īstu šoku, redzot, kā vēsie latvieši kāvās līdz asinīm. Gandrīz kā kovboji ar indiāņiem Tex-Mex virtuves veidošanās pirmsākumos. Nekad nebiju redzējis kautiņus sniegā, man tā bija īsta eksotika. Domāju, ka tā tāda latviešu tradīcija: iedzert un tad demonstrēt savu spēku. Pats arī piedalījos, turklāt nācās apgūt jaunu profesiju – kļuvu par ārā sviedēju un apmeklētāju izvadātāju. Vakaros, ejot no kroga mājās, ceļmalā kā tādas brangas avenes vācu piedzērušos un sniegā pakritušus kaimiņus, krāvu ragavās un vedu mājās, lai nenosalst.,Pēc divām nedēļām no kroga atvēršanas brīža nebija vesela neviena mēbele, visas bija salauztas. Tad ņēmām un paši izgatavojām izturīgus beņķus un solus no kārtīgiem dēļiem, tie turēja. Pat cūku varētu kaut uz tā galda. Pa visu Ķeipeni bija viens policists vārdā Saša, viņš arī bija mūsu apsardze. Būdams vietējais, viņš pārsvarā tikai aizrādīja kārtības traucētājiem, piemēram: «Vai jūs, lūdzu, nevarētu kauties ārpusē?»

Ziemā, lai uzturētu siltumu, ar malku kurinājām četras krāsnis. Reiz, kārtējā kautiņa laikā, mans kaimiņš, atsitoties pret vienu no tām, pārsita galvu. Nākamajā dienā pie manis atnāca viņa sieva un skaļi kliedza, ka to krogu jāver ciet, ka vīrs visu algu notērējis un vēl pa galvu dabūjis. Vakarā ieradās pats cietējs ar asiņainu apsēju ap galvu un uzsauca: «Eu, meksikāni, ielej man šņabi!»

Karostas rēgi

Es, zviedru režisors Karls Bjoršmarks un kino producente Kristīne Briede kļuvām par Liepājas Karostas rēgiem ar adresi Katedrāles iela 2, īsāk K2.

2000. gadā notika starptautiskā filmu veidotāju konference Baltijas reģionā − Transit Zero. Locomotive International kino grupa bija organizatori no Latvijas puses. Atbraucām uz Liepāju meklēt semināru norises vietu. Ieraudzījām pamestu pilsētu pie Liepājas – Karostu − Padomju armijas kazarmas ar tukšām logu acīm, brukt sākušo kristāla pili un katedrāli, kas spokaini mirdzēja kā briljants gruvešu kaudzē. Vide atgādināja tukšu, apsūbējušu antīku trauku, kurā varēja ieliet kaut ko labu vai ļaut nogrimt vēstures bedrē. Postaža citus šausmināja, bet mēs redzējām vides skaistumu un sapratām, ka varētu šeit apmesties uz dzīvi un taisīt mākslu. Naudas un atbalsta nebija nekāda, bija tikai labas idejas un mūsu entuziasms. Vienā namā gribējām izveidot demokrātisku un pastāvīgu kultūras centru, radošās darbnīcas, pieejamas galvenokārt bērniem. Tādi trīs frīki, no kuriem viens meksikānis, otrs zviedrs, abi runā latviski un smalka meitenīte ar lielām acīm, gājām uz namu pārvaldi prasīt apsaimniekošanā «Divu admirāļu namu». Namu pārvaldniece Gaida Korņilko teica: «Gribat tur veidot kultūras centru, lūdzu,» un piešķīra mums māju.

Sākām tur dzīvot. Katrs lika savu artavu. Es ņēmos ar saimniecību. Tā kā vidusskolu biju beidzis kā elektriķis, tad vilku elektrību, urbu sienas, tīrīju vecās krāsnis, skaldīju malku. Kurinājām un dzīvojām. Mums nebija krāsu, bet man bija veca pieredze ar krāsu dabūšanu. Apstaigāju uzņēmumus, prasot kultūrai krāsas, un, tāpat kā Meksikā, man tās iedeva. Mājai bija vajadzīgs nopietns remonts. Trijatā domājām idejas, Kristīne rakstīja projektus un sniedza tos Kultūrkapitāla fondā. Tā tikām arī pie naudas. Dabūjām brigādi no namu pārvaldes, kas remontēja mums telpas. Visi strādnieki runāja krieviski, mēs nerunājām. Paskaidrojām tikai, ka te būs dom kuļturi. Puiši bija sajūsmā par trim ķertajiem un visiem, kas interesējās, kas te būs, atbildēja, ka te būs «Dom kuļturi, b…!» Es to brigādi vadīju… Sapratāmies.

Viss tapa mākslinieku eksotiskajā, nabadzības un skaistuma kontrastainajā vidē. Iztīrītajās telpās izveidojām radošās darbnīcas. Notika latviešu valodas stundas krievu iedzīvotājiem, darbojās kinoamatieru pulciņš, skaņas operatoru pulciņš, animācijas pulciņš, teātra pulciņš, foto un video pulciņš. Nodibinājām bērnu kori. Ievilkām pirmo internetu. Viss bija pieejams par brīvu. Pasniedzēji bijām gan paši, gan pieaicinājām citus māksliniekus. Interesi par pabūšanu kontrastainajā vidē, kur smelties idejas, izteica daudzi mākslinieki. Tāpēc izveidojām tādu mākslinieku rezidences modeli. Gribējām, lai mākslinieciskajā vidē veidojas saikne ar apkārtnes iedzīvotājiem. Mākslinieki, kas ieradās, varēja dzīvot par brīvu, bet uz visiem attiecās nerakstīts likums, ka kaut kāds laiks jāvelta darbam ar bērniem. Tā gleznotāji vadīja zīmēšanas pulciņus, amatnieki keramikas darbnīcas, videomākslinieki video un foto pulciņu. Smagi bija tikai tie brīži, kad bērniem jāpaskaidro, ka, lūk, šodien pulciņš beidzies, jo otrā rītā visi jau atkal ir klāt un gaidošām sejām grozās ap to māju.

Kad konferences un izstādes «Subjektīvs/Objektīvs» laikā ieradās Helēna Demakova, viņa minēja, ka «Karosta ir kā Tranzītzona. Ir ko meklēt drupu estētikā un sociālajā skarbumā ieinteresētajiem aktīvistiem. Aktivizēt Karostu – kaut uz brīdi, veidojot bērnu nākotnes atmiņas par māksliniekiem, ir cilvēcīgi.» Tā trijatā to cilvēcību arī vilkām − es pusotru gadu, Kristīne visus astoņus gadus. Patiesībā četratā. Mājas otrā galā darbojās kristīgā labdarības ēdināšana.