Tikšanās skolās vienmēr atgādina manu mācību laiku. Starp mūsdienu pusaudžiem ieraugu sevi toreiz. Tajā nespējā neķiķināt, trinoties pēdējā solā, un reizēm pārsteidzot sevi, klausoties pavērtu muti. Nekas nav mainījies. Es redzu sevi toreiz.
Iecavas vidusskolā jaunieši pārsteidz ar iedziļināšanos autora darbos, ar savu normālo saprašanu un nesaprašanu, ar morfoloģijas, leksikas, sintakses, vēsturiskā un sociālā fona, pārnesto nozīmju vārdu un frāžu analīzi. Ļoti aizkustina piedzīvojums ar “Oda putekļiem”: sākuma apmulsums, kas tie par oda putekļiem un varbūt ods putekļos, un visbeidzot oda vecumam.
Es jūs mīlu, jaunie cilvēki! Jo redzu sevi toreiz.
Starp pierakstiem glabāju arī skolēnu īpaši izveidotu autora CV, kuram fakti ņemti, he, no paša autora vārdiem. Tātad, autores adrese: rakstāmgalds vai Rakstnieku iela, izglītība: pati nepildīja matemātikas mājas darbus, bet rakstīja domrakstus, citas prasmes: piedzīvojusi gruzdoņu, izdzīvošanas prasmes laukos un pilsētā.
Jaunieši, es jūs mīlu no sirds! Jo redzu sevi toreiz.
Un ko autors? Lēkā uz vienas kājas, ka viņa darbs kādam licies tik dzīvs, bet rakstnieks, par laimi, arī šaisaulē un pieejams, ar kuru par šo parunāt. Sasodīts, kā man šī pieredze noderētu toreiz – astoņdesmitajos, putekļainā aktu zālē, kad skolotāju kušināta no kamčatkas vēroju RAKSTNIEKUS tur – uz neaizsniedzamās rampas! Bakstot ar lāpāmo adatu caurdurto auss ļipiņu, kurā ārpus skolas sienām šūpojās nolauzta armijas cepures kokarde, manas iekšējās pretošanās kustības padomju putekļiem ārējais relikts.
Un zīmējumi… veseli divi veļas striķīši unikālu ilustrāciju, liec kaut grāmatā, ieraudzījuši, spoguļojušies (kā paši uzsvēra). Un autors gavilē, jo jaunieši ir tuvu vai pavisam klāt. Pārsteidzoši asredzīgi, brīvi un dziļi jūtoši.
Balvu vidusskolā kāda meitene atsēdina, pajautājot, vai tas speciāli, ka visos “Ledus apelsīna” stāstos kāds smēķē. Nebiju pamanījusi, tas ir, nebiju īpaši par to domājusi. Nu plūst sižets un autors plivinās tam līdzi, straujākajās vietās ar airi pieturot laivu, šur tur uzmetot salto, tad krastā aizkūpinot pusmirkušu cigareti, kamēr nostājas bungājošā sirds. Bet meitene ar kritiķa aci pamana. Toreiz tā doma ieurbās smadzenēs, līdz atrada vietu uz “Tad redzēs” vāka. Tā tie nejaušie impulsi nostrādā.
Tik žēl, ka laika vienmēr tik maz, ka diez vai paspēju atdarīt ar kaut cik vērtīgu stāstījumu.
Tomēr grāmatas paliek un visvairāk – jauniešu atvērtība. Viņi ar autoru izdara to, ko spēj laba literatūra ar lasītāju: pārsteidz, saraudina, sasmīdina, rosina šo to pārdomāt un pavisam noteikti neaizmirst.
Un vēl šis: Autore ir centusies iedrošināt lasītāju piepildīt sapņus. Tas par autores sleju “Gruzdoņa”. Klāt teksta un vēstījuma jēgas analīze.
Dārgie latviešu literatūras skolotāji, jūs es arī mīlu!