Rvīna Vardes grāmatu ar draudzeni lasījām skaļi, braucot ar auto no Veimāras līdz Varšavai. Ar pīppauzēm, kurās veicām stīvā iegurņa vingrinājumus. Bija jāvingrina arī žokļi, bet tā mēdz gadīties, kad līdz krampjiem jāsmejas par situācijām, kurās gandrīz nekā smieklīga nav, bet autors tos mirkļus, notikumus un sajūtas apraksta tā, ka nevar nesmieties. Vienkārši ir forši, ka kāds šo pasauli redz mazliet absurdu, kas savā veidā nomierina, jo pasaule bieži tāda arī ir. Ā, un vēl grāmatu caurvij liega smeldze. Arī rezonē. Dienas Grāmata
