Mango izaicinājums

Mana mamma donja Ofēlija bija skolotāja lauku skolā, kur vietējiem indiāņiem mācīja spāņu valodu. Toreiz, beidzot pedagoģisko institūtu, viņa noslēdza līgumu ar Izglītības ministriju par to, ka desmit gadus nostrādās par skolotāju bilingvālā skolā indiāņu ciemā, lai vēlāk varētu pasniegt pilsētā. Un kā tāds jaunlaiku konkistadors devās uz džungļiem pie indiāņiem… Toreiz daudzas indiāņu ciltis vēl bija ceļā no pirmatnējās kopienas uz civilizāciju. Netraucēti dzīvoja vietā, kur neviens kāju nebija spēris, un apstrādāja zemi, audzējot visu nepieciešamo savai iztikšanai, tāpēc spāņu valodu zināja vien retais. Autobusi tur nebrauca, jo ceļu vienkārši nebija. Skola atradās tālu no mūsu dzīves vietas. Nokļūt tur varēja vai nu helikopterā, vai divas dienas jājot zirga mugurā. Tāpēc, ērtības labad, mamma veselu nedēļu dzīvoja indiāņu ciematā Huastekā, nelielā kleķa mājiņā pie skolas, un pilsētā atgriezās vien brīvdienās.

Viņas centieni vietējo izglītošanas labā, protams, palīdzēja huasteko cilts pārstāvjiem integrēties modernajā sabiedrībā, bet nekādi neveicināja saticību pašas ģimenē. Kad mani vecāki izšķīrās, man bija četri gadi, un vienu gadu man nācās kopā ar mammu nodzīvot indiāņu ciemā Trapiče del Rosario. Dzīve tur man šķita brīnišķīga, īpaši kulinārijas jomā. Netālu no skolas pletās varenas, ēnainas mango plantācijas. Koki bija lieli kā ozoli, to zarus krāšņus un kuplus darīja biezu brūnu lapu vainagi. Tur auga visdažādākās mango šķirnes. Populārākā bija mango manilla – tiem bija sulīgi, saldi, gareni, zeltaini un ļoti smaržīgi augļi. Vēl bija apaļie un lielie petacon mango.

Ciematā man bija draugs Huans. Tā kā meksikāņu skolās mācības sākas no piecu gadu vecuma, tad laiku pirms mācību sākuma izbaudījām radoši. Abi, par spīti mammu stingrajam aizliegumam, bieži mukām no mājām un rāpāmies augstajos kokos pēc saldajiem augļiem. Īstās briesmas mums uzglūnēja ēnainajās pazarēs − lapu kaudzītēs starp koku saknēm ložņāja indīgas čūskas un rimti dzīvojās milzīgi resni kilogramu smagi rūsgani krupji. Tā kā zeme zem kokiem bija noklāta ar brūnas krāsas lapu paklāju, un arī krupju gaļīgais ietērps bija tādā pašā toņkārtā, viegli bija nejauši uzmīt uz mīkstām, kustīgām un kurkstošām lapām. Vēl bija jāuzmanās no krītošiem augļiem. Ja tādam četrgadīgam uz galvas uzkrīt puskilogramu smags, gatavs mango, var sanākt garšīga, tomēr pamatīga nelaime.

Īpaša delikatese mums bija zaļi mango. Atbrīvojām tos no glumās ādiņas un ēdām, cik spējām, apkaisot ar sāli un pipariem. Līdzi man vienmēr bija vectētiņa dāvinātais salokāmais nazītis, kabatā sauja sāls un piparu maisījuma.

Pēc šīm kulinārajām baudām, protams, dabūju no mammas pa mizu. Ne jau tikai čūskas viņu biedēja. Tie mango tomēr bija zaļi. Pietiek ar diviem zaļiem bumbuļiem, lai tādam mazam cilvēciņam, kāds toreiz biju es, kājas kļūtu dikti ātras. Parasti gan notiesājām vairāk, tāpēc tajās dienās visu vakaru biju aizņemts… Mamma rājās. Bet tādas jau ir visas mammas. Ko tur…

Mīlestība ar vērmeļu garšu
Mīlestības un disciplīnas simbioze

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *