Paviesojos “Pavisam mazās svinībās”, ko sarīkojuši Kristaps Ancāns & Pauls Rietums. Vienbrīd nemanot ērti iekusu stūrītī uz apaļa moduļa, tā kļūstot par daļu no izstādes grupas, un pirmo reizi desmit gadu laikā ievēroju, ka balti krāsotās griestu sijas ir kā sliežu gultņi ar stiprinājumiem, tikai apgriezti otrādi. Sēdēju, klausījos savā iekšējā mūzikā, kaut kas no Lizas Džerardas tink, tink, tank un padomāju par vecākiem (šobrīd ir vecāku laiks), un pateicos Dievam, ka šodien ir labāk. Sēdēju, pateicos, bet telpa maigi klusēja. Tā glāstoši. Pēcāk pieslējos pie idejas kaut kur starp iedomātām anfilādēm un paļaujoties gāju cauri. Un tur jau varavīksnes strēle.
