Kategorija: Gatavots a la Mexicana

Kardelā parasti bija ļoti karsts, ne mazāk kā trīsdesmit astoņi grādi ēnā. Visnetīkamākās sajūtas pārņēma, kad nežēlīgi koda odi. Mūsu ciematā bija tāda recepte pret insektiem: no rīta jāizdzer viena krūze stipras vērmeļu tējas, tad ķermenis svīst rūgtus sviedrus, un odiem tas ļoti nepatīk. Iedomājieties (man tolaik bija tikai četri gadi) tādam mazam puišelim jādzer šī rūgtā tēja, bet nedzert nedrīkst, jo mamma stāv blakus…

Vēl garšas mokas bērnībā sagādāja zivju eļļa. Kā Āmen baznīcā katru trešo dienu bija jādzer zivju eļļa no brūnas pudelītes, kur uz etiķetes uzzīmēts cilvēciņš − zvejnieks, kurš uz muguras nes milzīgu zivi. Eļļa bija šerminoši bālā krāsā. Un mēs, bērni, to dzērām, jo, ja nedzers, tad dabūs pa mizu. Iedzert jau kaut kā varēja, bet tā atraudziņa vēlāk − tā bija visbriesmīgākā.

Manas gastronomiskās ikdienas sūro garšu saldināja manas mīļās auklītes smaids. Tā bija mana māsīca. Meksikā ģimenes ir ļoti ģimeniskas. Tuvinieki ir ļoti atbildīgi par savējiem. Visi mēģina palīdzēt cits citam, īpaši tas attiecas uz bērnu audzināšanu un pieskatīšanu. Ja ģimenē piedzimst bērns, viņu auklē vēl neprecētās māsīcas vai arī citas radinieces, kuras neapmeklē skolu vai nestudē augstskolā. Vārdu sakot, ja dzimtas sievietes ir brīvas no svarīgām lietām ārpus ģimenes, tad viņu pienākums ir palīdzēt tiem ģimenes locekļiem, kam ir bērni.

Manu māsīcu sauca Minerva. Viņai bija zaļas acis un melni, cirtaini mati. Viņa mēdza mani mazgāt nelielā zilganzaļā plastmasas vannītē. Aiz mājas bija mazs pagalmiņš, pār kuru patīkamu ēnu meta palma − tā pati, pie kuras tēvs sēja savu šūpuļtīklu. Tur mēs plunčājāmies. Labi atceros, kā garšoja ziepes, ar ko viņa mani mazgāja. Toreiz ziepes bija tādas cietas, četrkantīgas un dzeltenā krāsā, saucās Džuljeta (Julieta). Tās smaržoja ļoti īpatnēji – pēc vērmelēm. Man bija gari, sprogaini mati, kuros reizēm aizķērās kāds ziepju gabaliņš, un kad es tos sapurināju, mutē ielija rūgti eļļaina garša. Mana māsīca bija ļoti skaista – visskaistākā meitene ciemā. Biju viņā ļoti iemīlējies. Kad man bija pieci gadi, viņa apprecējās. Toreiz, nevarēdams saņemties aiziet uz baznīcu, kur notika viņas kāzu ceremonija, stāvēju ceļa galā un pieraudāju slapju savu balto uzvalciņu. Vēlāk to nekad vairs neuzvilku. Īsti neatceros, vai tāpēc, ka izaugu no tā, vai tāpēc, ka tas pārāk smaržoja pēc vērmelēm.

Mana mamma donja Ofēlija bija skolotāja lauku skolā, kur vietējiem indiāņiem mācīja spāņu valodu. Toreiz, beidzot pedagoģisko institūtu, viņa noslēdza līgumu ar Izglītības ministriju par to, ka desmit gadus nostrādās par skolotāju bilingvālā skolā indiāņu ciemā, lai vēlāk varētu pasniegt pilsētā. Un kā tāds jaunlaiku konkistadors devās uz džungļiem pie indiāņiem… Toreiz daudzas indiāņu ciltis vēl bija ceļā no pirmatnējās kopienas uz civilizāciju. Netraucēti dzīvoja vietā, kur neviens kāju nebija spēris, un apstrādāja zemi, audzējot visu nepieciešamo savai iztikšanai, tāpēc spāņu valodu zināja vien retais. Autobusi tur nebrauca, jo ceļu vienkārši nebija. Skola atradās tālu no mūsu dzīves vietas. Nokļūt tur varēja vai nu helikopterā, vai divas dienas jājot zirga mugurā. Tāpēc, ērtības labad, mamma veselu nedēļu dzīvoja indiāņu ciematā Huastekā, nelielā kleķa mājiņā pie skolas, un pilsētā atgriezās vien brīvdienās.

Viņas centieni vietējo izglītošanas labā, protams, palīdzēja huasteko cilts pārstāvjiem integrēties modernajā sabiedrībā, bet nekādi neveicināja saticību pašas ģimenē. Kad mani vecāki izšķīrās, man bija četri gadi, un vienu gadu man nācās kopā ar mammu nodzīvot indiāņu ciemā Trapiče del Rosario. Dzīve tur man šķita brīnišķīga, īpaši kulinārijas jomā. Netālu no skolas pletās varenas, ēnainas mango plantācijas. Koki bija lieli kā ozoli, to zarus krāšņus un kuplus darīja biezu brūnu lapu vainagi. Tur auga visdažādākās mango šķirnes. Populārākā bija mango manilla – tiem bija sulīgi, saldi, gareni, zeltaini un ļoti smaržīgi augļi. Vēl bija apaļie un lielie petacon mango.

Ciematā man bija draugs Huans. Tā kā meksikāņu skolās mācības sākas no piecu gadu vecuma, tad laiku pirms mācību sākuma izbaudījām radoši. Abi, par spīti mammu stingrajam aizliegumam, bieži mukām no mājām un rāpāmies augstajos kokos pēc saldajiem augļiem. Īstās briesmas mums uzglūnēja ēnainajās pazarēs − lapu kaudzītēs starp koku saknēm ložņāja indīgas čūskas un rimti dzīvojās milzīgi resni kilogramu smagi rūsgani krupji. Tā kā zeme zem kokiem bija noklāta ar brūnas krāsas lapu paklāju, un arī krupju gaļīgais ietērps bija tādā pašā toņkārtā, viegli bija nejauši uzmīt uz mīkstām, kustīgām un kurkstošām lapām. Vēl bija jāuzmanās no krītošiem augļiem. Ja tādam četrgadīgam uz galvas uzkrīt puskilogramu smags, gatavs mango, var sanākt garšīga, tomēr pamatīga nelaime.

Īpaša delikatese mums bija zaļi mango. Atbrīvojām tos no glumās ādiņas un ēdām, cik spējām, apkaisot ar sāli un pipariem. Līdzi man vienmēr bija vectētiņa dāvinātais salokāmais nazītis, kabatā sauja sāls un piparu maisījuma.

Pēc šīm kulinārajām baudām, protams, dabūju no mammas pa mizu. Ne jau tikai čūskas viņu biedēja. Tie mango tomēr bija zaļi. Pietiek ar diviem zaļiem bumbuļiem, lai tādam mazam cilvēciņam, kāds toreiz biju es, kājas kļūtu dikti ātras. Parasti gan notiesājām vairāk, tāpēc tajās dienās visu vakaru biju aizņemts… Mamma rājās. Bet tādas jau ir visas mammas. Ko tur…

Mans vectētiņš Valdomero piedzima spāņu zemnieku ģimenē un bērnības pirmos gadus pavadīja Meksikas ziemeļos, Leonā pie Gvanahvato pilsētas. Viņa likteni skarbi ietekmēja 1910. gadā uzplaiksnījusī Meksikas revolūcija. Diktatora − prezidenta Porfirio Diaza uzsākto netaisnīgo agrāro reformu nomocītie zemnieki, kas, nespējot nomaksāt pārmērīgi lielo zemes nodokli, bija spiesti šķirties no savas zemes par labu lielajām saimniecībām jeb fazendām, kas darīja viņu stāvokli beztiesisku, uzsāka cīņu par zemi un brīvību. Šie notikumi valsti uz daudziem gadiem ierāva nerimstošas cīņas un nestabilitātes mutulī. Vectētiņš šo notikumu jūklī zaudēja visu ģimeni un guvis pamatīgu rūdījumu, izauga par īstu vīru. Vēlāk kopā ar leģendāro ziemeļu rajona revolucionāru līderi, Francisko Viļju, viņš piedalījās kaujās pret federālo armiju un nonāca līdz Verakrusai. Tobrīd revolūcijas paisuma viļņi sāka pierimt, un Verakrusā viņa ceļi krustojās ar šarmanto Enriketu. Cietais, kaujās rūdītais vīrs, nespēja pretoties vecmammiņas siltajam valdzinājumam un ķērās pie ģimenes pavarda būvēšanas.

Zemniekam tolaik iegūt izglītību faktiski nebija iespējams, bet kaut kādā veidā vectētiņš bija apguvis labas manieres, galda etiķeti, mācēja lasīt un rakstīt, bet Meksikā tolaik tas bija retums. Izglītotajiem piederēja vara, un tie varēja pamācīt pārējiem, kā labāk dzīvot. Droši vien tāpēc 1930. gadā, kad zemnieki bija tikuši pie savas zemes, vectētiņu ievēlēja par priekšsēdētāju nelielā ciematiņa Kvetsalanā, kurā bija kādi trīssimt iedzīvotāju. Viņa galvenais uzdevums bija uzturētu kārtību un nodrošināt aizsardzību pret federālās armijas bandītiem, kas joprojām siroja apkārt. Vectētiņu cienīja stingrās stājas, labdabīgā humora, drosmes un izlēmīguma dēļ, turklāt, ciematiņā vairāk neviens lasīt un rakstīt neprata. Varbūt tāpēc viņam tika piedots incidents, ko viņš izraisīja, būdams labi iesilis, dodoties mājup no vietējā kroga.

Vectētiņš tā uz rīta pusi labi parunājies par dzīvi ar vietējiem vīriem − tas nozīmēja arī daudz izdzertas tekilas, uzkāpa zirgam mugurā, un, auļodams pa ciema galveno ielu, kliedza: «Federāļi nāk! Federāļi nāk!» Izcēlās panika. Viss ciemats bija kājās, un ļaudis bailēs pa galvu, pa kaklu skrēja laukā no savām mājām un sekoja priekšsēdētājam. Arī vecmammiņa vienu bērnu paķēra vienā rokā, otru – otrā un joza kalnu virzienā. Kad ļaudis jau kādu brīdi bija skrējuši un pirmais izbīlis bija norimis, visi apjukuši apstājās. Vectētiņš, izmetis slaidu loku, atjāja atpakaļ un jautāja apstulbušajiem iedzīvotājiem: «Nu ko, nobijāties?» Lieki teikt, ka ļaudis par šo joku bija nikni, tomēr viņi vectētiņam piedeva. Vēl dažus gadus viņš bija vadošā amatā, nešķīrās no pistoles un ar lielu atbildību pildīja savus pienākumus.

Vecmammiņa ļoti uztraucās par vīru, jo īpaši, kad viņš devās sargāt apkaimes ceļus no bandītu uzbrukumiem. Telefonu toreiz nebija. No notikuma vietas atlidoja vien bezpersoniskas ziņas, piemēram, tik un tik vietējo ir nošauti. Vectētiņš nekad neko nestāstīja, nelielījās un lieki nebiedēja. Ar pistoli un mačeti, kā rāda vesternu filmās, sargāja zemnieku tiesības un savu ciemu.

Vēl pirms iestājos Halapas Mākslas akadēmijā, kas ir respektablākā topošo mākslas kalpu svētnīca Latīņamerikā, biju sapratis, ka mākslinieks pats par sevi ir ļoti liels egoists un melis, ka māksla vispār ir vieni lieli, spoži un ne tik spoži tēloti meli. Ja es uzzīmētu puķi, tad tā tomēr nebūtu īsta puķe. Puķe ir, lūk, tur puķu podā uz palodzes. Es to puķi uz papīra tēloju. Mākslinieks spēj notēlot, un tā arī ir mākslas būtība.

Kad izturēju iestājpārbaudījumus un biju viens no piecdesmit laimīgajiem, kuriem bija iespēja pilnveidoties slavenākajā meļu svētnīcā, no kuras priesteru − skolotāju viedās acs un arī pašu mācekļu – studentu izturības un ticības mākslai bija atkarīgs, cik pārliecinošs veidosies katra tēlotāja ceļš uz virsotni un atzinību, izbaudīju, cik mākslinieku vide ir radoša un smagi panesama vienlaikus. Mākslas akadēmija ir vieta, kur visi cīnās par savu melošanas attīstību un arī par to, kurš galu galā tēlos talantīgāk, pārliecinošāk un interesantāk. Četrus gadus, ko pavadīju svētnīcā, atceros kā dzelžainas disciplīnas un negulētu nakšu caurvītu radošu moku un laimes brīžu piestrāvotu posmu. Tāpēc, ja kāds gaida asprātīgu pastāstu par mākslinieku ikdienas bohēmu, tad, atvainojiet…

Akadēmijā virs ieejas durvīm bija uzraksts: «Mākslas akadēmija negatavo māksliniekus». Viss mācību process to arī nozīmēja: tu esi šeit, jo tev ir daudz dots, un šajās telpās ir visi līdzekļi, kurus tu vari ņemt, lietot, augt un veidoties, tikai, starp citu kāds sīkums, tāds kā nerakstīts noteikums jāievēro – daudz jāstrādā. Var jau arī neņem tos līdzekļus un dabūt diplomu, bet nekļūt par izcilu mākslinieku. Var kļūt par dizaineri un taisīt glītus interjerus. Viss ir relatīvs. Varēja zīmēt tikai obligātajās divpadsmit nodarbību stundās nedēļā. Bet tie, kas meklēja savu ceļu, arī es tai skaitā, strādājām divdesmit divas zīmēšanas stundas, tikpat gleznošanas stundas, bet tēlniecības nodaļā mēs patiesībā dzīvojām. Atnāca skolotājs, nolika modeli un pazuda, parādījās tikai pēc četrām stundām, paskatījās, atzīmēja plusus un mīnusus, pārējais tavā ziņā. Nedaudz pasnaudām, kaut ko paēdām, kas arī nebija viegli − pamēģiniet ar astoņiem māksliniekiem vienoties, ko visi ēdīsiet, un atkal strādājām. Skolas durvis nekad neslēdza. Tā arī bija mūsu bohēma. Nekam citam laika neatlika. Pat ievārījumus vārīju mākslas vārdā kopā ar izcilu zīmēšanas skolotāju, zviedru – Pēru Andersonu viņa virtuvē, mājā, kuru ieskāva paša iekopti skaisti ķiršu un aprikožu dārzi. Zaptēm likām nosaukumus: ķiršu goija vai aprikozes picaso sīrupā, atkarībā no iztirzājamās tēmas.

Mācību laikā radošo meklējumu negulētās naktis aizvadīju slavenā Halapas mākslinieka Luisa Reči darbnīcā – studijā, kas šobrīd ir pārveidota par lielā meistara muzeju − in memorum. Viņa nāves apstākļi arī ir gana intriģējoši un mākslas darba cienīgi, tikai jāizvēlas, no kura skatu punkta raudzīties. Publiskais viedoklis pauž, ka diženais mākslinieks miris no infarkta, bet draugi ir pārliecināti, ka meistars kādā iedvesmas brīdī, protams, meskala jeb agaves šņabja reibināts, ir nokritis no tapanko (balkoniņa). Ticiet, kurai patiesībai vēlaties.

No manas tēlniecības un keramikas nodaļas astoņiem talantīgiem meļiem, to pabeidza tikai viens, un tas nebiju es, jo, sekojot sirdij, tobrīd jau braucu ar traktoru Ķeipenē.

Es pametu svētnīcu, lai kopā ar sev dārgu cilvēku dotos uz otru pasaules malu − pilns ticības: «Ja es varu uzzīmēt portretu, gleznot, ko vēlos, māku uztaisīt māla podu un blakus ir cilvēks, kuru mīlu, es varu dzīvot un būt laimīgs jebkur.»

Lūk, tāda bohēma!

Neskatoties uz to, ka biju atbraucis uz paradīzi, kur visiem ir darbs, pa lēto var dabūt traktoru, ar ko uz skolu vest bērnus, kur norēķinus veic polšu valūtā (tā arī maksāju par saplīsušu mašīnas izpūtēju ar diviem polšiem, jo rubļus mehāniķis neņēma), es ierados Latvijā ar ģimeni un man ātri vajadzēja saprast, ko es varu darīt, lai nopelnītu iztiku un pabarotu bērnus. Nekur pasaulē nevarēja nopirkt trīs istabu dzīvokli par 300 dolāriem. Ķeipenē varēja. Ziņas par jaunajiem kaimiņiem izplatījās zibenīgi un pie mana dzīvokļa durvīm bieži klauvēja nošņurkuši vīreļi, kas ar raksturīgu žestu, sitot zem zoda, prasīja naudu, bet kaimiņienes zvanīja un interesējās, kas būs nākamajā «Bagātie arī raud» sērijā.

Man bija divas iespējas: taisīt vai nu krogu vai keramikas darbnīcu. Izmantoju abas. Sievastēvs Ķeipenē bija privatizējis bijušo kolhoza graudu kaltes cehu, tur blakus veidoju keramikas mākslas darbnīcu. Kamēr ņēmos ar māliem, viņš kalna otrā pusē privatizēja vēl vienu nodegušu ēku, kur viens stūris dīvainā kārtā bija palicis vesels. Tur izlēmām veidot bāru ar nosaukumu Colors. Rita sāka meksikāņu tradīciju garā apgleznot telpu sienas. Mēbeļu namā nopirkām krēslus un galdus, sagādājām gaismas un mūzikas aprīkojumu diskotēkām. Ēdienkartē iekļāvu nelielas uzkodas, piemēram, tortas, empanadas – vienkāršus ēdienus no produktiem, ko varējām dabūt uz vietas. Smalkajā dzērienkartē iekļāvu Meksikā populārus dzērienus: Pina Colada, Daiquiri, Cuba libre un kokteili Margarita ar vienīgo tekilu, ko ieveda no Polijas, Two fingers. Bijām pirmie, kas Ķeipenē sāka tirgot kokakolu.

Kad vietējie pirmo reizi ienāca krogā, apmulsuši skatījās apkārt. Griesti bija melni, uz sienām bija uzgleznoti kaktusi un dejojoši skeleti. To, ka jāsamazina piparu un citu aso garšvielu daudzums ēdienos, sapratu visai ātri, ievērojot, kā viesu sejas ar luksofora gaismas pārslēgšanas ātrumu no bālgana ādas toņa mainījās uz sarkanu un kā visi kampa limonādi lieliem malkiem. No dzērieniem vietējie prasīja tikai divas lietas – limonādi un litru šņabi. Kokteiļus jauca paši. Neskatoties uz savādo piedāvājumu, krogs bija milzīgi populārs, jo bija vienīgais Ķeipenē.

Savukārt es piedzīvoju īstu šoku, redzot, kā vēsie latvieši kāvās līdz asinīm. Gandrīz kā kovboji ar indiāņiem Tex-Mex virtuves veidošanās pirmsākumos. Nekad nebiju redzējis kautiņus sniegā, man tā bija īsta eksotika. Domāju, ka tā tāda latviešu tradīcija: iedzert un tad demonstrēt savu spēku. Pats arī piedalījos, turklāt nācās apgūt jaunu profesiju – kļuvu par ārā sviedēju un apmeklētāju izvadātāju. Vakaros, ejot no kroga mājās, ceļmalā kā tādas brangas avenes vācu piedzērušos un sniegā pakritušus kaimiņus, krāvu ragavās un vedu mājās, lai nenosalst.,Pēc divām nedēļām no kroga atvēršanas brīža nebija vesela neviena mēbele, visas bija salauztas. Tad ņēmām un paši izgatavojām izturīgus beņķus un solus no kārtīgiem dēļiem, tie turēja. Pat cūku varētu kaut uz tā galda. Pa visu Ķeipeni bija viens policists vārdā Saša, viņš arī bija mūsu apsardze. Būdams vietējais, viņš pārsvarā tikai aizrādīja kārtības traucētājiem, piemēram: «Vai jūs, lūdzu, nevarētu kauties ārpusē?»

Ziemā, lai uzturētu siltumu, ar malku kurinājām četras krāsnis. Reiz, kārtējā kautiņa laikā, mans kaimiņš, atsitoties pret vienu no tām, pārsita galvu. Nākamajā dienā pie manis atnāca viņa sieva un skaļi kliedza, ka to krogu jāver ciet, ka vīrs visu algu notērējis un vēl pa galvu dabūjis. Vakarā ieradās pats cietējs ar asiņainu apsēju ap galvu un uzsauca: «Eu, meksikāni, ielej man šņabi!»

Es, zviedru režisors Karls Bjoršmarks un kino producente Kristīne Briede kļuvām par Liepājas Karostas rēgiem ar adresi Katedrāles iela 2, īsāk K2.

2000. gadā notika starptautiskā filmu veidotāju konference Baltijas reģionā − Transit Zero. Locomotive International kino grupa bija organizatori no Latvijas puses. Atbraucām uz Liepāju meklēt semināru norises vietu. Ieraudzījām pamestu pilsētu pie Liepājas – Karostu − Padomju armijas kazarmas ar tukšām logu acīm, brukt sākušo kristāla pili un katedrāli, kas spokaini mirdzēja kā briljants gruvešu kaudzē. Vide atgādināja tukšu, apsūbējušu antīku trauku, kurā varēja ieliet kaut ko labu vai ļaut nogrimt vēstures bedrē. Postaža citus šausmināja, bet mēs redzējām vides skaistumu un sapratām, ka varētu šeit apmesties uz dzīvi un taisīt mākslu. Naudas un atbalsta nebija nekāda, bija tikai labas idejas un mūsu entuziasms. Vienā namā gribējām izveidot demokrātisku un pastāvīgu kultūras centru, radošās darbnīcas, pieejamas galvenokārt bērniem. Tādi trīs frīki, no kuriem viens meksikānis, otrs zviedrs, abi runā latviski un smalka meitenīte ar lielām acīm, gājām uz namu pārvaldi prasīt apsaimniekošanā «Divu admirāļu namu». Namu pārvaldniece Gaida Korņilko teica: «Gribat tur veidot kultūras centru, lūdzu,» un piešķīra mums māju.

Sākām tur dzīvot. Katrs lika savu artavu. Es ņēmos ar saimniecību. Tā kā vidusskolu biju beidzis kā elektriķis, tad vilku elektrību, urbu sienas, tīrīju vecās krāsnis, skaldīju malku. Kurinājām un dzīvojām. Mums nebija krāsu, bet man bija veca pieredze ar krāsu dabūšanu. Apstaigāju uzņēmumus, prasot kultūrai krāsas, un, tāpat kā Meksikā, man tās iedeva. Mājai bija vajadzīgs nopietns remonts. Trijatā domājām idejas, Kristīne rakstīja projektus un sniedza tos Kultūrkapitāla fondā. Tā tikām arī pie naudas. Dabūjām brigādi no namu pārvaldes, kas remontēja mums telpas. Visi strādnieki runāja krieviski, mēs nerunājām. Paskaidrojām tikai, ka te būs dom kuļturi. Puiši bija sajūsmā par trim ķertajiem un visiem, kas interesējās, kas te būs, atbildēja, ka te būs «Dom kuļturi, b…!» Es to brigādi vadīju… Sapratāmies.

Viss tapa mākslinieku eksotiskajā, nabadzības un skaistuma kontrastainajā vidē. Iztīrītajās telpās izveidojām radošās darbnīcas. Notika latviešu valodas stundas krievu iedzīvotājiem, darbojās kinoamatieru pulciņš, skaņas operatoru pulciņš, animācijas pulciņš, teātra pulciņš, foto un video pulciņš. Nodibinājām bērnu kori. Ievilkām pirmo internetu. Viss bija pieejams par brīvu. Pasniedzēji bijām gan paši, gan pieaicinājām citus māksliniekus. Interesi par pabūšanu kontrastainajā vidē, kur smelties idejas, izteica daudzi mākslinieki. Tāpēc izveidojām tādu mākslinieku rezidences modeli. Gribējām, lai mākslinieciskajā vidē veidojas saikne ar apkārtnes iedzīvotājiem. Mākslinieki, kas ieradās, varēja dzīvot par brīvu, bet uz visiem attiecās nerakstīts likums, ka kaut kāds laiks jāvelta darbam ar bērniem. Tā gleznotāji vadīja zīmēšanas pulciņus, amatnieki keramikas darbnīcas, videomākslinieki video un foto pulciņu. Smagi bija tikai tie brīži, kad bērniem jāpaskaidro, ka, lūk, šodien pulciņš beidzies, jo otrā rītā visi jau atkal ir klāt un gaidošām sejām grozās ap to māju.

Kad konferences un izstādes «Subjektīvs/Objektīvs» laikā ieradās Helēna Demakova, viņa minēja, ka «Karosta ir kā Tranzītzona. Ir ko meklēt drupu estētikā un sociālajā skarbumā ieinteresētajiem aktīvistiem. Aktivizēt Karostu – kaut uz brīdi, veidojot bērnu nākotnes atmiņas par māksliniekiem, ir cilvēcīgi.» Tā trijatā to cilvēcību arī vilkām − es pusotru gadu, Kristīne visus astoņus gadus. Patiesībā četratā. Mājas otrā galā darbojās kristīgā labdarības ēdināšana.