Kad rakstīju šo stāstu, kas pērn iekļuva stāstu konkursa finālā un kuru nolasīju festivālā Prozas lasījumi, izjutu tādu kā urdīgu nemieru. Iespējams, jutos kā Ehnatona galma tēlnieks Tutmoss, kurš alka pilnības ne tikai mākslā. Man gribējās apciemot veidolu, kurš bija nogulējis ar seju smiltīs teju 34 gadsimtus. Zināju, ka tas atrodas Berlīnē, Neues Museum. Manas grāmatas “Eismeer” (Friedrich Mauke Verlag) tūres laikā mēs beidzot satikāmies. Ar “ziepju traukiem” tuvāk nelaida, bet mēs sasmaidījāmies cauri gadsimtiem, piedodiet, caur stikla sienu. Pilnības manā prozā droši vien nebūs nekad, tikai grūti paciešama tuvināšanās tai.
Stāsta “Pie upes” fragments (no topošā krājuma “Laimīgi cilvēki”)
– Es vairs neesmu valdniece, Tutmoss, mosties. – Apstulbis tēlnieks pietrausās kājās, piegāja pie sacirstā plaukta un pacēla smiltīs iekritušu galvas veidolu. Brīdi domīgi to aplūkoja, tad noslaucīja putekļus un pasniedza to atnācējai.
– Te būs, tas nav gluži gatavs. Nepaguvu izveidot kreiso aci. Man vairs nav melnā kvarca, kā redzat, viss ir izlaupīts. Ņemiet bez maksas. – Viešņa paņēma veidolu un nolika to saules gaismā. – Jā, – viņa noelsās. – Man tikko bija piedzimusi ceturtā meita. Tava roka ir iemūžinājusi negulēto nakšu svētību tikko jaušamajā pietūkumā zem acīm. Vai atceries, kā klādams ģipša masu uz sejas, liki man turēt niedru salmiņus degunā, lai varētu paelpot?
– Protams, valdniec. – Tutmoss noplātīja rokas, joprojām nezinādams, kā izturēties.
– Jāatzīst, es uztraucos. Tādēļ vēlāk nācās nedaudz pielabot jūsu vaibstus.
– Es redzu, – viņa iespurdzās, – tu esi noņēmis nelielo kumpumiņu man uz deguna. – Tutmoss samulsis novērsās. – Es tikai nezinu, vai jūs saprotat. – Tas ir muļķīgi, bet šo tēlu es izveidoju pats sev.
– Kādēļ? – viešņas seja liegi iemirdzējās.
– To ir grūti izskaidrot. – Tēlnieks saduga. – Tajā ir attēlots ne tikai skaistums un nepieejamība. Bet arī manas slāpes… pēc nekad nesasniedzamā. Tādēļ es neizveidoju vienu aci.
– Es zinu, par ko tu runā, – viešņa atplauka. – Toreiz es ar nodomu atstāju vienu matu sprogu spraucamies laukā no zilās parūkas. Ar tavu vērību – tu noteikti to pamanīji, nu taču atzīsti, Tutmoss. – Tēlnieks iekoda lūpā. – Ja toreiz būtu atzinies, ko esmu redzējis un to dzirdētu kāds kalpotājs, tad visdrīzāk šodien jūs apciemotu kādu citu tēlnieku, vai ne tā?
– Neļaunojies, Tutmoss, – viešņa piecēlās un maigi noglāstīja ar zila stikla frītu tonēto akmens kroni. – Ja tu zinātu, cik maz savā dzīvē esmu bijusi aušīga.
– Nu, ziniet, – Tutmoss pacēla maisu ar zivīm un tūlīt nolika to atpakaļ. – Pie tā, ka valdniecei patiesi interesē manas domas, ir jāpierod.