(fragments)
Pavilkušas kājas zem sevis, viņas zviln istabas dīvānos kā Goijas mahas un lūkojās viņā baudkārām, citkārt tramīgām, izsmērētas tušas vai mākslīgo skropstu apvēdinātām acīm, rotaļīgi klāstot pastāstiņus, no kuriem tikko jaušami sūcas bērnības traumu un ģimenes tumšo noslēpumu ēnas, un vārga cerība, kas uz mirkli nepārprotami ir saistīta ar viņu un vēlmi izstiept konkrēto brīdi, izveidot tādu kā laika cilpu. Lai nesabojātu mirkļa vieglumu, viņš maigi pieskaras siltajām sejām, dzimumzīmīšu samtam, tetovētajiem taureņiem un rūnu rakstiem uz gūžām un pleciem, tā atgādinot, cik tas šobrīd ir neiederīgi. Jauki, ja viņas to saprot.