(fragments)
Toties mana alerģija pret laukiem ir īsta. Jau no domas par kratīkli pa grantētiem ceļiem vai piedāvājuma svinēt Jāņus pļavā man piemetas vēdergraizes. Atceros, kad mani vecāki izšķīrās, uz pāris nedēļām biju aizvesta pie vecmāmiņas – tēta mammas – uz laukiem. Māja bija veca, ar klona grīdu un maizes krāsni, celta gleznainā vietā pie upes. Tur bija daudz mājputnu, zirgs, cūkas un pļava, kur ālēties, pat pāris šķūnīšu, kuru putekļainajā skaidu pustumsā nozust no acīm uz visu dienu. Vecmāmiņa mani žēloja – nespieda ne agri celties, ne rušināt dobes, ne barot mājlopus. Man nepārtraukti sāpēja vēders. Vecmāmiņa gatavoja daudz ēdiena, bet, kad ieēst vairs nespēju un mocījos ar grēmām, satraucās tikai par to, ka kaut kas nav bijis pietiekami svaigs. Jo vairāk man sāpēja, jo vairāk ēdiena viņa gatavoja. Kad pārbraucu mājās, zvērēju, ka vairs nekad tur neatgriezīšos. Bet mamma pasmējās un teica, ka es vienkārši nevarot panest tik daudz nožēlas.
Turpat, laukos, esmu vēlējusi mammai nāvi, mazliet arī vecmāmiņai, kad mani atkal turp aizveda. Man bija apsolīts, ka “uz neilgu laiku”, šķita, ka tas uz vienu nakti.
Vecmāmiņa priecājās, pārmeta mammai krustu un nobļāva viņai nopakaļ: “Ņe puha, ņe pera!”
“K čortu!” mamma piesarkusi atkliedza.
Vecmāmiņa nopūtās un apņēmīgi devās uz virtuvi gatavot ēst. Mamma neatbrauca ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā. Paģērēju vecmāmiņai, ka vajag piezvanīt, varbūt kaut kas noticis. Viņai nebija telefona, bet pie kaimiņiem pāri ceļam, kam tas bija, viņa nesteidzās. Sapratu, ka viņas abas man melo. Tādu nodevību nevarēju piedot. Diez vai es apzinājos, kas ir nāve, bet no sirds gribēju, lai viņas mirst, jo bija pelnījušas kaut ko šausmīgu. Nākamajās dienās es principā neko neēdu, vārīdamās dusmās, kas mijās ar nebeidzamiem klusi čukstētiem “lūdzu, lūdzu, lūdzu…”, katru dienu stāvēju alejas galā tuvāk ceļam un izteiksmīgi gaidīju. Vecmāmiņa tikai vaimanāja un lauzīja rokas, bēra cūkām silē karbonādes un gatavoja jaunas.
Mamma neatbrauca viena. Vīrieti sauca Eižens, viņš mīlot manu mammu. Turpmāk mēs bieži pavadījām laiku kopā, viņš mūs vadāja ceļojumos pa Latviju, pat uz somu pirti un nesen applūdināto Staburagu. Skolas sacerējumā par to, kā aizvadīta vasara, man bija notikumiem visbagātākais stāsts. Eiženu un vecmāmiņu gan es nepieminēju.
Reiz viņš atbrauca pie mums, uzdāvināja man lāci manā augumā, mammai pasniedza smaržas melnā samta kastītē ar zeltītu ornamentu un milzīgu rožu pušķi. Viņa sēdēja atstatus, mugurā bija balta sintētikas jaciņa ar smalku musturu, kas mazliet izstiepās uz viņas kuplajām krūtīm, bet krietni sarāvās slaidajā vidukļa daļā, kuru apjoza sarkana jostiņa. Pelēkie smalkvilnas svārki ar uzšuvēm priekšā un aizmugurē, mazliet virs ceļa, piegulēja viņas slaidajiem gurniem un graciozajām, lakādas kurpēs ietērptajām kājām. Eižens apsēdās man pretī, noskremšļojās, maigi satvēra manu plaukstu un svinīgi lūdza man viņas roku. Nosvīdu. Man viņš bija sācis iepatikties, bet kādam bija jāsaņem sods par “nožēlas” nedēļu pie vecmāmiņas un arī par to, ka viņš uzdrīkstējies mīlēt manu mammu.
“Nekad,” es teicu. “Tikai pār manu līķi.”