(fragments)
Nu, izdomāji, kā lencītes taisīsim – ar zelta fliteriem vai no tā paša auduma?
Neuztraucies, pabeigšu. Ja vajadzēs, kaut līdz rītam sēdēšu. Ja es apsolu, tad izdarīšu. Protams, ja elektrības korķus neizsitīs vai kāds logu neizdauzīs.
Te jau atmarozku rajons. Klimst apkārt izvalbītām acīm, salietojušies kaut kādu draņķi, tiem jau bremžu nav. Durvis visu laiku jāslēdz ciet. Kā lai es zinu, kad viņiem kriša aizbrauks, ka liks man ar koku. Un ko es viena varu tādiem padarīt? Vienreiz jau vitrīnu izdauzīja naktī, kleitu ar visu manekenu aiznesa. Divas dienas gaidīju, kamēr saimnieks logu iestikloja. A man jāstrādā. Kauns, solīdi cilvēki nāk, bet man te bomžatņiks kaut kāds – finieris loga vietā. Slava bogu, tagad rokas vairs nesalst.
Nu paskaties, kādas sānos mežģīnes piešuvu. Būsi skaistāka par līgavu. Ņems un nomirs no skaudības. Domā – nenomirs? Nu nezinu. Agrāk es tikai kāzu kleitas taisīju, caurām naktīm sēdēju un izšuvu baltas mežģīnes, nu visādas izšuvu – ar pērlītēm un stikliņiem. Oi, sirds un rokas līksmoja, šito laimi! Firma pat uz ārzemēm manus meistardarbus sūtīja. Neviens mūsu ateljē tādus smalkumus darināt nemācēja. Vīrs kā dulls skrēja vakaros dusmīgs, bērni esot neēduši, domāja, ka es ar kādu ļubovņiku ņemos. Iedomājies, bet man rokas mežģīnēs un visas domas arī tai skaistumā. Kurš tad stundas skaita? Oi, mans Vaņa, nu kāds tur ļubovņiks, kad tāds darbs! Un vai tad bērni paši nemāk kartupeļus uzvārīt.
Paņem, re, šito ieloci, pieturi ar roku, ja. Prasi – kāpēc tās kleitas vairs nešuju?
Nu krīze taču sākās. Cilvēkiem švakāk ar naudiņu palika, mūsu ateljē arī izjuka. Tagad īrēju šito peļu alu un pārsvarā remontēju apģērbu, vot laboju kostīmiņus, pāršuju kažokus, pat somas, iešuju rāvējus, pārtaisu, piešuju, atšuju, apšuju. Vot, batjuškam talāru pielaboju, brokāta rizu ar sudraba krustiem un nierītēm izšūtu, skaista, vai ne? Darbs jau pamatīgs. Visur vajag tā uzmanīgi uzspraust, citādi negludi sanāk, audums kaprīzs. Nemāku es tā ķep-ļep. Ar rūpību un mīlestību, un tikai. Citādi – kā cilvēkam acīs skatīties. Gadās tādi audumi, nu, tāds kā tavējais, es jau pa gabalu redzu, oi, mokas būs, bet jātaisa, un vairāk naudas jau arī neprasīšu.
Nu, naudas jau nekad nav pietiekami, jau otro mēnesi esmu saimniekam parādā par īri. Pats slikti kurina un tad brīnās, ka nemaksāju. Ateljē lieveni nevar notīrīt, aizvakar kā liku kāju uz pakāpiena, tā atmuguriski visā augumā gar zemi un, re, elkoni sasitu, tagad tāda asa sāpe iemetusies, nevaru lāgā atliekt, gludekli noturēt grūti. Bet naudu saimnieks grib.
Labi, naudas nav. Bet iedvesmas arī nav.
Kad nav, tad nekas nesanāk. Gadās, ka divās dienās dabonu gatavu tādu kleitu, ka visiem mutes vaļā no brīnumiem, un tad tik dzirdu no klientiem, ka kāds esot pajautājis, kas par dizaineri. A dizainers es – Marina. Atceries, pati man stāstīji. Jā. Es savu lietu zinu. Manas rokas drēbi pazīst. Bet, ja nav iedvesmas, nekas nebūs. Ciest nevaru, ja mani piespiež, tad viss caur mokām nāk un nesanāk, kā vajag. Vakar pat zvanīju vienai dāmai un teicu, ka nav iedvesmas un neko nevaru pasākt. Jāgaida. Un gaida arī. A ko darīt? Vai tad mugurā nav ko vilkt? Pašai būs labāk, es taču zinu.
Pagriez man tagad priekšu, ja. Nerausties, neieduršu. Ā, esi mazliet riepiņu uzaudzējusi. Tievē tagad? Uz diētas sēdi? Uz spa un jogu piestaigā? Es jau gan tev varētu izstāstīt, kad svars vislabāk krīt. Negribi? Ahā, tomēr gribi. Tad, kad iemīlies, un tad, kad kreņķi ir. Ar garantiju.
Toreiz, kad vīru sabrauca uz ielas, staigāju apkārt kā saburzīts palags. Rokas trīcēja, galva tukša, izkaltu kā skelets. Tikai darbs mani glāba. Bērni vairāk vieni paši dzīvojās. Kaut kā jau to skolu pabeidza. A ko darīt? Nauda kādam jāpelna. Labi, ka batjuška palīdzēja, lūdzās par mani, un nekas, redz, ar dievpalīgu dzīva, vesela, šuju. Palēnām jau to parādu atdodu.
Tagad kā balerīna griezies lēnītēm uz riņķi, atzīmēšu apakšmalu. Nē, pirkstgalos necelies, vēl galva sareibs, neesi jau vairs nekāda meitene.
Redzi, es jau visu saku, kā ir. Ja ieraugu, ka galīgi nepiestāv, tad tā arī pasaku: šitais modelis tieši un konkrēti noplicinās tā jau nekādās krūtis, gandrīz kā tev, tāpēc te vajag drapējumu, lai kuplāk izskatās. Uzreiz visur pareizās proporcijas. Es jau redzu, kas cilvēkam piestāv, ko vajag izcelt vai noslēpt. Aizvakar arī viena dāma noliek man priekšā žurnālīti ar Gucci svārkiem. Tur meitenīte tāda – divas spičkas kāju vietā, nevar saprast, kur iespraustas, a klientei dibens kā virtuves galds. Bet vajagot faltes no vidukļa. Nu netaisīšu es faltes, tā arī saku, nesmuki būs. Kā var nesaprast? Spogulī uz sevi neskatās, bet es parādu. Nu nevar tā.