Par filmu un trolejbusiem

Par filmu un trolejbusiem

Šīs pārdomas turpina jūsmīgo ierakstu, ko publicēju uz savas feisbuka sienas, pēc oskarotā režisora Pāvela Pavļikovska filmas Aukstais karš (2018) noskatīšanās.  

Vērojot kadru gaismēnu kontrastus un aktieru poētisko spriedzes spēli uz ekrāna, atskāršu, ka aktrises Joannas Kuligas seja man kaut ko atgādina. Kādu epizodi no bērnības. Tas notika 1975. gadā, man bija pieci gadi. Ar tēvu izkāpām no trolejbusa. Tā vietā, lai ātri turpinātu ceļu, jutu, kā mana roka viņa raupjajā plaukstā viegli saspiežas. Mēs apstājāmies uz apsnigušās ielas. Kad neizpratnē paraudzījos tēva sejā, viņa vaibsti bija kļuvuši maigāki, lūpu kaktiņos ievilcies viegls smaids, skatiens klejoja tālumā. Brīdi mēs klusējām. Tad viņš pateica ko ļoti dīvainu: “Tā sieviete pie trolejbusa stūres ir ļoti līdzīga Simonai Siņorē.” Vairs neko. Mēs stāvējām vēl kādu brīdi. Piebrauca nākamais trolejbuss un mums vajadzēja kustēties. Vairāk nekad par to nerunājām. Kad iemācījos lasīt, atšķīru mammas “zem letes” iegādātu, 1969.gadā izdotu grāmatiņu Ārzemju kinoaktieri un ilgi pētīju franču aktrises Siņorē seju, – salīdzināju ar pazīstamām sievietēm, piedzīvoju neizpratnes trīsas, kad mēģināju viņas vaibstos saskatīt līdzību ar māti, pati uzkrāsoju lūpas un izmēģināju dramatiskus skatienus spogulī.

Vēlāk pieķēru sevi vērojam trolejbusu vadītājas – sievietes, bet franču kino kļuva par manu apsēstību labā nozīmē.

Filmas laikā uzplaiksnījušais atmiņu kadrs  pamudināja mani piezvanīt un pajautāt tēvam, vai viņš atceras to filmu ar Simonu Siņorē, kas viņam patikusi. Sākumā viņš neaptvēra, par ko runāju. Kāda Siņorē? Tad atcerējās, ka viņu patiešām aizkustinājusi filma Maksa par bailēm (1957) ar Īvu Montānu galvenajā lomā. Mākslinieks viņam dikti iepaticies, jo nebijis tāds kā citi dziedātāji: uzstājies vienkāršā džemperī, kad viesojies Maskavā, izmuldējis kaut ko nepareizu par Padomju Savienību, izcēlies mērens skandāls, gandrīz ticis izraidīts no valsts. Un Simona Siņorē bijusi viņa sieva, arī spēlējusi tajā filmā. Sievieti, pie kuras steidzies Montāna atveidotais varonis, bet aizgājis bojā. “Kolosāls dziedātājs”, viņš jūsmīgi nokrekstēja.

Filma Aukstais karš nepārprotami ir melnbaltā kadra šedevrs. Skaista un sāpīga kā Lorkas dzeja. Mīlestība uz ekrāna tik vitāla, ka neiespējama ne telpā, ne laikā, ne sabiedrībā. Tīrs kalnu strauta H2O. Attiecībās nekādi savstarpēji kompromisi netiek pieļauti. Tomēr kompromisa skaudrie upuri tiek nesti, bet tikai lai atkal satiktos. Pēdējais filmas kadrs vispār apstādina pulsu. Vairāk par filmu un  Austrumeiropieša melanholiju Kristīnes Želves rakstā Kinoraksti www.kinoraksti.lv/kadra/personiba/pavels-pavlikovskis-austrumeiropiesa-melanholija-490

p.s. Pēc filmas noskatīšanās pie dažiem skatītājiem novērots psihoanalītisks efekts. Tāda kā attīrīšanās.

Saruna ar Lauru Brokāni Punctummagazine
Ķīnas piezīmes mēness logā

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *