Neskatoties uz to, ka biju atbraucis uz paradīzi, kur visiem ir darbs, pa lēto var dabūt traktoru, ar ko uz skolu vest bērnus, kur norēķinus veic polšu valūtā (tā arī maksāju par saplīsušu mašīnas izpūtēju ar diviem polšiem, jo rubļus mehāniķis neņēma), es ierados Latvijā ar ģimeni un man ātri vajadzēja saprast, ko es varu darīt, lai nopelnītu iztiku un pabarotu bērnus. Nekur pasaulē nevarēja nopirkt trīs istabu dzīvokli par 300 dolāriem. Ķeipenē varēja. Ziņas par jaunajiem kaimiņiem izplatījās zibenīgi un pie mana dzīvokļa durvīm bieži klauvēja nošņurkuši vīreļi, kas ar raksturīgu žestu, sitot zem zoda, prasīja naudu, bet kaimiņienes zvanīja un interesējās, kas būs nākamajā «Bagātie arī raud» sērijā.
Man bija divas iespējas: taisīt vai nu krogu vai keramikas darbnīcu. Izmantoju abas. Sievastēvs Ķeipenē bija privatizējis bijušo kolhoza graudu kaltes cehu, tur blakus veidoju keramikas mākslas darbnīcu. Kamēr ņēmos ar māliem, viņš kalna otrā pusē privatizēja vēl vienu nodegušu ēku, kur viens stūris dīvainā kārtā bija palicis vesels. Tur izlēmām veidot bāru ar nosaukumu Colors. Rita sāka meksikāņu tradīciju garā apgleznot telpu sienas. Mēbeļu namā nopirkām krēslus un galdus, sagādājām gaismas un mūzikas aprīkojumu diskotēkām. Ēdienkartē iekļāvu nelielas uzkodas, piemēram, tortas, empanadas – vienkāršus ēdienus no produktiem, ko varējām dabūt uz vietas. Smalkajā dzērienkartē iekļāvu Meksikā populārus dzērienus: Pina Colada, Daiquiri, Cuba libre un kokteili Margarita ar vienīgo tekilu, ko ieveda no Polijas, Two fingers. Bijām pirmie, kas Ķeipenē sāka tirgot kokakolu.
Kad vietējie pirmo reizi ienāca krogā, apmulsuši skatījās apkārt. Griesti bija melni, uz sienām bija uzgleznoti kaktusi un dejojoši skeleti. To, ka jāsamazina piparu un citu aso garšvielu daudzums ēdienos, sapratu visai ātri, ievērojot, kā viesu sejas ar luksofora gaismas pārslēgšanas ātrumu no bālgana ādas toņa mainījās uz sarkanu un kā visi kampa limonādi lieliem malkiem. No dzērieniem vietējie prasīja tikai divas lietas – limonādi un litru šņabi. Kokteiļus jauca paši. Neskatoties uz savādo piedāvājumu, krogs bija milzīgi populārs, jo bija vienīgais Ķeipenē.
Savukārt es piedzīvoju īstu šoku, redzot, kā vēsie latvieši kāvās līdz asinīm. Gandrīz kā kovboji ar indiāņiem Tex-Mex virtuves veidošanās pirmsākumos. Nekad nebiju redzējis kautiņus sniegā, man tā bija īsta eksotika. Domāju, ka tā tāda latviešu tradīcija: iedzert un tad demonstrēt savu spēku. Pats arī piedalījos, turklāt nācās apgūt jaunu profesiju – kļuvu par ārā sviedēju un apmeklētāju izvadātāju. Vakaros, ejot no kroga mājās, ceļmalā kā tādas brangas avenes vācu piedzērušos un sniegā pakritušus kaimiņus, krāvu ragavās un vedu mājās, lai nenosalst.,Pēc divām nedēļām no kroga atvēršanas brīža nebija vesela neviena mēbele, visas bija salauztas. Tad ņēmām un paši izgatavojām izturīgus beņķus un solus no kārtīgiem dēļiem, tie turēja. Pat cūku varētu kaut uz tā galda. Pa visu Ķeipeni bija viens policists vārdā Saša, viņš arī bija mūsu apsardze. Būdams vietējais, viņš pārsvarā tikai aizrādīja kārtības traucētājiem, piemēram: «Vai jūs, lūdzu, nevarētu kauties ārpusē?»
Ziemā, lai uzturētu siltumu, ar malku kurinājām četras krāsnis. Reiz, kārtējā kautiņa laikā, mans kaimiņš, atsitoties pret vienu no tām, pārsita galvu. Nākamajā dienā pie manis atnāca viņa sieva un skaļi kliedza, ka to krogu jāver ciet, ka vīrs visu algu notērējis un vēl pa galvu dabūjis. Vakarā ieradās pats cietējs ar asiņainu apsēju ap galvu un uzsauca: «Eu, meksikāni, ielej man šņabi!»