KAIMIŅIENE
Tumsa dur acis laukā. Sagramstu apskretušu rūti. Stikla vietā pape.
“Ko vajag?” nopīpētā balsī kāds noņurd.
“Te es, nu, kaimiņiene.”
“Kāda kaimiņiene?”
“Nu, no pretējās mājas.” Pavēzēju ar roku melnumā.
“Nesaprotu.”
“Atveriet, es jums maisiņu iedošu.”
Neattopu, kā citādi pateikt, durvju mājai nav, vien mitru dēļu aizslietnis skatam, nav arī elektrības, apkures, ūdens un nu jau arī suņa, – nošpricējām, kad, nokasījies červeļains, pakaļkājas noņēmušās, gulēja piesiets stūrī, atstāts nomirt. Roka necēlās pašai, naudas dakterim nav. Kādreiz suņam esot bijusi pase. Tajos laikos. Tāpat kā viņai. Visi dokumenti nosperti. Manījām, dabīgi, ka ilgi nav klibojis apkārt, bet no ielas jau neredz. Ienākt nav laika. Palīdzību viņa neprasa, tikai darbu. Reizēm uz ielas aprunājos ar kaimiņieni, kura katru rītu ielej viņai karstu kafiju, vasarā bija krūzīte ar vijolītēm, šoziem, ievēroju, – ar salaveci. Kaimiņiene vienu māju tālāk baroja to suni.
Maisiņš čaukstēdams iesūcas mitrajā melnumā.
“Lai jums viss labi!” kāds no dziļuma nokrekšķ vismaigākajā raupjās balss tonī.
“Paldies!” Pamāju siltajai tumsai.