Kardelā parasti bija ļoti karsts, ne mazāk kā trīsdesmit astoņi grādi ēnā. Visnetīkamākās sajūtas pārņēma, kad nežēlīgi koda odi. Mūsu ciematā bija tāda recepte pret insektiem: no rīta jāizdzer viena krūze stipras vērmeļu tējas, tad ķermenis svīst rūgtus sviedrus, un odiem tas ļoti nepatīk. Iedomājieties (man tolaik bija tikai četri gadi) tādam mazam puišelim jādzer šī rūgtā tēja, bet nedzert nedrīkst, jo mamma stāv blakus…
Vēl garšas mokas bērnībā sagādāja zivju eļļa. Kā Āmen baznīcā katru trešo dienu bija jādzer zivju eļļa no brūnas pudelītes, kur uz etiķetes uzzīmēts cilvēciņš − zvejnieks, kurš uz muguras nes milzīgu zivi. Eļļa bija šerminoši bālā krāsā. Un mēs, bērni, to dzērām, jo, ja nedzers, tad dabūs pa mizu. Iedzert jau kaut kā varēja, bet tā atraudziņa vēlāk − tā bija visbriesmīgākā.
Manas gastronomiskās ikdienas sūro garšu saldināja manas mīļās auklītes smaids. Tā bija mana māsīca. Meksikā ģimenes ir ļoti ģimeniskas. Tuvinieki ir ļoti atbildīgi par savējiem. Visi mēģina palīdzēt cits citam, īpaši tas attiecas uz bērnu audzināšanu un pieskatīšanu. Ja ģimenē piedzimst bērns, viņu auklē vēl neprecētās māsīcas vai arī citas radinieces, kuras neapmeklē skolu vai nestudē augstskolā. Vārdu sakot, ja dzimtas sievietes ir brīvas no svarīgām lietām ārpus ģimenes, tad viņu pienākums ir palīdzēt tiem ģimenes locekļiem, kam ir bērni.
Manu māsīcu sauca Minerva. Viņai bija zaļas acis un melni, cirtaini mati. Viņa mēdza mani mazgāt nelielā zilganzaļā plastmasas vannītē. Aiz mājas bija mazs pagalmiņš, pār kuru patīkamu ēnu meta palma − tā pati, pie kuras tēvs sēja savu šūpuļtīklu. Tur mēs plunčājāmies. Labi atceros, kā garšoja ziepes, ar ko viņa mani mazgāja. Toreiz ziepes bija tādas cietas, četrkantīgas un dzeltenā krāsā, saucās Džuljeta (Julieta). Tās smaržoja ļoti īpatnēji – pēc vērmelēm. Man bija gari, sprogaini mati, kuros reizēm aizķērās kāds ziepju gabaliņš, un kad es tos sapurināju, mutē ielija rūgti eļļaina garša. Mana māsīca bija ļoti skaista – visskaistākā meitene ciemā. Biju viņā ļoti iemīlējies. Kad man bija pieci gadi, viņa apprecējās. Toreiz, nevarēdams saņemties aiziet uz baznīcu, kur notika viņas kāzu ceremonija, stāvēju ceļa galā un pieraudāju slapju savu balto uzvalciņu. Vēlāk to nekad vairs neuzvilku. Īsti neatceros, vai tāpēc, ka izaugu no tā, vai tāpēc, ka tas pārāk smaržoja pēc vērmelēm.