Nē, bezgalīgā rinda pie sieviešu tualetēm man it nemaz nešķiet kaitinoša. Šī drūzmēšanās vēl neiepazītā sabiedrībā tik pašsaprotama, eksistenciāla un vienlaikus tik intīma procesa gaidās ir intriģējoša un bagāta augsne novērojumiem. Ja nu mazliet vēl saglabājies ieradums vērst skatienu sāņus, lai nebūtu jāsasatopas ar vīriešu atvieglotajām sejām, kad tie ejā stīvējas garām, pabeidzot rāvējslēdža vai siksnas piekārtošanas procesu. Pieciešu neērtības ar klusām nievām un rimtu padevību nenovēršamā priekšā. Tā noteikti joprojām ir dziļi iesēdusies mātes ietekme, nepārvarēts hronisks pārpratums, kad viesībās, iznākdama no tualetes, viņa nejauši saskrējās ar garāmejošu vīrieti, nosarka un valšķīgi iesaucās, ka sievietes vispār nečurā, izraisot viesu, īpaši jau vīriešu, vidū labvēlīgu jautrību. Ilgu laiku mēģināju viņai līdzināties, atdarināju, cik vien varēju un apzināti uztvēru šo procesu kā mulsinošu, iedzīvojos pat nelielā neirozē – atrodoties viesībās, cietos un agri gāju mājās, lai atvieglotos tur. Pieaugusi atklāju, ka tas bija mātes īpašais paņēmiens – nepiespiesti pateikt ko atbruņojoši banālu, kas izceltu viņu citu vidū. Viņa bija lieliska māksliniece, turklāt skaista sieviete, un necieta neko, kas vērta viņu pārāk parastu vai izskaidrojamu. Tā bija viņas īpašā pievilcību, kas, kā saka, nāk ne no kurienes, un kas visdīvaināko rīcību ļāva uztvert kā ekstravagantu un apburošu radošas personības izpausmi, kas man, par nožēlošanu, nepiemīt ne vismazākajā mērā. Tātad, kad atbrīvojos un sāku uztvert šo cilvēciski dabisko procedūru kā pašsaprotamu, sāku no tiesas izbaudīt ceļojumus.