Mīlestības un disciplīnas simbioze

Mans vectētiņš Valdomero piedzima spāņu zemnieku ģimenē un bērnības pirmos gadus pavadīja Meksikas ziemeļos, Leonā pie Gvanahvato pilsētas. Viņa likteni skarbi ietekmēja 1910. gadā uzplaiksnījusī Meksikas revolūcija. Diktatora − prezidenta Porfirio Diaza uzsākto netaisnīgo agrāro reformu nomocītie zemnieki, kas, nespējot nomaksāt pārmērīgi lielo zemes nodokli, bija spiesti šķirties no savas zemes par labu lielajām saimniecībām jeb fazendām, kas darīja viņu stāvokli beztiesisku, uzsāka cīņu par zemi un brīvību. Šie notikumi valsti uz daudziem gadiem ierāva nerimstošas cīņas un nestabilitātes mutulī. Vectētiņš šo notikumu jūklī zaudēja visu ģimeni un guvis pamatīgu rūdījumu, izauga par īstu vīru. Vēlāk kopā ar leģendāro ziemeļu rajona revolucionāru līderi, Francisko Viļju, viņš piedalījās kaujās pret federālo armiju un nonāca līdz Verakrusai. Tobrīd revolūcijas paisuma viļņi sāka pierimt, un Verakrusā viņa ceļi krustojās ar šarmanto Enriketu. Cietais, kaujās rūdītais vīrs, nespēja pretoties vecmammiņas siltajam valdzinājumam un ķērās pie ģimenes pavarda būvēšanas.

Zemniekam tolaik iegūt izglītību faktiski nebija iespējams, bet kaut kādā veidā vectētiņš bija apguvis labas manieres, galda etiķeti, mācēja lasīt un rakstīt, bet Meksikā tolaik tas bija retums. Izglītotajiem piederēja vara, un tie varēja pamācīt pārējiem, kā labāk dzīvot. Droši vien tāpēc 1930. gadā, kad zemnieki bija tikuši pie savas zemes, vectētiņu ievēlēja par priekšsēdētāju nelielā ciematiņa Kvetsalanā, kurā bija kādi trīssimt iedzīvotāju. Viņa galvenais uzdevums bija uzturētu kārtību un nodrošināt aizsardzību pret federālās armijas bandītiem, kas joprojām siroja apkārt. Vectētiņu cienīja stingrās stājas, labdabīgā humora, drosmes un izlēmīguma dēļ, turklāt, ciematiņā vairāk neviens lasīt un rakstīt neprata. Varbūt tāpēc viņam tika piedots incidents, ko viņš izraisīja, būdams labi iesilis, dodoties mājup no vietējā kroga.

Vectētiņš tā uz rīta pusi labi parunājies par dzīvi ar vietējiem vīriem − tas nozīmēja arī daudz izdzertas tekilas, uzkāpa zirgam mugurā, un, auļodams pa ciema galveno ielu, kliedza: «Federāļi nāk! Federāļi nāk!» Izcēlās panika. Viss ciemats bija kājās, un ļaudis bailēs pa galvu, pa kaklu skrēja laukā no savām mājām un sekoja priekšsēdētājam. Arī vecmammiņa vienu bērnu paķēra vienā rokā, otru – otrā un joza kalnu virzienā. Kad ļaudis jau kādu brīdi bija skrējuši un pirmais izbīlis bija norimis, visi apjukuši apstājās. Vectētiņš, izmetis slaidu loku, atjāja atpakaļ un jautāja apstulbušajiem iedzīvotājiem: «Nu ko, nobijāties?» Lieki teikt, ka ļaudis par šo joku bija nikni, tomēr viņi vectētiņam piedeva. Vēl dažus gadus viņš bija vadošā amatā, nešķīrās no pistoles un ar lielu atbildību pildīja savus pienākumus.

Vecmammiņa ļoti uztraucās par vīru, jo īpaši, kad viņš devās sargāt apkaimes ceļus no bandītu uzbrukumiem. Telefonu toreiz nebija. No notikuma vietas atlidoja vien bezpersoniskas ziņas, piemēram, tik un tik vietējo ir nošauti. Vectētiņš nekad neko nestāstīja, nelielījās un lieki nebiedēja. Ar pistoli un mačeti, kā rāda vesternu filmās, sargāja zemnieku tiesības un savu ciemu.

Mango izaicinājums
Negulētu nakšu spožie meli

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *