Karostas rēgi

Es, zviedru režisors Karls Bjoršmarks un kino producente Kristīne Briede kļuvām par Liepājas Karostas rēgiem ar adresi Katedrāles iela 2, īsāk K2.

2000. gadā notika starptautiskā filmu veidotāju konference Baltijas reģionā − Transit Zero. Locomotive International kino grupa bija organizatori no Latvijas puses. Atbraucām uz Liepāju meklēt semināru norises vietu. Ieraudzījām pamestu pilsētu pie Liepājas – Karostu − Padomju armijas kazarmas ar tukšām logu acīm, brukt sākušo kristāla pili un katedrāli, kas spokaini mirdzēja kā briljants gruvešu kaudzē. Vide atgādināja tukšu, apsūbējušu antīku trauku, kurā varēja ieliet kaut ko labu vai ļaut nogrimt vēstures bedrē. Postaža citus šausmināja, bet mēs redzējām vides skaistumu un sapratām, ka varētu šeit apmesties uz dzīvi un taisīt mākslu. Naudas un atbalsta nebija nekāda, bija tikai labas idejas un mūsu entuziasms. Vienā namā gribējām izveidot demokrātisku un pastāvīgu kultūras centru, radošās darbnīcas, pieejamas galvenokārt bērniem. Tādi trīs frīki, no kuriem viens meksikānis, otrs zviedrs, abi runā latviski un smalka meitenīte ar lielām acīm, gājām uz namu pārvaldi prasīt apsaimniekošanā «Divu admirāļu namu». Namu pārvaldniece Gaida Korņilko teica: «Gribat tur veidot kultūras centru, lūdzu,» un piešķīra mums māju.

Sākām tur dzīvot. Katrs lika savu artavu. Es ņēmos ar saimniecību. Tā kā vidusskolu biju beidzis kā elektriķis, tad vilku elektrību, urbu sienas, tīrīju vecās krāsnis, skaldīju malku. Kurinājām un dzīvojām. Mums nebija krāsu, bet man bija veca pieredze ar krāsu dabūšanu. Apstaigāju uzņēmumus, prasot kultūrai krāsas, un, tāpat kā Meksikā, man tās iedeva. Mājai bija vajadzīgs nopietns remonts. Trijatā domājām idejas, Kristīne rakstīja projektus un sniedza tos Kultūrkapitāla fondā. Tā tikām arī pie naudas. Dabūjām brigādi no namu pārvaldes, kas remontēja mums telpas. Visi strādnieki runāja krieviski, mēs nerunājām. Paskaidrojām tikai, ka te būs dom kuļturi. Puiši bija sajūsmā par trim ķertajiem un visiem, kas interesējās, kas te būs, atbildēja, ka te būs «Dom kuļturi, b…!» Es to brigādi vadīju… Sapratāmies.

Viss tapa mākslinieku eksotiskajā, nabadzības un skaistuma kontrastainajā vidē. Iztīrītajās telpās izveidojām radošās darbnīcas. Notika latviešu valodas stundas krievu iedzīvotājiem, darbojās kinoamatieru pulciņš, skaņas operatoru pulciņš, animācijas pulciņš, teātra pulciņš, foto un video pulciņš. Nodibinājām bērnu kori. Ievilkām pirmo internetu. Viss bija pieejams par brīvu. Pasniedzēji bijām gan paši, gan pieaicinājām citus māksliniekus. Interesi par pabūšanu kontrastainajā vidē, kur smelties idejas, izteica daudzi mākslinieki. Tāpēc izveidojām tādu mākslinieku rezidences modeli. Gribējām, lai mākslinieciskajā vidē veidojas saikne ar apkārtnes iedzīvotājiem. Mākslinieki, kas ieradās, varēja dzīvot par brīvu, bet uz visiem attiecās nerakstīts likums, ka kaut kāds laiks jāvelta darbam ar bērniem. Tā gleznotāji vadīja zīmēšanas pulciņus, amatnieki keramikas darbnīcas, videomākslinieki video un foto pulciņu. Smagi bija tikai tie brīži, kad bērniem jāpaskaidro, ka, lūk, šodien pulciņš beidzies, jo otrā rītā visi jau atkal ir klāt un gaidošām sejām grozās ap to māju.

Kad konferences un izstādes «Subjektīvs/Objektīvs» laikā ieradās Helēna Demakova, viņa minēja, ka «Karosta ir kā Tranzītzona. Ir ko meklēt drupu estētikā un sociālajā skarbumā ieinteresētajiem aktīvistiem. Aktivizēt Karostu – kaut uz brīdi, veidojot bērnu nākotnes atmiņas par māksliniekiem, ir cilvēcīgi.» Tā trijatā to cilvēcību arī vilkām − es pusotru gadu, Kristīne visus astoņus gadus. Patiesībā četratā. Mājas otrā galā darbojās kristīgā labdarības ēdināšana.

Pirmā Ķeipenes Margarita

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *