Kategorija: Tad redzēs

Reiz viņa izteicās, ka jūtoties laika nodota. Bijis viens tāds brīdis, kad aizņemtības, bērnu vai sevis dēļ kaut ko palaidusi garām, bet laiks nav gaidījis. Kā tāds donžuāns – aizrāvis, spēlējies, jūsmojis, tad pēkšņi pagriezis muguru, nepielūdzamais, mūžīgi jaunais.

(fragments)

Sastopoties trešo un ceturto reizi, tu jau zini, ka viņas āda izgaro uzbudinoši lētu Oriflame eksotiku. Un viņas sviedri. Katrreiz tie ir citādi. Pēc to aromāta tu vari noteikt, vai viņa ir satraukta, nobijusies vai garlaikota.

Turpmāk tu uzmani, lai jūsu sarunas būtu īsas, viegli pacilājošas, asprātīgas, nekādā gadījumā ne pārlieku intelektuālas. Tevī pamazām nostiprinās cerība, ka jūsu starpā veidojas saikne – īpaša gaisotne, ne tikai tā virspusējā, jūsmīgā saskaņa, kas uzvirmo starp ieinteresētu pārdevēju un zinošu, patīkamu klientu, bet dziļāka, intīmāka.

Tu priecīgi atsaucies ikreiz, kad viņa tev draudzīgi pamāj vai aicina pievērsties atliktajam – romānam, dzejas brošūrai vai biogrāfijai. Viņa tajās ir ieskatījusies, bet tev tas nozīmē vienu – viņa ir iesaistījusies. Tu ļauj viņai lēni iepazīt savu rūpīgi pasniegto gaumi. Viņa ir aizrāvusies, tu to jūti. Bet steigties tu nedrīksti, steiga nav tavs sabiedrotais. Tu to zini. “Tu to zini,” tu sev atkārto. Pat, ja tas nozīmē iekost sev mēlē vai iedzīt nagus dziļi plaukstās.

Nē, bezgalīgā rinda pie sieviešu tualetēm man it nemaz nešķiet kaitinoša. Šī drūzmēšanās vēl neiepazītā sabiedrībā tik pašsaprotama, eksistenciāla un vienlaikus tik intīma procesa gaidās ir intriģējoša un bagāta augsne novērojumiem. Ja nu mazliet vēl saglabājies ieradums vērst skatienu sāņus, lai nebūtu jāsasatopas ar vīriešu atvieglotajām sejām, kad tie ejā stīvējas garām, pabeidzot rāvējslēdža vai siksnas piekārtošanas procesu. Pieciešu neērtības ar klusām nievām un rimtu padevību nenovēršamā priekšā. Tā noteikti joprojām ir dziļi iesēdusies mātes ietekme, nepārvarēts hronisks pārpratums, kad viesībās, iznākdama no tualetes, viņa nejauši saskrējās ar garāmejošu vīrieti, nosarka un valšķīgi iesaucās, ka sievietes vispār nečurā, izraisot viesu, īpaši jau vīriešu, vidū labvēlīgu jautrību. Ilgu laiku mēģināju viņai līdzināties, atdarināju, cik vien varēju un apzināti uztvēru šo procesu kā mulsinošu, iedzīvojos pat nelielā neirozē – atrodoties viesībās, cietos un agri gāju mājās, lai atvieglotos tur. Pieaugusi atklāju, ka tas bija mātes īpašais paņēmiens – nepiespiesti pateikt ko atbruņojoši banālu, kas izceltu viņu citu vidū. Viņa bija lieliska māksliniece, turklāt skaista sieviete, un necieta neko, kas vērta viņu pārāk parastu vai izskaidrojamu. Tā bija viņas īpašā pievilcību, kas, kā saka, nāk ne no kurienes, un kas visdīvaināko rīcību ļāva uztvert kā ekstravagantu un apburošu radošas personības izpausmi, kas man, par nožēlošanu, nepiemīt ne vismazākajā mērā. Tātad, kad atbrīvojos un sāku uztvert šo cilvēciski dabisko procedūru kā pašsaprotamu, sāku no tiesas izbaudīt ceļojumus.

(fragments)

Pavilkušas kājas zem sevis, viņas zviln istabas dīvānos kā Goijas mahas un lūkojās viņā baudkārām, citkārt tramīgām, izsmērētas tušas vai mākslīgo skropstu apvēdinātām acīm, rotaļīgi klāstot pastāstiņus, no kuriem tikko jaušami sūcas bērnības traumu un ģimenes tumšo noslēpumu ēnas, un vārga cerība, kas uz mirkli nepārprotami ir saistīta ar viņu un vēlmi izstiept konkrēto brīdi, izveidot tādu kā laika cilpu. Lai nesabojātu mirkļa vieglumu, viņš maigi pieskaras siltajām sejām, dzimumzīmīšu samtam, tetovētajiem taureņiem un rūnu rakstiem uz gūžām un pleciem, tā atgādinot, cik tas šobrīd ir neiederīgi. Jauki, ja viņas to saprot.