Teksti/Vērojumi/Publikācijas

"Es biju neglīts bērns (tādi ātri iemācās izcīnīt sev skaistumu)." "Viņi aizdeva viens otram laimi. Viņi aizdeva viens otram tagadni un dāvāja sev nākotnes atmiņas."

https://www.punctummagazine.lv/2025/02/16/saruna-pie-gramatplaukta-dace-vigante-2/

“Tautumeitas” žilbina maģiskās kleitās, Eko raksta par “priekšfašismu” un citi jaunākie mediju raksti. Izlobos no “rasola”, pārmetu visam pāri Artis Ostups dzejas “patiesības” palagu. Un aizveru acis. Neputns Un, nē, dziedošās meitenes/sievietes/dāmas/zīlītes u.c. ir foršas.   A.G. Varbūt mūs vieno tikai iniciāļi, viss pārējais – kļūdas, nobīdes, pārpratumi starp diviem ķermeņiem, un tomēr tu pasniedz man lapu, lai rakstu uz tās naktīs, kad ...

Rvīna Vardes grāmatu ar draudzeni lasījām skaļi, braucot ar auto no Veimāras līdz Varšavai. Ar pīppauzēm, kurās veicām stīvā iegurņa vingrinājumus. Bija jāvingrina arī žokļi, bet tā mēdz gadīties, kad līdz krampjiem jāsmejas par situācijām, kurās gandrīz nekā smieklīga nav, bet autors tos mirkļus, notikumus un sajūtas apraksta tā, ka nevar nesmieties. Vienkārši ir forši, ...

Kad rakstīju šo stāstu, kas pērn iekļuva stāstu konkursa finālā un kuru nolasīju festivālā Prozas lasījumi, izjutu tādu kā urdīgu nemieru. Iespējams, jutos kā Ehnatona galma tēlnieks Tutmoss, kurš alka pilnības ne tikai mākslā. Man gribējās apciemot veidolu, kurš bija nogulējis ar seju smiltīs teju 34 gadsimtus. Zināju, ka tas atrodas Berlīnē, Neues Museum. Manas ...

Berlīnes Staatliche Museen kopā ar Yoko Ono iztēlojāmies mieru visā pasaulē izstādē “Dream together”. Labojām, dziedinājāmies, tīrījām, dziedājām, vēlējāmies, sapņojām, spēlējām šahu tikai ar baltajiem kauliņiem (play it by trust), iekāpām gultā, kurā Ono kopā ar Lenonu pavadīja medusmēnesi. Atceros, bija brīdis, kad teju piedzīvoju seksuālas dabas traumu, iztēlojoties, ko cilvēki dara, neizkāpjot mēnesi no ...

Tas brīdis, kad vārdi atpūšas.  Esmu Elzas Leimanes kustības skaņa, Arves Henriksena trompetes taustiņš un atbalss kalnos, Anderša Jormina smaids un pirkstu samts uz kontrabasa, Matīsa Čudara ģitāras stīgas pulss, Ivara Arutjunjana bungu vālītes mīkstais pušķītis, Latvijas Radio kora putni, vējš, elpa, un vispār- uz kuru pusi ir mājas?

Paviesojos “Pavisam mazās svinībās”, ko sarīkojuši Kristaps Ancāns & Pauls Rietums. Vienbrīd nemanot ērti iekusu stūrītī uz apaļa moduļa, tā kļūstot par daļu no izstādes grupas, un pirmo reizi desmit gadu laikā ievēroju, ka balti krāsotās griestu sijas ir kā sliežu gultņi ar stiprinājumiem, tikai apgriezti otrādi. Sēdēju, klausījos savā iekšējā mūzikā, kaut kas no ...

Kad lietus līmē pie asfalta, eju izkrāsoties Alekseja Naumova gaismās, pastāvēt blakus stilīgiem kaķiem un pāviem. Venēcijas gleznojumu atļāvos nosaukt par “Trīs laivas un suns”, sasildījos gan iekšēji, gan ārēji. Pazavēros Rozes Stiebras un Maestro veidoto animācijas filmu “Sirds likums”, padomāju par savējo, par savu ietuntulēto dullumu arī. Taustos pēc rāvējslēdzēja.

Ūdens ir pasaules dzīvība un resurss. To ir redzējis pirmatnējais cilvēks tāpat kā debesis un sauli. Un, kad es skatos debesīs, Barbara Gaile man atgādina, ka būtībā skatos bezgalībā. Ar ūdeni ir līdzīgi, es skatos dziļumā, un – jo dziļāk tā dzīlēs mans skatiens ieteicas, jo vērīgāk es ieskatos sevī; ūdens ir arī manu sajūtu, ...

2024. vasara. Pirms diviem gadiem izstādē XO galerijā, vērojot Laimas Bikšes veidotās skulptūriņas, piedzīvoju emocionālu attīrīšanos. Tas bija tā, it kā viss prāta sakonstruētais, mākslīgais, šabloniski iemācītais būtu atšķēlies no manis nost. Lielā pasaule uz brīdi aizvēra savu skaļo rīkli, un mani bija pārņēmis mazais dzīvošanās prieks. Es to dēvēju par tīru laimes sajūtu. Arī šobrīd Jūrmalas muzejā skatāmajā ...

Reizēm lasu krimiķus

  Šajās grāmatās nav padomu, kā tikt galā ar bēdām. Tās ir grāmatas bērniem un, es teiktu, arī pieaugušajiem. Par to, kā ir, kad kāds, kuru ļoti gaidi, nekad neatnāks. Un kā ir tad, kad saulainās dienas ar vecvecākiem vairs nav tik saulainas, jo cilvēks, kuru tu pazīsti, ir tepat, bet pavisam citāds. Un iekšā kaut ...

Krastā sāk pulcēties skatītāji, burzmā manāmi arī lielāko sporta klubu: Punctum, Domuzīme, Jaunā gaita, Strāva, Avīzes Nosaukums, Satori pārstāvji ar plediem un piknika groziem.

http://www.punctummagazine.lv/2022/10/10/valoda-sak-spicinaties-ka-zimulis/

https://www.youtube.com/watch?v=uPZR9uu0uO4

Auces Bieles darbu izstādē “Spēks ziedēt” sākotnēji sajutos kā spoks no Geimena “Kapsētas grāmatas”.

Sākumā bija glezna ar skumju kabarē dejotāju. Ieraudzīta pirms vairākiem gadiem, tā iegūla manas sirds dzelmē. Fascinēja poza. Tās nedabiskajā izliekumā bija kas ļoti pazīstams. Nostāties tiltiņā. Izvērsties uz āru. Veidot savienotu apli. Vienlaikus sarežģītība, sāpīgums un atklātība. Teicu Gundegai Dūdumai, ka nākotnē gribētu šo gleznu uz savas grāmatas vāka. Krājums “Bumbulītis” tapa pēc krietna laika. ...

http://www.aprinkis.lv/index.php/kultura/17456-dace-vigante-rakstnieks-noklausas-klacu-un-piemuld-klat

https://www.latvianliterature.lv/en/writers/171

Bildi ar ANUKU EMĒ bērnībā izgriezu no poļu žurnāla “Kobieta” un uzlīmēju uz attiecīgos akvareļtoņos pludināta fona. Mamma stāstīja, ka redzējusi filmu “Vīrietis un sieviete” (1966) un mīklaini izdvesa: “jā, tā tik bija filma, un tā ir Emē.”

Latviešu īsprozas antoloģija ķīniešu valodā. Shanghai publishing house. 2018. Paldies tulkotājai Žanetei Vēverei un Latvian Literature.

Tikšanās skolās vienmēr atgādina manu mācību laiku. Starp mūsdienu pusaudžiem ieraugu sevi toreiz. Tajā nespējā neķiķināt, trinoties pēdējā solā, un reizēm pārsteidzot sevi, klausoties pavērtu muti. Nekas nav mainījies. Es redzu sevi toreiz. Iecavas vidusskolā jaunieši pārsteidz ar iedziļināšanos autora darbos, ar savu normālo saprašanu un nesaprašanu, ar morfoloģijas, leksikas, sintakses, vēsturiskā un sociālā fona, pārnesto ...

Ilustrāciju autore ALISE TIPSE (1997) dzīvo Skotijā un studē Edinburgas Universitātes ilustrācijas un dizaina nodaļā. Šobrīd strādā pie disertācijas “Latviešu un britu tautas māksla”.

Jautāju viņam: vai ir brīži, kad jūties pilnīgi netalantīgs? Viņš atbildēja, ka tā ir viņa konstantā sajūta kopš bērnības. Bet nejūtas par to atbildīgs, ka nav jau sportists, ka būtu jācenšas un jāpārdzīvo. Un tad es saprotu: ja valodas ģēnijs to saka par sevi, tā nav koķetērija, tas ir kaut kas dziļi cildenāks, ko man gribētos apgūt tagad, kad nodarbojos ar literatūru.

Brīdi mēs klusējām. Tad viņš pateica ko ļoti dīvainu: “Tā sieviete pie trolejbusa stūres ir ļoti līdzīga Simonai Siņorē.” Vairs neko. Mēs stāvējām vēl kādu brīdi. Piebrauca nākamais trolejbuss un mums vajadzēja kustēties. Vairāk nekad par to nerunājām.

Ķīnas piezīmes mēness logā

Andrē Bretona dzejolis Maijas Silmales atdzejojumā no franču XX gadsimta modernās dzejas izlases “Tu gribēji būt brīva – es tevi turpinu” (1970).

Tumsa dur acis laukā. Sagramstu noskretušu rūti, kam stikla vietā pape.

“Aiz manis var droši iet pa noledojušu taciņu. Neslīd kājas.” Smilšu mākslinieks ELMĀRS GAIGALNIEKS