“Aiz manis var droši iet pa noledojušu taciņu. Neslīd kājas.”
Smilšu mākslinieks ELMĀRS GAIGALNIEKS
Grozoties mākslinieka mājas pagalmā Gaujas senlejā, uzreiz ir skaidrs, ka te slēpjas kāds knifs: kad vēlos izkadrēt kādu ainavas detaļu, apkārtne iecerei pretojas, neļauj neko ielikt perfektā rāmī, un iznāk, ka pagalmam nav robežu. Āboli izripojuši pa puspakalnu. Vecajā ratnīcā ieslodzītas bites, kas vēlāk izlaistas, aizmirsīs ceļu uz savu cietumu. Zem pakšķiem saliktas sīrupainas lapseņu ķeramās pudeles. No kadra laužas ārā brikšņaini pakalni un mežonīgas, medainas pļavas pavasara palu gaidās, kad upe tās neizbēgami iekaro pēc sniega. Aiz tām meži ar grūti pieejamām smilšakmens klinšu grotām. Ainavai šķērsu musturī viscauri vijas pašceptas maizes smarža un svešai acij nejaušamas, Elmāra kopš bērnības izlodātas, slepenas taku taciņas, uzietas diennaktīm klejojot mežā, klausoties dabas balsīs. Visas ved pie 400 miljonu gadu senām, ap 30 dažādu nokrāsu smiltīm, aizskalotām, tad laikmetu vētītām, atskalotām atpakaļ, citiem neko neizsakošām, Elmāra rūpīgi pētītām un vāktām. Ar tām viņš izglezno sev saistošu tēmu – pasaules radīšanas brīdi. Citādi to nevarētu izstāstīt.
Elmārs ir kā šī ainava. Vislaik laužas ārā no rāmja.
Jau 20 gadu viņš glezno ar smiltīm. Radījis unikālu smilšu cietināšanas tehniku: smilšu graudu reljefs gleznās izskatās kā tikko uzbērts, un saglabājas arī tad, kad kravas mašīna pārbrauc pāri. Tomēr vislabprātāk viņš glezno smilšu plastikas tehnikā, berot krāsainas smiltis, fokusējoties uz mirkļa neatkārtojamību, pirms vējš vai laiks visu noārda, un sākas jauns tapšanas process. Viņa veidotās izrādes ir spilgtas performances – mūzikas, filozofiskas domas caurstrāvotas smilšu izrādes, kurās mākslinieks stāsta par pasauļu radīšanu, par kosmosa tapšanas ritmu un haosu – to lielo, un to, kas cilvēkā, viss viens. Labprāt dalās ar plašāku publiku, piedalās dažādos radošos projektos. Jaudīgākā izrāde, ko atceros, bija skatāma Staro Rīga ietvaros. Pēcāk viņš raujas atpakaļ savā bezrāmja ainavā. Nozūd meža takās nadzīgs kā dzīvnieks – bez skaņas, klejodams sev zināmus, paša iezīmētus ceļus, labāk basām kājām, labāk viens. Kad izrunājies, sakārtojies un tapis brīvs, nāk laukā pilnām somām smilšu, gatavs radīt.
Elmārs Gaigalnieks dzimis 1962. gadā. 1985. beidzis Lietiškās mākslas vidusskolu – stikla nodaļu, 20 gadus strādājis par vizuālās mākslas pedagogu, tostarp Siguldas mākslas skolā un pamatskolā, pasniedzis stikla tehnoloģiju citiem māksliniekiem.
Šampanieša glāzes viņa rokās izstāžu atklāšanās mēdz izlīt, kanapē maizītes no šķīvja nobirt uz grīdas, kājai aizķeroties aiz pūkaina paklāja. Kad lūgts pastāstīt par paveikto, viegli apmulsis nopūšas, jo personālizstāžu saraksta un detalizēta dosjē izveidi uzskata par smagāko darbu, kāds vien veikts. Kad jāmin daudzās baznīcas, krogi, muzeji, kuriem veidots iekštelpu interjers, teātra izrādes, kurām radītas scenogrāfijas, muzeji, kuros iekārtotas novadpētniecības ekspozīcijas, spilgtākās smilšu izrāžu performances, sapinas nosaukumos un gadskaitļos. Savukārt par vēsturi, arheoloģiju, folkloru, tautas mūziku, novadpētniecību un mitoloģiju var runāt stundām, un viņam ir ko teikt.
Šobrīd demonstrē smilšu plastikas performances savā darbnīcā Turaidas muzeja rezervāta teritorijā. Ir gatavs rādīt tās visur, ja sauks.